Līdz šim vienīgajā Sociālā dienesta dienas aprūpes centrā (DAC) Liepājā vietas ir aizpildītas, bet DAC bērniem pilsētā nav. Līdz ar to vecākiem bieži vien ir grūti apvienot darbu ar īpašā bērna vajadzībām,” situāciju ieskicē Liepājas īpašo bērnu vecāku biedrības “Aizvējā” vadītāja Dita Sikuriņeca.

Invaliditāte kļūst redzama

“Droši vien esat ievērojuši, ka cilvēku ar invaliditāti ir arvien vairāk, arī vairāk bērniņu dzimst ar šādām diagnozēm,” norāda Liepājas Sociālā dienesta dienas aprūpes centra personām ar īpašām vajadzībām vadītāja Maija Agatina.

Tas nav tikai pieņēmums, ka ar katru gadu Latvijā pieaug cilvēku, tostarp bērnu, ar invaliditāti skaits, to vēsta arī statistika.

Šādu bērnu skaits ik gadu palielinās par vairākiem simtiem –

ar redzes, dzirdes, kustību funkcionālajiem traucējumiem, kā arī psihiskajiem un uzvedības traucējumiem (ietilpst garīga rakstura traucējumi un garīgās veselības problēmas) un citiem.

Šogad pusgada laikā vien Valsts darbnespējas ekspertīzes ārstu komisija (VDEĀK) reģistrējusi par gandrīz 200 šadiem bērniem vairāk (9896) nekā visā pagājušā gadā (9700).

Gandrīz puse no šobrīd kopējo bērnu skaita ir invaliditātes grupā “Psihiskie un uzvedības traucējumi” – 4331.

2024. gadā garīgu traucējumu dēļ invaliditāte bija piešķirta 4103 bērniem, savukārt 2023. gadā – 3670.

Otrs izplatītākais iemesls bērnu invaliditātes piešķiršanai bijušas nervu sistēmas slimības, iedzimtas saslimšanas, deformācijas un hromosomu anomālijas.

Lielākais bērnu ar invaliditāti skaits Latvijā šobrīd ir vecumā no 16 līdz 17 gadiem (katrā 740).

Vairāk nekā 600 bērnu ir arī jaunākās vecuma grupās – sākot no sešiem gadiem. Tas nozīmē, ka pakalpojumi, kuru mērķgrupa ir bērni ar īpašām vajadzībām, būs nepieciešami.

Pēc pieejamiem statistikas datiem, pagājušā gada beigās Liepājā bija 398 dažāda vecuma bērnu līdz 18 gadiem, kuriem noteikta kāda invaliditāte.

VDEĀK dati vēsta, ka arī pieaugušo skaits ar invaliditāti pieaug, īpaši psihisko un uzvedības traucējumu dēļ.

Problēma tāda, ka lielā daļā gadījumu jaunietim ar garīga rakstura vai multipliem traucējumiem pēc vairākiem gadiem skolā, kur viņam ir iespēja socializēties un būt sev līdzīgo vienaudžu vidū,

vairs nav tālāka ceļa, kur īsti doties un turpināt būt sev atbilstošā vidē.

DAC ir risinājums, lielākoties to izmanto ģimenes, taču tas ne visiem ir pieejams – jo vietu ir tik, cik ir, saka sociālās jomas speciālisti.

Tomēr vienlaikus jārēķinās, ka ir arī gadījumi, kad bērniem ar smagākiem traucējumiem un veselības traucējumu specifikas dēļ nav šādu iespēju vai arī ģimene izvēlas neapmeklēt šādas vietas, tostarp arī nesūta bērnu skolā, ja ir iespējama aprūpe mājās, laikrakstam stāstījuši nu jau pieaugušu īpašo bērnu vecāki.

“Ja šāds cilvēkbērns pats var pārvietoties un vismaz kaut kādā veidā komunicēt, tad jā, bet, ja stāvoklis sliktāks, sabiedrības attieksme un reakcija publiskās vietās, piemēram, sabiedriskajā transportā, nav no tām iepriecinošākajām,” pauž Valda tētis Leons.

Labprātīgi neatsakās

Līdz pagājušā gada septembrim Liepājā vienīgais dienas aprūpes centrs cilvēkiem ar garīgām saslimšanām bija Sociālā dienesta pakļautībā esošais Teodora Breikša ielā 37/39.

Tajā ir vairāk nekā 30 vietu, specializētajās darbnīcās, kas sagatavo cilvēkus ar īpašām vajadzībām, garīgiem traucējumiem darba tirgum, ir 18 vietu.

“Mums dienas centrā ir 32 jaunieši. Viņi pie mums ir katru darbdienu no pulksten 8 rītā līdz 18 vakarā, lai vecāki, aprūpētāji var doties uz darbu un pēc tam saviem mīļajiem atbraukt pakaļ,” saka DAC vadītāja M. Agatina.

Centrs paredzēts cilvēkiem no 16 gadu vecuma. “Pieredze rāda, ka jaunieši tik ātri skolu nepabeidz, bet sāk nākt apmēram no 20 gadu vecuma.

Šobrīd jaunākajam apmeklētājam ir 26 gadi, bet vecākajam – pāri 50. Vecuma amplitūda ir liela.”

Arī vajadzība pēc uzmanības centra apmeklētājiem ir dažāda, atkarībā no diagnozes: vienam nepatīk, ka pieskaras, cits tieši pretēji – ļoti gaida mīlestības izpausmes. Te ir dažādu aprūpes līmeņu cilvēki.

“Taču, ja runājam pavisam reāli, dienas aprūpes centra pakalpojumus izmanto maksimāli, ir gaidīšanas rinda uz pakalpojumu, pie mums brīvu vietu uzreiz nav – neviens labprātīgi no šejienes ārā nestājas un prom neiet.

Vienīgi brīvas vietas rodas, ja apmeklētājam pasliktinās veselības stāvoklis, viņš vairs nespēj sevi aprūpēt un viņam ir jāpārceļas dzīvot uz sociālās aprūpes centru, pansionātu, kā arī – ja cilvēks aiziet mūžībā,” skaidro M. Agatina.

“Centra mērķis cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ir nodrošināt brīvā laika pavadīšanu, integrēties sabiedrībā, atjaunot vai uzlabot prasmes un iemaņas, apgūt pašaprūpi,” uzsver vadītāja.

“Īpaši domājam un piestrādājam pie pašaprūpes prasmēm, lai mūsu centra apmeklētājs var dzīvot patstāvīgu dzīvi.”

Daļa cilvēku ir no grupu dzīvokļiem – kuri agrāk dzīvojuši sociālās aprūpes centrā. Šeit viņiem ir iespēja ikdienā nebūt vieniem pašiem un lietderīgi pavadītu brīvo laiku.

Savukārt specializētajās darbnīcās 18 jaunieši profesionāļu vadībā apgūst prasmes, lai, iespējams, kļūtu noderīgi arī kādam darba devējam.

“Paši zināt, kā ir ar darba devējiem. Taču ik pa laikam ir cilvēki, kuri dabū darbu – sabiedriskajos darbos vai subsidētās darba vietās cilvēkiem ar invaliditāti. Bet pats būtiskākais, lai šiem ļaudīm ar garīgiem traucējumiem tiešām būtu, kur palikt, lai nav jābūt mājās četrās sienās ne pašiem, ne arī tuviniekiem,” DAC svarīgumu uzsver jomā ilgus gadus strādājošā M. Agatina.

Vēl brīvas 13 vietas

Tā kā DAC pakalpojums ir atzīts un pieprasīts, bet vietu tajā ir tik, cik ir, un ar tām nebija pietiekami, pirms gada līdzīgu centru atvēra Liepājas Neredzīgo biedrības telpās. Tas arī pieejams cilvēkiem no 16 gadu vecuma.

Tajā līdz 20 cilvēkiem dienā var saņemt sociālā darbinieka un citu speciālistu konsultācijas, izglītojošas un saturīgās brīvā laika pavadīšanas iespējas.

Paldies biedrībai, kas palīdzēja risināt vecāko bērnu uzraudzības un nodarbinātības iespējas, slavē “Aizvējā” pārstāvji.

Nu Neredzīgo biedrība, piesaistot finansējumu no Eiropas, paplašinājusi dienas centra iespējas un var sniegt šo pakalpojumu 21 cilvēkam ar garīga rakstura traucējumiem, bet tikai no 18 gadu vecuma.

Šobrīd vēl ir brīvas 13 vietas – to var apmeklēt gan liepājnieki, gan cilvēki no Dienvidkurzemes novada.

“Liepājā ir 800 cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem, pieprasījums pēc šāda pakalpojuma ir bijis vienmēr, taču tagad nevaram aizpildīt 13 vietas.

Un nav nekāds līdzfinansējums pašiem jāmaksā,” stāsta Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis.

Iespējams, nedarbojas informācijas aprite, jo ziņu par šo iespēju biedrība iedevusi arī ģimenes ārstiem, psihiatriskajai slimnīcai un izdevumā “Katram Liepājniekam”.

“Noteikti ir ģimenes, kam tas ir aktuāli,” viņš uzsver, norādot, ka centrs piedāvā plašu nodarbību klāstu – darba terapiju, intelektuālās attīstības, veselības uzturēšanas nodarbības, dažādus rokdarbus.

Ja ir radusies interese par iespēju savu ģimenes locekli ar garīgās attīstības traucējumiem šādi nodarbināt, lai viņš būtu pieskatīts un socializētos, M. Ceirulis aicina sazināties ar biedrību, kur izstāstīs par tālāk izdarāmajiem darbiem.

Bērniem un smagākajiem gadījumiem

Labklājības ministrijā norāda, ka valsts ir atradusi iespējas dienas aprūpes centru attīstībai piesaistīt Eiropas Savienības fondu finansējumu, diemžēl pašvaldības to neizmanto pārāk aktīvi.

Taču, lai nodrošinātu šī sociālā pakalpojuma attīstību un pieejamību, Liepājā jau noris vairākas papildu aktivitātes. Un mūsu pilsētu min kā labo piemēru, izmantojot Eiropas finansējumu.

Lai vismaz kaut nedaudz risinātu problēmu ar bērnu un jauniešu ar vissmagākajiem traucējumiem uzraudzību, arī biedrība “Aizvējā” veidos dienas centru, piesaistot ES finansējumu, noslēgts līgums ar Centrālo finanšu un līguma aģentūru.

Nākamajā gadā gaidāma centra būvēšana, un līdz 2027. gada rudenim to varēs vērt vaļā. Centrs atradīsies Ziemeļu priekšpilsētā, pagaidām precīzu adresi vēl nenosauc, taču interese jau ir.

Tas plānots kā vienīgais dienas centrs Liepājā, kuru varēs apmeklēt arī bērni.

“Tas būs kā otrās mājas – ar iespēju pielāgot darbalaiku, lai vecāki varētu doties uz darbu, un ar iespēju nodrošināt aprūpi arī brīvdienās, kad vecākiem arī vajadzīgs atelpas brīdis. Tas ir svarīgi viņu veselībai. Mūsu centriņš būs paredzēts tiem, kuri ir pastāvīgi jāuzrauga, bet ne pašiem smagākajiem gadījumiem, jo tad vajadzīgs medicīniskais aprīkojums,” norāda biedrības vadītāja.

Centrā paredzētas vietas 20 bērniem, un tajā dienas centra pakalpojumus varēs turpināt saņemt arī pēc 18 gadu sasniegšanas, nodrošinot nepārtrauktību un stabilitāti ģimenēm.

“Grīzupes ielā 96 cels centru cilvēkiem ar smagiem, arī multifunkcionāliem traucējumiem. Šobrīd Liepājā tāda pakalpojuma nav,” izskaidro M. Agatina.

Tajā būs pieejamas 18 vietas. Pēc Liepājas pašvaldības informācijas, projekts jau ir gatavs. No ES fondiem tiks finansēta arī pakalpojuma nodrošināšana.

“Mans puika ir smagākā aprūpes līmeņa bērns – sēdošs, aprūpējams, cilājams. Kad vairs nebūs skolas, es nezinu, ko lai iesāk,”

laikrakstam bažas izteica īpašā bērna māmiņa Dina Siliņa.

Viņa ļoti cer uz pašvaldības būvēto DAC Grīzupes ielā 96, bet, zinot tendences, varbūt jau vietas ir aizņemtas, vēl pirms pakalpojums ir sācies?

Vēl vienas nu jau pilngadīgas meitenes, pirmās grupas invalīdes, mamma Aija norāda, ka tomēr katrs gadījums ir individuāls.

“Garīga rakstura traucējumi var nenozīmēt to, ka šis cilvēks saprot vai nesaprot. Viņam ir svarīgi paši tuvākie, māju vide.

Ne visiem šādi centri der, vienalga, kādam aprūpes līmenim vai kādas invaliditātes grupai tie būtu.

Ne visiem ir piemēroti šādi pakalpojumi un nepieciešamība būt ārpus mājas,” domas pauž Aija.

“Mani vairāk uztrauc emocionālā puse – ne katrs šāds bērns ir gatavs kaut uz pāris stundām šķirties no tuvinieka, kas aprūpē savu bērnu.”

Vēl papildus jāpiemin arī biedrības “Dižvanagi” izmantotā iespēja piesaistīt līdzekļus, lai veidotu un sniegtu dienas centra pakalpojumus 10 personām un rehabilitācijas pakalpojumus 45 bērniem ar funkcionālajiem traucējumiem, kuriem noteikta invaliditāte, kā arī tas īstenos vēl citus pasākumus šajā jomā.

Arī biedrība “Latvijas Portidžas mācībsistēmas asociācija” Liepājā sniegs sociālās rehabilitācijas pakalpojumus 50 bērniem.

Jāorientējas uz ģimenes vajadzībām

Daina Podziņa, invalīdu draugu biedrības “Apeirons” pārstāve, biedrības “Accesible EU” nacionālā eksperte

Dienas aprūpes centriem (DAC) cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem ir jābūt vienai no sociālo pakalpojumu sistēmas sastāvdaļām, īpaši tiem jauniešiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), kuri nespēj strādāt.

Mums ir jāņem vērā, ka ir daļa personu ar GRT, kuri var strādāt atklātajā darba tirgū, un ir tādi, kuri nevar un nevarēs.

Tad centrs ir risinājums dienas aktivitāšu aizpildīšanā, lai vecākiem vai citiem ģimenes locekļiem ļautu strādāt.

Bērnu ar GRT sociālajiem pakalpojumiem un iespējām būtu jāiet līdztekus izglītības programmai, ir jāsadarbojas institūcijām savā starpā pakalpojumu nodrošināšanā, bet pēc skolas, ja redz, ka nespēs iekļauties darba tirgū, ir jābūt iespējai vienkārši viņiem darboties.

Organizējot DAC, ir jāmāk šos cilvēkus grupēt, lai piemeklētu atbilstošākās aktivitātes, kā arī viņu ierobežojumu līmenim atbilstošākās elementārās lietas, ko viņiem apgūt.

Būtiski ir, lai viņi nesēdētu četrās sienās,

otrkārt, lai ģimenē, kurā šis jaunietis ir, vecākiem nevajadzētu izšķirties par soli, lai būtu jāmeklē ilgstošās sociālās aprūpes centra pakalpojumi.

Ir jābūt grupu dzīvokļiem, ja šis jaunietis izrāda vēlmi un spējas dzīvot atsevišķi no ģimenes, bet ir arī jābūt atbalstam ģimenei, ja tomēr jaunietis vēlas vai vecāki izvērtē, ka piemērotāka būtu dzīve arī turpmāk kopā ar ģimeni.

Tām ir jābūt atbalsta personām, iespējai saņemt atelpas brīžus, lai nav jāuztraucas, kas notiktu, ja šis vienīgais vecāks nonāktu slimnīcā vai kas cits notiek – kur bērnu ar GRT likt, kas viņu pieskatīs, kad būs šāda situācija? Par to nav domāts.

Vēl viens moments, uz ko jāvērš uzmanība, ir speciālistu izglītošana. Viņiem bieži vien nav saskarsmes ar šādiem cilvēkiem, līdz ar to neizprot, kas, kāpēc un kā notiek.

Arī sabiedrības attieksme, ar ko viņiem, ģimenēm jāsaskaras. Piemēram, šie cilvēki savas invaliditātes dēļ var izdarīt kaut ko tādu, kas citiem var izraisīt nosodījumu, jo sabiedrība nesaprot, neizprot šo cilvēku uzvedību.

Tāpat ir situācijas, kad attiecībā uz pakalpojumiem dominē divi varianti – ja esi maznodrošināts, trūcīgs un vari pakalpojumu saņemt bez maksas, vai arī – maksā pats.

Bieži vien šīs ģimenes pēc ienākumu līmeņa neietilpst tajās pirmajās kategorijās.

Tāpat arī nav vienotas, apkopotas informācijas par pakalpojumiem un iespējām, ko var saņemt. Nav pašvaldībās šo bērnu un jauniešu, pieaugušo ar invaliditāti tik daudz, lai nevarētu izzināt šo ģimeņu vajadzības – kāds atbalsts ir nepieciešams tūlīt, pēc gada vai diviem.

Runājot par šābrīža DAC pakalpojumiem, viena problēma ir tāda, ka bieži šīs ģimenes, kurās ir bērns ar invaliditāti, informācija par iespējām nesasniedz.

Daudz ir atkarīgs no tā, kāda ir ģimenes maksātspēja, – vai par centru ir vai nav līdzmaksājums, kā arī transporta nodrošinājums. Es uzskatu, ka transportam ir jābūt sastāvdaļai no šī pakalpojuma. Arī būtiski – vai DAC būs pieejams nepārtraukti?

Ir jāpielāgojas cilvēkam un ģimenēm – tad pakalpojums būs vēl labāks.

Diezgan skumji ir arī tas, ka centru veidošanā nepietiek līdzekļu no pašas valsts budžeta, bet periodiski piesaista no Eiropas fondiem. Kas notiks pēc tam, kad arī šis finansējums beigsies?

Uzziņai

– 2025. gada oktobra sākumā 5773 jeb 14 % no reģistrētā bezdarbnieku kopskaita valstī bija personas ar invaliditāti.

– 950 NVA bezdarbnieka statusā reģistrētajiem klientiem funkcionālo traucējumu veids bija psihiskie traucējumi (16,4% no reģistrēto bezdarbnieku ar invaliditāti kopskaita).

– 2025. gada 9 mēnešos darbā iekārtojušies 3029 NVA reģistrētie klienti ar invaliditāti, to skaitā 462 ar funkcionālo traucējumu veidu – psihiskie traucējumi.

Avots: Nodarbinātības Valsts aģentūra

Pieaugušo personu ar invaliditāti skaits pēc vecuma grupas un skaita izmaiņas pa gadiem

	2021	2022	2023	2024
Latvijā (kopā)	193 292	197 397	204 158	211 653
Liepājā	5 984	6 164	6 446	6 648
Vecuma grupa	Latvijā/Liepājā	Latvijā/Liepājā	Latvijā/Liepājā	Latvijā/Liepājā
18–29 gadi	7 304 / 271	7 059 / 272	7 066 / 280	7 149 / 294
30–44 gadi	20 619 / 656	20 559 / 661	20 618 / 668	20 427 / 660
45–54 gadi	28 258 / 866	28 375 / 874	28 621 / 875	28 772 / 870
55–64 gadi	57 606 / 1 604	57 795 / 1 654	58 048 / 1 677	58 327 / 1 661
65+ gadi	82 424 / 2 665	86 660 / 2 800	93 025 / 3 024	100 416 / 3 240

Fakti

Bērnu ar psihiskajiem traucējumiem skaits Latvijā salīdzinājumā ar kustību traucējumiem

Vecums	Bērnu ar invaliditāti skaits kopā	Psihiski un uzvedības funkcionālie traucējumi	Kustību funkcionālie traucējumi
0	85	0	0
1	147	1	0
2	232	38	4
3	359	129	3
4	486	241	5
5	576	331	6
6	609	340	4
7	615	309	14
8	699	360	9
9	689	349	15
10	662	315	14
11	598	257	17
12	653	271	15
13	656	283	29
14	635	253	28
15	642	262	29
16	740	289	52
17	740	276	48
18	73	27	3
Kopā	9 896	4 331	295

Es domāju tā: vai pazīstat kādu cilvēku ar invaliditāti?

Reinis, mūziķis:

– Nē, nepazīstu gan. Neesmu arī ļoti sekojis līdzi, kādas iespējas mūsdienās ir pieejamas cilvēkiem ar invaliditāti.

Protams, šādi cilvēki ir pamanāmi – ielās viņus redzu. Ir arī bijis, kad man ir prasījuši palīdzību, piemēram, nopirkt ēdienu vai iekāpt sabiedriskajā transportā.

Skots Brikmanis, no ASV:

– Mans draugs ir ar īpašām vajadzībām. Man ir draugi no Ukrainas, kuriem ir dēls ar īpašām vajadzībām – viņš ir ratiņkrēslā.

Uzskatu, ka Latvija ļoti daudz dara šo cilvēku labā, taču varētu vēl vairāk, piemēram, uzbrauktuves redzu šeit retāk nekā citviet.

Sigita, studē logopēdiju:

– Es pazīstu bērnus, strādāju ikdienā ar tā sauktajiem “iekļautajiem” bērniem. Mācoties praksē, sastopamies ar šādiem bērniem.

Ļoti daudz kas ir atkarīgs no viņu vecākiem – ja ir uzņēmīgi un cīnās, iet uz instancēm, pieprasa pakalpojumus, izcīna naudiņu.

Rita, strādā augstskolā:

– Jā, zinu šādus cilvēkus. Mums publiskās vietas ir piemērotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet problēmas ir ar atbilstošas dzīvesvietas atrašanu. Tās pašas kopmītnes nav piemērotas.

Ja kaut kur būvē kādu jaunu projektu, par to vajadzētu piedomāt, taču noteikti nākamais jautājums – cik tas izmaksās?

Miks, no Igaunijas:

– Manos draugu draugos ir šāds cilvēks. Latvijā neesmu pārāk bieži, Liepājā esmu tikai šodien, bet, pastaigājot pa ielām, vēl nav iznācis redzēt kādu cilvēku, kurš būtu ar īpašām vajadzībām.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts “Kurzemes Vārds“.