71 gadu vecais Džons Viljamss no Moldas, Flintšīrā Lielbritānijā, automašīnu iegādājās 1973. gadā kā lietotu, samaksājot par to 985 mārciņas – šodienas vērtībā ap 15 000 mārciņu.

Pēdējo reizi viņš ar DB5 brauca, kad bija divdesmitgadnieks, bet pēc tam auto gadiem ilgi stāvēja viņa mājas piebraucamajā ceļā, rūsējot un kļūstot par rotaļu vietu apkaimes bērniem.

“Aston Martin” eksperti, uzsākot atjaunošanu, auto salonā atrada pat peļu midzeni.

Kopumā restaurācija aizņēma trīs gadus un prasīja ap 2 500 darba stundas, ko speciālisti pavadīja “Aston Martin” darbnīcā Bakingemšīrā.

Restaurācija izmaksāja 400 000 mārciņu, ko Viljamsi ilgstoši krāja, paši sakot, ka “taupīja un upurēja”, lai auto atjaunotu.

Viljamss ar “Aston Martin” aizrāvās bērnībā. Astoņu gadu vecumā viņš saņēma rotaļu auto, bet 19 gados bija sakrājis pietiekami daudz naudas, lai iegādātos īstu, sludinājumā atrastu DB5.

Taču, sākot darbu Tuvajos Austrumos 1970. gadu nogalē, auto tika novietots glabāšanā,

pēc tam atstāts ārā.

Viljamsa sieva Sūzana atminas, ka bērni bieži uz auto lēkuši. “Kaimiņu bērni lēca uz motora pārsega, un mums ar viņiem bija jācīnās. Viens pat uzlēca uz jumta, jo bija redzējis Bonda filmu un gaidīja, ka jumts atvērsies,” viņa stāsta.

Līdz restaurācijas sākumam pat sarūsējušu auto “Aston Martin” novērtēja uz 500 000 mārciņām, tāpēc pāris apsvēra iespēju to pārdot. “Viņš man jautāja: ko darām? Es teicu – otru tādu vairs nekad nedabūsi,” atceras Sūzana. Tā pieņemts lēmums auto paturēt.

Džona rīcībā esošais “DB5 Vantage” sudrabaini pelēkā krāsā ir īpaši rets – no 1963. līdz 1965. gadam saražoti tikai 1 022 DB5, bet no tiem tikai 39 šādi “Vantage” modeļi.

“Aston Martin” vēsturnieks Stīvs Vadingems saka, ka restaurācija bijusi milzīgs izaicinājums: “Var teikt, ka būtu vieglāk uzbūvēt jaunu auto. Atjaunot tik ļoti sarūsējušu DB5 prasīja milzīgas prasmes un pacietību.”

Darbnīcā atjaunots arī oriģinālais krāsojums un neskaitāmas detaļas.

Kad restaurācija noslēdzās, DB5 novērtēts 1 miljona mārciņu vērtībā. Džons, kurš ar auto nebija braucis vairāk nekā 45 gadus, apraksta sajūtu pēc pirmā izbrauciena: “Auto noteikti ir labāks nekā tad, kad izbrauca no rūpnīcas. Tas bija prātam neaptverami. Atkal jūtos kā 27 gadus vecs.”

Sūzana līdz šim DB5 bija sēdējusi tikai, kad auto vilka no garāžas. Tagad, piedzīvojot savu pirmo īsto braucienu, viņa smejas: “Skaņa bija lieliska. Kad devāmies ātrāk, domāju: jā, turpini braukt, paskatīsimies, ko tā spēj!”

Neskatoties uz restaurāciju, Džons atzīst, ka ar auto brauks reti: “Nav daudz vietu, kur tādu auto vari droši novietot. Un laikapstākļi ietekmē visu. Es to reiz jau esmu atstājis novārtā – tā vairs nebūs.”