liepajniekiem.lv
Stāsti no ciemiņa skatpunkta
Klajā nācis kopkrājums “Ceļā uz Liepāju”. Grāmata tapusi, noslēdzoties izdevniecības “Palasi” un Piejūras pilsētu literārās akadēmijas rīkotajam prozas, dzejas un lugu konkursam.
Konkursā tika iesūtīti 12 prozas darbi, 11 dzejas cikli un septiņas lugas. Žūrija katrā kategorijā izvēlējās vienu galveno laureātu, kā arī vairākus autorus, kuru darbi iekļauti kopkrājumā.
Prozas kategorijā galveno balvu – 300 eiro – ieguva Lelde Jauja ar stāstu “Ziloņu sala”, kuru žūrija izcēla par oriģinālu sižetu un izteiksmīgiem tēliem.
Publicēšanai izvirzīti arī Lienes Milleres (“Kā pa notīm”), Agitas Buliņas (“Liepājas odiseja”), Aijas Puzareles (“Pūš garām”) un Baibas Zīles (“Ceļā uz Liedaga ielu”) darbi.
L. Jauja saņēma arī galveno balvu lugu kategorijā – par darbu “Divas uz Liepāju un atpakaļ”. Žūrija darbu novērtēja kā emocionāli bagātu, ar labu dramaturģisko uzbūvi un spēcīgiem dialogiem.
Publicēšanai virzīta arī Kristiānas Štrāles-Dreikas luga “Aicinu uz dzimšanas dienu”.
Savukārt dzejas konkursā par uzvarētāju kļuva Gundega Rezevska ar ciklu “Liepājas pulss”. Publicēšanai izvirzīti arī Gunitas Bokas, Andras Gaigalas, Aigara Zirnīša un Maijas Laugales dzejoļi.
“Tas man nozīmē daudz, jo jebkura publikācija ir kā gala rezultāts rakstnieka darbam. Kad mēs rakstām, mēs jau vēlamies, lai tas tiktu publicēts, lai lasītājs to var izlasīt,”
portālam atzīst L. Jauja.
“Līdz ar to iekļūšana kopkrājumā ir ļoti liels prieks un gandarījums. Īpaši tāpēc, ka es pati esmu latgaliete no Līvāniem, bet mani darbi ir par Liepāju. Man tas šķiet kaut kas neticams – kā tie tur vispār nokļuva!”
Abus darbus vieno skatpunkts – tie ir stāsti par Liepāju ar ciemiņa acīm.
“Tā kā es neesmu vietējā, sapratu, ka vienīgais veids, kā es varu paskatīties uz Liepāju, ir tieši caur apmeklētāja skatienu,”
viņa skaidro.
Stāsts “Ziloņu sala” ir par sievieti, kura laimējusi loterijā un beidzot var īstenot savu sapni – aizbraukt uz Liepāju.
“Viņa ir cilvēks, kurš pārvietojas ar grūtībām, tāpēc nolīgst taksistu, cerot, ka tas būs vietējais, bet izrādās – viņš tur dzīvo tikai četrus gadus. Viņi kopā dodas braucienā pa Liepāju, runā, apskata,” stāsta sižetu iezīmē autore.
Savukārt luga “Divas uz Liepāju un atpakaļ” dzimusi no pašas jaunības atmiņām.
“Studiju laikā kopā ar divām draudzenēm pirmoreiz devāmies uz Liepāju ar stopiem.
Vienai ļoti gribējās pabraukt ar Liepājas tramvajiņu – tas bija mērķis. Tagad man ir pāri 40, ar stopošanu vairs nenodarbojos. Bet es sev jautāju – kam būtu jānotiek, lai mēs to darītu vēlreiz? Atbilde ir šajā lugā.”
Lugu šobrīd iestudē Liepājas Neatkarīgais teātris, tās režisore ir Daina Kandevica, kura bija arī konkursa žūrijā.
“Viņa jau konkursa ietvaros, izlasot šo darbu, saprata, ka vēlas to iestudēt. Uzrunāja mani jau augustā, un es teicu – kā gan citādi – protams, jā!” priecīgi atklāj L. Jauja.
Šī būs jau ceturtā luga, kas iestudēta, līdz šim tās uzvestas dažādos amatierteātros.
“Man patīk pārsteigumi – atvēršanas pasākumā Liepājā iepazinos ar trim aktieriem, kuri iestudē manu lugu. Mēs pat kopā izspēlējām vienu ainiņu – aizvietoju vienu no aktrisēm. Tas bija negaidīti un jauki!” viņa dalās iespaidos.
Kā dramaturģei Leldei svarīgi ir arī redzēt, kā režisors interpretē viņas darbu.
“Man nav iebildumu, ja kaut kas tiek pamainīts vai improvizēts – man tas pat ļoti patīk.
Katrs to darbu uztver citādi, un režisora skatījums piešķir tam jaunu dzīvību.”
Stāstam “Ziloņu sala” ir ne tikai simboliska, bet arī redzama klātbūtne – tieši šī darba dēļ uz kopkrājuma vāka redzams zilonis.
Divi nozaudēti cimdiņi
Ziemas laikā, kad meklējam vairāk siltuma un sirsnības, iznākusi rakstnieces Ineses Ķesteres grāmata bērniem “Pirkstainītis, dūrainītis”.
Tā ir pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem, taču, kā saka autore, ja kādam sirdī mājo bērna prieks un ziņkāre, tā var uzrunāt ikvienu.
Stāsts ir par diviem pamestiem cimdiņiem sniegā – vienu pirkstaini, otru dūraini, kuri sākumā šķiet nevienam nevajadzīgi, bet galu gala, lai arī ir tik dažādi, kļūst par draugiem un atklāj, ka ikvienam ir sava vieta pasaulē.
Par savu jaunāko grāmatu rakstniece atklāj, ka ceļš līdz tās izdošanai bijis garš.
“Jau pirms pāris gadiem izdevniecībai bija konkurss tieši bērnu grāmatām. Tajā brīdī es padomāju, ka varētu pamēģināt ko uzrakstīt, un uzrakstīju. Bet tad tā grāmata iestrēga,”
atceras autore.
Kad beidzot pienākusi ziņa, ka grāmata tikšot izdota, I. Ķestere, kā viņa raksturoja pati, bija jau pārgaidījusies.
“Bet sajūta vienalga ir priecīga. Tā ir kā Adventes laika dāvana pašai sev – tāda forša, ziemīga grāmatiņa.”
Svarīga loma grāmatas tapšanā bijusi ilustratorei Annai Orniņai, kuru ar autori saveda kopā izdevniecība. Inesei bijusi iespēja iepazīties ar ilustrācijām un viss ļoti paticis.
Māksliniece ne tikai ilustrējusi tekstu, bet arī pievienojusi savas idejas, kas padara grāmatu bagātīgāku, vērtē I. Ķestere.
“Piemēram, sniegavīra kalendārs – vizuāls skaidrojums tam, kas notiks ar sniegavīru pavasarī. Tas man tekstā nav minēts, bet ilustratore to pati ir vēlējusies ielikt, un ļoti labi, jo bērnam uzreiz viss kļūst saprotamāk.
Tāpat attēlos ir redzami gan pirkstainīši, gan dūrainīši, un bērns kopā ar vecākiem var saskaitīt pirkstiņus, iepazīt atšķirības. Savā ziņā – ābecīte par cimdiem,”
saka autore.
Ideja stāstam radusies ikdienišķā situācijā. Liepājā, Jūrmalas parkā, bieži redzami nozaudēti cimdiņi. Autore vēlējusies uzrakstīt stāstu, kurā caur šo vienkāršo, šķietami ikdienišķo tēlu – pamestu cimdiņu – var runāt par dziļākām lietām.
Par to, kā dažkārt arī cilvēki jūtas vientuļi, “pusnoiruši”, nevienam nevajadzīgi, bet arī tādos brīžos var pienākt kāds, kurš parāda: tu esi vajadzīgs, dzīve turpinās.
Inese ikdienā strādā par skolotāju, bet, kad pienāk brīvlaiks, pievēršas rakstniecībai.
Viņa uzskata, ka tas ir viens no skolotāja darba bonusiem – noteiktos laika posmos vari izkāpt no ierastās ikdienas un kļūt par ko citu.
Gada izskaņā I. Ķesterei ir dubultprieks – līdztekus “Pirkstainītim, dūrainītim” viņas darbs “Trīs Muri” ir iekļauts krājumā “24 stāsti bērniem Ziemassvētkos”.
Iepriekšējā gadā līdzīgs krājums tika izdots gan bērniem, gan pieaugušajiem, taču šogad tas pilnībā veltīts mazajiem lasītājiem.
Stāsts “Trīs Muri” ir par mazu, viltīgu meitenīti, kura izdomā, kā Ziemassvētkos palīdzēt klaidoņu kaķiem.
Arī šajā gadījumā ideja atnākusi negaidīti, kā tas bieži notiek – vienkārši ejot un domājot. Kad stāsts ir gatavs, atliek tikai to pierakstīt un palaist pasaulē.
Galvenais tēls nav pati autore
“Portrets ar kraukli” – tāds ir literātes un valodnieces Inetas Stadgales jaunās grāmatas nosaukums.
Tas ir darbs, kurā lasītājs tiek aicināts ielūkoties sievietes iekšējā pasaulē – tās ir miniatūras, tēlojumi, dzejproza, kas veido grāmatu kā pārdomu un sajūtu dienasgrāmatu.
Autore skaidro, ka šajā grāmatā nav izteiktas sižeta līnijas – galvenā ir sajūta. Darbs veidots kā sievietes ikdienas pieredzes, attiecību un pārdomu mozaīka. “Tā ir kā dienasgrāmata,” saka Ineta.
“Formas ziņā – īsi tēlojumi, dzejproza, pārdomas. Sižets veidojas caur sajūtu un iekšējo monologu, nevis notikumu virzību.”
Grāmatas centrā ir sieviete ar diviem vārdiem, kas atspoguļo viņas personības dažādās puses. Vienā pusē – sabiedrībā redzamā viņas daļa, otrā – viņas iekšējā pasaule.
Sarunās un pārdomās viņu pavada krauklis – iedomu tēls, kas vienlaikus simbolizē pārlaicību un iespēju skatīties uz dzīvi no malas.
“Krauklis ir kā draugs vai sarunu biedrs, viņš redz dzīvi šeit un tur. Viņš nav mistisks tēls klasiskā izpratnē, bet vairāk – simbols, kas ļauj runāt par lietām, ko citādi nepateiktu,” stāsta autore.
Grāmata pieskaras būtiskām tēmām – mīlestībai, attiecībām, arī attiecībām ar pasauli.
Lai arī darbs šķiet personisks, autore uzsver, ka tas nav autobiogrāfisks: “Šur tur parādās manas atmiņu epizodes, taču grāmatas galvenais tēls – tas neesmu es.
Tas ir literārs varonis, kurā savijušās dažādas sievietes pieredzes un novērojumi.”
Grāmatai vizuālu noskaņu piešķīrusi māksliniece Agnese Rudzīte, kura radījusi ilustrācijas gan vākam, gan atsevišķām nodaļām. “Es izlasīju tekstu, uzklausīju Inetu un sāku veidot ilustrācijas,” stāsta Agnese.
“Grāmata sadalīta pa gadalaikiem, katram no tiem tapa sava ilustrācija. Tapa arī attēli ar kaķi, laivu, maizes klaipu – simboliem, kas man šķita būtiski šī teksta telpā.”
Agnese atzīst – lai arī veidojusi noformējumu vairāk bērnu grāmatām, viņai pašai ļoti patīk pētīt attēlus arī pieaugušo grāmatās. “Tāpat kā teksts, arī attēls spēj izstāstīt stāstu.”
Grāmatu 400 eksemplāros izdevusi biedrība “Sabiedrības attīstības centrs”. Tādēļ interesentiem par tās pieejamību jāvēršas pie autores. Prezentācija paredzēta 12. decembrī bibliotēkā “Varavīksne”.
“Portrets ar kraukli” ir jau otrā šogad publicētā I. Stadgales grāmata – gada sākumā lasītāji tika iepazīstināti ar dzejprozas krājumu Rucavas izloksnē “Gaismēnai austote”.
Savukārt nākotnes plānos ir pārizdot savu pirmo dzejas krājumu “Viņas auguma puķes”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
