liepajniekiem.lv
Prot aizdzīt “Kamazu”
Uz jautājumu, vai grāmatu izlasījis, A. Būmeistars nosmaida, ka tā neesot lasāma, bet skatāma.
“Meklēju automašīnas, kādas man bijušas darbā un kādas vēl bijušas. Lai cik dīvaini nebūtu, man tāda pati grāmata bija mājās, tikai poļu valodā,” viņš pastāsta.
Izrādās, ka abos izdevumos nesakrīt dati par vienām un tām pašām mašīnām, spēkratu pārzinātājs uzreiz ievērojis, ka konkrētā automašīnā taču nav tāds dzinējs, kāds norādīts.
A. Būmeistars gan saka, ka visu nevarot zināt, taču kaut ko zinot.
“Tas varētu būt gēnos, jo vectēvs bija inženieris. Viņu es nesatiku, nomira pirms manas dzimšanas. Mīlestību pret tehniku mammas brālis, mans onkulis, iemācīja.
Nemācēju vēl ar divriteni braukt, bet jau braucu ar traktoru pa lauku.
Knapi varēju pedāļus aizkacēt, bet braucu pa laukiem. Omīte bija šokā, jo viņa mani neredzēja. Kamēr viņa ar kaimiņu runā, traktors viens pats pa lauku brauc,” viņš stāsta. Bail nebijis nemaz.
Tas notika 1. klasē, bet 4. klasē jau ar citu traktoru strādāja zemes darbus un kaimiņiem palīdzēja.
Vēlāk vasaras brīvlaikos kolhozā strādāja ar tehniku. Iesāka ar arkliem un kultivatoriem, pabeidza ar motora maiņu bulciņvāģim, un tas bija pēc 7. klases.
Vidusskolas pēdējā klasē Artis pa vakariem gāja DOSAAF autoskolā, kur bija laba tehniskā bāze, – gan atsevišķi agregāti, gan mašīnas kopumā.
“Garāžās visu taisījām, darbinājām. Mašīnas bija ejošas, tikai paceltas uz balstiem. Pēc tam dienēju padomju armijā ārzemēs – Čehoslovākijā. Pusotru gadu izbraukāju krustām šķērsām. Brīžam braucu viens pats, aizbraucu uz Slovākiju kādus 500 kilometrus.
Tikai pats uz sevi varēju paļauties, ja kaut kas notiek ar mašīnu,”
atceras A. Būmeistars.
Vietējie iedzīvotāji baidījušies no padomju armijas tehnikas. Viņš apstājies pie gājēju pārejas, bet jaunieši negāja pāri, līdz parādījis ar roku, lai iet.
Pēc armijas četrus gadus “Agroķīmijā” nobrauca ar “Kamaz”, un šī pieredze noderēja arī pašvaldības policijā, kur A. Būmeistars pieteicās darbā pēc 1991. gada augusta puča un nostrādājis līdz šai dienai.
Bijis kuriozs gadījums Mirdzas Ķempes ielā. “Sabraukusi Valsts policija, Ceļu policija, kas toreiz bija atsevišķi, vesels bars. Apstājos paprasīt, kas noticis. Bija noķēruši dzērājšoferi, un tas aizmetis atslēgas no “Kamaza”.
Kādas problēmas?! Atslēga jau nav vajadzīga, ja zini, kuri vadiņi jāsavieno, lai mašīna darbotos.
Ceļu policija prasa – varbūt var aizdzīt mašīnu uz soda laukumu? Aizdzīsim! Tādu smago jau neviens nevar aizvilkt,” viņš saka.

Zināšanas par vadiņiem ieguvis armijā, kur gribi negribi bija jākļūst par autoelektriķi. Paskatījies, ko dara kāds, kas ilgāk dienējis, un uz armijas laika beigām jau zinājis, kurp kurš vadiņš aiziet.
“Kad sāku strādāt policijā, pirmā darba mašīna man stāvēja Graudu ielā uz bedres – viena puse vienā, otra puse otrā malā, izjaukta. Iepriekš tā negāja atpakaļgaitā. Saskrūvēju, normāli gāja uz priekšu un atpakaļ. Nokrāsojām paši, jo tad vēl nebija standarti noteikti,” viņš izstāsta.
Laukos vajag pilnpiedziņu
“Pirmo mašīnu nopirku 1993. gadā, “Moskvič” bija ar neejošu motoru, nevarēja ar lauzni pagriezt. Izcēlu motoru, izārdīju, saliku. Moskvičiem švakā vieta bija ātrumkārbas, kas neturēja, esmu arī to taisījis,” viņš stāsta.
No ārzemju auto pirmais bija “Audi 80”, pēc tam nāca “VW Passat” universālis un vairāki “VW” busiņi – “T3” un “T4”, veseli trīs.
“T3” busiņu nodedzināja cilvēki, kuriem nepatika, ka policija liek šķēršļus viņu nelegālajam biznesam.
Kad pienāca laiks mainīt automašīnu, īsti ņemami busi neatradās un radās doma par pilnpiedziņas mašīnu.
“Sākumā skatījos uz “Škoda Superb”, jo dēlam tāda bija priekšpiedziņas, liela un ērta mašīna. Viena atradās, bet aizbraucu, pieslēdzu datoru un sapratu, ka nav ņemamais variants.
Tīri nejauši trāpījās Talsos “VW Tiguan”. Izbraucu, aizrunāju un braucu pakaļ,”
par auto iegādi stāsta A. Būmeistars.
Pa diviem gadiem nobraucis 50 tūkstošus kilometru.
Uz “Tiguan” izvēle kritusi, jo tas ir augstāks nekā vidusmēra vieglā mašīna. Ērtāk iekāpt un braucot augstāk sēdi, tālāk redzi. Sevišķi uz Rīgas šosejas, kad priekšā brauc fūre, vēl miglā vai slapjā laikā.
Pluss, ka mašīna ir pilnpiedziņas. Ar busu bijis tā, ka aizbrauc uz laukiem pļaut zāli ar mazo traktoru, uznāk lietus, un pēc tam ar priekšpiedziņu vien no lauka nevar tikt nost.
“Ar pilnpiedziņu var izbraukt visur, auto ir augsts,”
viņš saka.
Vēl labums ir mazs degvielas patēriņš. Bākas tilpums ir 60 litri, un vasaras braucienā uz Tallinu pieticis turp un atpakaļ ar vienu bāku. Tālos gabalos Tiguans ēd ap pieciem litriem.
Ērta, klusa mašīna – tā saimnieks raksturo savu spēkratu.
“Manam 1,90 m ir ērta. Otrā pusīte arī apmierināta. Nav kā buss, kam pusi garāžas varēja salikt aizmugurē vai kā dīvānu izlaist. Varbūt kādreiz pie tāda atgriezīšos,” viņš domā.
Šim modelim vēl nav daudz gudro asistentu, ir tikai kruīza kontrole un vadītāja noguruma pieskatītājs. “Bet tas parādījās, kad es stūres šleifi nomainīju un man jauno pieprogrammēja. Vadās pēc tā, kā es stūri kontrolēju. Vienu reizi iedegās, kad es braucu no laukiem.
Parādīja kafijas krūzīti, jautājot, vai es gadījumā neesmu noguris,”
pastāsta A. Būmeistars.
Jaunajiem auto jau ir dažādi palīgi, kaut vai avārijas bremzēšanas sistēma, kas darbojas, ja kāds priekšā izskrien. Taču brīžiem tā sistēma nostrādā, kad rudenī lapas krīt. Ja aizmugurē braucējs neuzmanīgāks, var sanākt sadursme.
A. Būmeistars neesot skeptisks pret jaunajām tehnoloģijām, tomēr pašam vienmēr jāskatās tā, kā viņam iemācīja armijā, – 360 grādos visapkārt jāredz.
“Viens otrs stūrē un redz tikai to, kas ir priekšā, bet ir jājūt, ko dara citi autovadītāji.
Kā cilvēki brauc, man nav īsti saprotami. Jo tālāk, jo trakāk,” viņš secina.
Ceļu satiksmes kontrole pašlaik nav policista pienākumos, taču uzmanību tai pievērš.

Artim mašīnā vienmēr līdzi normāls atslēgu komplekts, kompresors, ziemā – tā saucamais džampstarteris, kuru vairāk citiem izmanto nekā sev. Kolēģi priecājas par to, ka viņš ir tik izpalīdzīgs un nekad neatteiks palīdzību.
“Tiguan” ietilpst to dīzeļauto kategorijā, uz kuriem no nākamā gada attieksies cieto daļiņu mērījumi atgāzēs, lai noskaidrotu DPF filtra tehnisko stāvokli.
“Kam būs virs miljona uz kubikcentimentru, tehnisko apskati neizies. Manam līdz miljonam bija dikti tālu, tikai 18 tūkstoši. Nav bijusi vajadzība slēgties klāt kvēpu filtram. Cik skatījos ar datoru vēsturi, visas reģenerācijas normāli ir notikušas,” stāsta dīzeļa īpašnieks.
Bez datora – nekur
Ar šādām automašīnām var braukt ilgi, kapacitāte ir liela. Vēl ir vecie, labie motori. Jaunajām automašīnām motoriņi paliek arvien mazāki, bet jaudīgāki, līdz ar to resursi ierobežotāki.
Pēc kāda laika, nākotnē Artis meklēs kaut ko līdzīgu. Varbūt nedaudz lielāku, taču arī no “VAG” grupas. Vai nu “Tiguan Allspace”, vai “Škoda Kodiaq”, vai “Seat Tarraco”, kas ir septiņvietīgi un visi no vienas platformas taisīti.
“Tie divi sēdekļi ir bagāžniekā līdzena grīda, bet paceļ, kad vajag. Ne tikai bērniem, pat pieaugušam cilvēkam kodiakā ir ērti sēdēt,” viņš saka.
“VAG” grupas automašīnas pie sirds tāpēc, ka to uzbūve ir vienkāršāka un tās ir izturīgākas.
“Francūži pašam nav bijuši, bet esmu dzirdējis, ka jāizārda pusmašīna, kamēr kādam sīkumam tiec klāt, arī ekoloģija problemātiska,”
pauž A. Būmeistars.

Skatoties ziņas forumos un auto blogerus, sapratis, ka ķīniešu ražotājiem galvenais ir auto pārdot lētāk, bet neinteresē, kas tālāk notiek. Mums tas vēl nav aktuāli, jo mašīnas tikai sāk ienākt svaigas.
Šim “Tiguan” ir manuālā kārba, tomēr A. Būmeistars saka, ka nu jau vairs daudziem jauniem modeļiem tādas nemaz komplektācijā nav, visi nāk ar automātiem.
“Ar tiem nianses. Ja brauc pa korķiem, tad jādomā, kādā režīmā. Drīzāk jāieslēdz sporta režīms, jo mašīna drusku pabrauc un jau automātiski slēdzas nākamajā. Apstājas – atkal slēdz atpakaļ. Slēgā nevajadzīgi, un tā kārba ātrāk bojājas,” viņš zina.
Visas savas automašīnas A. Būmeistars apkopj un remontē pats. Uz servisu brauc montēt un balansēt riepas, jo pašam nav tādu iekārtu.
Tiguanam bez stūres šleifes vēl mainīti pakaļējie bremžu kluči, viena bukse un atsperes. Uzlicis piekabes āķi.

A. Būmeistars nonācis pie slēdziena, ka pašam vajag arī veikt datordiagnostiku. “Lielā programmēšanā īsti negribas līst iekšā, tur var lieku sastrādāt. Bet, cik ir bijusi vajadzība, “VAG” grupas automašīnām visu var labi izdarīt.
Mūsdienās bez datora nekādu diagnostiku nav iespējams uztaisīt.
Kaut vai tie paši kvēpu filtri. Brauc nepareizi, tie aizsērējas, un tad bez datora neko nevar izdarīt. Dīzelim ir jāgriežas, tam griezes moments ir liels un velk uz priekšu arī ar maziem apgriezieniem. Normāli jāieskrienas, lai dabūtu iztīrīt pats sevi. Lēni braucot, nevar uzdabūt temperatūru, nenotiek reģenerācija,” saka pieredzējušais šoferis.
A. Būmeistaram mājās ir 2000. gada “Volkswagen T4”, kuru vajadzētu restaurēt. “Negribu vienkārši sametināt, lai apskati izietu. Gribu tā, lai ir normāla mašīna. Tādu vērtība tikai kāpj.”
Vēl viņa hobijs ir motocikli.
Inspektora Arta Būmeistara automašīna
- “Volkswagen Tiguan”
- 2013. izl. gads.
- 2 l dīzeļdzinējs, 140 ZS.
- Manuālā pārnesumu kārba.
- Vidējais patēriņš 6–7 l/100.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.