Liepājā viņu noturēja 40 minūtes, izvaicājot par filmas varoņiem, patieso notikumu līniju un to, kas palicis aiz kadra.

Pēc tam, kad noslēgumā vēl nofotografējies ar dažiem no aizgrābtajiem filmas baudītājiem, režisors sarunājas ar “Kurzemes Vārdu”.

– Kāda ir sajūta, atgriezeniskā saite no skatītājiem?

– Es esmu patīkami pārsteigts par to mīlestību, kas nāk. Man šķiet, tā ir tā īpašā lieta – Latvijā nav vajadzīgas speciāli veidotas patriotiskas filmas. Pietiek godīgi izstāstīt par kādu periodu, kuru mēs paši īsti nezinām.

Ja to dari godprātīgi, tu trāpi ļoti dziļi – kaut kam, ko mēs kā tauta vienmēr esam jutuši, bet līdz galam nekad neesam spējuši izrunāt.

Es to ļoti, ļoti skaidri jūtu: cilvēki filmā ierauga to, ko viņi patiesībā jau sen zinājuši, bet par ko nekad nav bijis stāstīts līdz galam.

“Dvēseļu putenī” emocionālāk reaģēja mammas ar bērniem, uztvēra sāpīgi un personīgi. Savukārt šai filmai ir cits tvērums – tie ir tādi īsti veči, viņos kaut kas ietrīsas, jo tas ir stāsts par to, ko viņi visu dzīvi turējuši sevī, – par to, ko drīkstēja un ko nedrīkstēja stāstīt.

Tā sajūta man vēl lēnām formulējas. Bet mīlestība, ko es saņemu, mani ļoti aizkustina.

– Kāpēc vispār ķeries pie šādiem stāstiem?

– Katram jātaisa filmas par tēmām, par kurām pašam ir patiesa vēlme runāt. Mani sāpina tas, ka mēs vēl aizvien neesam izstāstījuši svarīgākos Latvijas stāstus.

Tas ir dārgi, ļoti grūti un prasa milzīgu laika ieguldījumu – un es saprotu, kāpēc daudzi tam neķeras klāt.

Bet man personīgi ir sajūta: ja es veltu sešus dzīves gadus filmai, tad tā jātaisa par ko tādu, kam es ticu par 100%. Par tēmu, kas Latvijai ir nepieciešama.

Nav citas tautas pasaulē, kas nebūtu uzņēmušas filmas par saviem lielākajiem vēstures pagriezieniem. Tikmēr mums ir milzīgi balti pleķi vēsturē – un katrā no tiem ir cilvēki, kuru stāsti ir pelnījuši tikt izstāstīti.

– Līdz Dzidrai Uztupei-Karamiševai tu nonāci nejauši – sākumā gribēji filmu par Uļjanu Semjonovu?

– Jā, tā bija. Es gribēju par “TTT”, skaidrs, ka arī par Uļu. Bet likās pat mazliet dīvaini – kā tas var būt, ka tai laikā “Eolika” jau aicina basketbolistus, sola fotoaparātus un Uļu piesaista kā milzu talantu?

Tad tu sāc skatīties racionāli – bet pirms viņas ir veseli desmit gadi. Un tur ir vēl lielāki skatītāju pūļi.

Bet līdz Dzidrai es pats nekad nebūtu ticis, ja nebūtu tās brīnišķīgās dāmas, kuras intervēju. Viņas vienmēr pieminēja Dzidru – norādīja uz viņu, stāstīja faktus.

Protams, sakautrējos par to, ka neko nezinu par pirmo kapteini. Viņa bija cilvēks, kurš būtībā palīdzējis komandu saturēt kopā. Un tad tu pamazām saproti, cik izcila sportiste viņa ir bijusi.

Un vēl – fonā viņai ir tik spēcīgs personiskais stāsts.

Viņas labākās draudzenes tajos gados pat nenojauta, ka viņai ir brālis. Mūsdienās grūti iedomāties, ka labākā draudzene nezinātu tik svarīgu dzīves faktu.

Tieši caur šīm sarunām man atvērās vesela pasaules daļa, par kuru iepriekš nenojautu.

– Vai šīs intervijas ir pieejamas, esi tās kaut kur izmantojis?

– Daudz kur bija tā, ka dāmas sākumā vispār negribēja runāt. Daudzas – nebaidīšos to teikt – bija apvainotas.

Viņas atdevušas tik daudz gadu sportam, visu darījušas ar Latviju uz lūpām, bet pēc neatkarības atgūšanas jutās pilnībā aizmirstas. Lai viņas atbruņotu un panāktu, ka sāk runāt, vajadzēja ilgu laiku.

Tieši par to ir šis stāsts, lai viņām tagad būtu balss to izstāstīt.

Līdz ar to es tur negāju ar kameru viņām blakus.

Ar Skaidrīti Smildziņu ir sarunas ierakstītas, ar Grundmani paspējām ļoti labi parunāt. Bet daudz kas diemžēl palika tikai sarunās.

– Kāpēc filmai vajadzēja tik ilgu laiku – sešus gadus?

– Patiesībā pasaules mērogā seši gadi nav daudz – citur to paveic lielas komandas, kurās strādā scenāristi, pētnieki, filmēšanas un montāžas grupas. Latvijā šis darbs gulstas uz dažu cilvēku pleciem.

Šai filmai visvairāk laika prasīja tieši izpēte. Tā laika cilvēki… mēs visi atceramies vecvecākus, kuri pat brīvvalstī bieži nevēlējās runāt par pagātnes pieredzēm. Viņos bija saspringums – vai drīkst stāstīt, vai tas joprojām nav bīstami.

Tieši tas bija visgrūtāk: palīdzēt viņiem pārkāpt šo iekšējo barjeru un sākt runāt. Un tas ir arī skaistākais, ko mēs šodien varam savās ģimenēs darīt – kamēr vēl ir iespēja, aicināt cilvēkus paļauties, dalīties, uzticēt savus stāstus. Tie ir nenovērtējami.

– Kas vēl šo procesu padarīja sarežģītu?

– Nebija romāna, nebija gatava stāsta, uz kura balstīties. “Dvēseļu putenim” bija Grīns – te nebija nekā.

Vajadzēja pašam “uzrakstīt romānu no nekā” un vienlaikus būt ļoti godīgam – gan dramaturģiski, gan pret pašām sievietēm un viņu dzīvesstāstiem. Tie ir dzīvi cilvēki, kurus daudzi pazīst, pie kuriem pieaugusi vesela basketbolistu paaudze.

Arī vēsturiskā situācija – tā saucamā pelēkā zona – ir ļoti sarežģīta tēma. Tiklīdz tu tai pieskaries, daudzi saka: “Tur labāk nelien, vari sev karjeru sabojāt.”

Bet man šķiet, ka tieši tur, kur sāp, ir jāpieliek pirksts, lai mēs beidzot spējam to izrunāt. Palikt melnbaltajā pasaulē – tas ir bērnudārza līmenis. Mums jāspēj skatīties daudz dziļāk.

– Kā reaģēja pašas leģendārās spēlētājas uz filmu, piemēram, Skaidrīte Smildziņa?

– Tas bija mans lielākais satraukums pirms pirmizrādes. Skaidrīte veselības dēļ pati reti kur vairs dodas, taču uz šo seansu viņa atbrauca.

Protams, nākamajā dienā, kad viņai zvanīju, uztraukums bija milzīgs – kā viņa jutīsies, redzot sevi 16 gadu vecumā? Taču viņa bija ārkārtīgi atbalstoša – gan par to, kāds vārds viņai filmā dots, gan par notikumu atainojumu.

Viņa ļoti labi saprata, ka kino valodā daudz kas jādramatizē, ka gadiem ilgi notikumi jāieliek īsā ekrāna laikā.

Bija brīži, kad es atvainojos: “Piedod, ja šeit mēs kaut ko salikām mazliet par asu.” Bet viņa tikai teica: “Beidz, tieši tā tas arī bija.”

Tā bija milzīga iedrošināšana. Patiesībā bez viņas būtu bijis ļoti grūti šo filmu uztaisīt – tās detaļas, tās sajūtas, ko viņa spēja izstāstīt, ir nenovērtējamas.

Lai gan toreiz viņa bija pavisam jauna meitene, viņa atceras brīžus, kas filmā ir ļoti svarīgi. Viņas atbalsts man nozīmēja ārkārtīgi daudz.

– Mēs daudz runājam par to, kā jauniešos ieaudzināt patriotismu un tā tālāk. Domāju, ka šī filma ir tāda, kas mudina lepoties. Filmā ir brīdis, kur pēc gūtas uzvaras skatītāji skandē “Latvija, Latvija!” un aplaudē. Tas radīja zosādu, gribējās darīt to pašu.

– Nu redzi, tā ir lieliska sajūta – ka, skatoties filmu, gribas spontāni saukt: “Latvija! Latvija!” un aplaudēt. Tad rodas jautājums, kas mūs aptur tajā brīdī? Kas ir tas mezgls, kas vēl nav atrisināts, lai mēs to darītu brīvi un droši?

Ticiet man, ja tā pati situācija būtu Francijā, Spānijā, Amerikā vai citur, viņi bļautu bez jebkādas kautrēšanās.

Bet mūsos vēl ir kaut kas iekšā, kas attur: vai vispār drīkst, vai tas nav par skaļu, par lepnu. Un es ļoti ceru, ka filma ļauj šo mezglu mazliet atraisīt.

Visas mūsu kolektīvās traumas ir risināmas, bet pirmais solis ir atzīt, ka trauma vispār ir. Bez tā nav iespējams ne dziedēt, ne virzīties uz priekšu.

Un mēs bieži gribam atbildību uzvelt jauniešiem – lai viņi zina, lai viņi saprot. Bet būsim godīgi: jaunieši aug no tā, ko mēs paši viņiem stāstām un nododam. Un mēs paši bieži nezinām. Es nezināju, un tas ir normāli. Mums vienkārši netika stāstīts.

Šobrīd kultūrai, videi, cilvēkiem apkārt ir jācenšas šo informāciju dot, stāstīt, skaidrot. Tikai tā mēs kopā varam ieraudzīt un saprast to, kas tik ilgi bijis noklusēts.

– Ko nozīmē tas, ja skatītājā filma izsauc tik spēcīgas emocijas, ka apraudas?

– Tas ir brīnums. Tiešām – brīnums, ka nepilnās divās stundās tu vari apsēsties pie ekrāna, redzēt pilnīgi sveša, nepazīstama cilvēka dzīvi un pēkšņi sajust, ka kaut kas rezonē arī tevī. Ka emocijas izlaužas ārā.

Ikdienā mums taču bieži ir grūti paraudāt par lietām, par kurām, iespējams, vajadzētu. Un pēkšņi kino to izdara tavā vietā.

Man ir tikai viens skaidrojums, kāpēc tā notiek. Tas iespējams tad, ja filma “trāpa” uz kaut ko tādu, ko mēs patiesībā vienmēr esam zinājuši, tikai neesam spējuši noformulēt.

Kino to apstiprina, nosauc vārdā, un tas ļauj iztīrīties – palaist vaļā kaut ko, ko ilgi esi turējis sevī. Raudāšana jau ir tāda kā atlaišana.

Es esmu ļoti pateicīgs skatītājiem, kuri nebaidās raudāt. Un es ticu, ka kino tieši tāds arī ir domāts – lai mēs pasmietos, paraudātu, izjustu, izdzīvotu.

Divās stundās iegūt vesela cilvēka dzīves pieredzi – tā ir tā kino maģija.

– Kādas ir tavas attiecības ar basketbolu? Sarunā ar skatītājiem pieļāvi, ka esi labākais basketbolists starp režisoriem.

– Es noteikti esmu labākais basketbolists starp režisoriem – ar izrāvienu! (Smejas.) Kaut kad ap 10. klasi man kļuva skaidrs, ka profesionālās karjeras man nebūs. Turpināju spēlēt amatieru līmenī, jo spēle man tik un tā ļoti patika. Bet man dzīvē paveicās – es trenējos pie Valda Valtera.

Toreiz tepat Saldū un Brocēnos bija izlases pamatkomanda, tur norisinājās visas nometnes. Tajā vidē man diezgan ātri vajadzēja saprast, ko es dzīvē darīšu.

Es Valteram joprojām esmu ļoti pateicīgs – ar manu augumu un dotībām es nekad nekļūtu par izcilu basketbolistu.

Bet sportu es iemīlēju uz mūžu.

Sports man iemācīja ļoti daudz – gan par zaudējumiem, gan par izturību utt.

– Vai pēc “Dvēseļu puteņa” nebija bail ķerties pie nākamās filmas? Jo atsauksmes un novērtējums bija ļoti augsts.

– Man ļoti palīdzēja cilvēki, kuri teica: “Ļoti viegli ir kļūdīties otrajā filmā, ja tu iedomājies, ka tagad viss būs vieglāk.” Bet tā tas arī ir.

Tev ir jāiegulda tieši tikpat daudz darba kā pirmajā reizē, ja ne vēl vairāk. To es sev un visai komandai atkārtoju nepārtraukti, kad kaut kā likās – varbūt kaut ko var izdarīt vieglāk. Nevar! Tas palīdzēja noturēt fokusu.

Ir svarīgi klausīties cilvēkos, kas dod padomus un ļauj pamācīties no savām kļūdām. To es ļoti centos ņemt vērā.

Bet, protams, cilvēciski man likās – ja “Dvēseļu puteni” mīl, tad taču tie paši skatītāji automātiski nāks arī uz nākamo filmu. Bet tā nav.

Ar katru filmu ir jāsāk no nulles.

Cilvēki ir aizņemti, daudzi jau ir aizmirsuši, kas bija “Dvēseļu putenis”.

Filmai “Tīklā. TTT” ir ļoti labi rezultāti, bet šobrīd sabiedrībā jūtams kaut kas tāds kā “atliekam uz vēlāk” – cilvēki ir aizņemti, noguruši, apjukuši. Es to saprotu, laiki ir sarežģīti.

Bet tieši tāpēc domāju – kad vēl, ja ne tagad, novembrī, uz brīdi piebremzēt un dot sev iespēju atvērt jaunu vēstures lapaspusi, par to parunāt, par to padomāt? Tāpēc ļoti gribēju, lai filma iznāk tieši novembrī.

Ikdienas skrējienā ir grūti apstāties, bet tad tu redzi, kā Lāčplēša dienā tik daudzi cilvēki noliek svecītes. Un saproti – tu neesi viens savā sajūtā.

Pat ja šķiet, ka daudz kas sabiedrībā ir nesaprasts un mēs esam ļoti atšķirīgi, tomēr ir viena pamata lieta, kas mūs vieno. Šis ir mirklis, kas ļauj to sajust un paskatīties uz to kopā.

– Tava nākamā filma atkal būs vēstures gabals – par Kurzemes katlu.

– Mums ir pārāk daudz neizstāstītu stāstu, lai apstātos.

– Kāpēc tik maz cilvēku ķeras tiem klāt?

– Ir daudz iemeslu. Pirmkārt, tas ir ārkārtīgi grūti – vajag gan “auseklīti pierē”, gan milzīgu pašatdevi, gan budžetu, kas parasti ir simts reizes mazāks, nekā nepieciešams, lai kvalitatīvi izstāstītu tik svarīgus notikumus.

Otrkārt, joprojām ir dažādas ietekmes un varas, kurām nevajag, lai mēs šos stāstus izceļam gaismā.

Es nezinu, kāpēc tā, bet esmu saskāries ar ļoti dīvainām, neloģiskām situācijām.

Un tad ir cilvēciskā puse – kino veidotāji cenšas, bet apstākļi ir skarbi. Tev jābūt gatavam sešus gadus strādāt un beigās saprast, ka faktiski esi to darījis par brīvu, un vēl var gadīties, ka esi kādam parādā.

Tas nav viegli, īpaši, ja tev ir bērni, ģimene, atbildība. Mēs visi esam tikai cilvēki.

– Bet tu tomēr turpini uzņemties. Kāpēc?

– Varbūt tāpēc, ka pirms kino esmu pastrādājis ekonomikā un citās jomās. Man ir sajūta – ja viss noies greizi, es varēšu atgriezties.

Es zinu, kā ir “tur”, bet ar to nepietiek. Man gribas kaut ko vairāk. Tas man palīdz koncentrēties un turpināt, pat ja nav skaidrs, kā būs.

Es nekad nezinu, kā jutīšos nākamajā reizē – ja šai filmai, piemēram, neiet labi, kas to lai zina?

Bet šobrīd skatītāju mīlestība, kas nāk no dienas dienā, ir spēcīgs apliecinājums tam, cik svarīgi ir šo darīt.

Jurim Podniekam bija ļoti spēcīga frāze: “Ja tu vienreiz esi pieskāries tai latviešu dzīslai, kas nāk caur strēlniekiem, tu esi pamainījies uz visiem laikiem.”

Un tad kļūst ļoti grūti pievilt – tā ir milzīga atbildība, ko nes sev līdzi katrs nākamais stāsts.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: