liepajniekiem.lv
Daudzas skolas vēlētos kopt savu vēsturi, taču tas prasa apņēmīgu cilvēku, kura ieguldījums būtu arī atalgots. Liepājas Valsts ģimnāzijai šogad šajā ziņā ir paveicies – tai ir savs muzejpedagogs.
Nevar paļauties tikai uz entuziasmu
Jāņa Čakstes vidusskola ir viena no retajām Liepājā, kurai ir savs muzejs.
I. Otrupe atceras, ka muzeja izveide nebija vienkārša. Tam ilgi neatradās telpa, bet 2010. gadā, atbrīvojot mājturības kabineta noliktavu, radās vieta.
Kamēr vien I. Otrupe strādāja skolā, viņa ar lielu entuziasmu darbojās izveidotajā muzejā. Iesaistījušies arī Muzeja naktī pilsētas mērogā.
Skolotāja nu jau vairākus gadus ir pensijā, un muzejā kļuvis klusāks. Tomēr ideja par tā uzturēšanu noteikti nav atmesta.
Šobrīd tas vēl aizvien pilda izglītojošu funkciju. Vēstures skolotāja Kintija Sila no kolēģes ir pārņēmusi vēstures pulciņu.
“Mani skolēni šeit nāk. Viņi ar aizrautību pēta pastmarkas, senās ierīces un avotus. Tomēr muzejam daudz laika veltīt nevaru,”
viņa atzīst, jo “mēs esam tikai trīs vēstures skolotāji, kas māca stundas visai skolai.”
Lai cilvēks būtu ieinteresēts muzejā darboties, vismaz daļēji šim darbam vajadzētu būt apmaksātam, vērtē I. Otrupe. “Ja būtu darbinieks kaut vai pusslodzē – tas daudz ko atrisinātu,” viņa uzskata.
Laika gaitā muzejā notikušas ekskursijas skolēniem. Pirmklasnieki nāca uz bibliotēkas un muzeja stundu, 20 minūtes pavadot vienā un otrā vietā, lai iepazītu savu skolu. Un to negribētos pazaudēt.
Muzejā dzīvību uztur latviešu valodas un literatūras skolotāja Baiba Lāma. Viņa šajās telpās rīko “Dzejas tējnīcu”, un šis pasākums dažkārt ir apvienots ar muzeja norisēm.
Skolotāja B. Lāma uzskata, ka sadarbība vienmēr bijusi ļoti svarīga, jo viens pats neko nevar paveikt.
“Vārds “sadarbība” ir nozīmīgs visās jomās – ar jauniem kolēģiem, ar vecajiem, ar šodienu, pagātni un nākotni.”
Lai muzejs skolā būtu ne tikai mīļš stūrītis, kurp vest viesus, bet arī pilnvērtīgs izglītojošs resurss, tam jābūt integrētam skolas ikdienā, piemēram, kā muzeja pulciņš vai muzejpedagoga vadīta aktivitāte. Tāpat svarīgi nodrošināt ilgtspējīgu atbalstu.
“Nevar paļauties tikai uz entuziasmu,”
uzsver I. Otrupe.
Cilvēkfaktoram ir liela nozīme, ko apliecina arī Draudzīgā aicinājuma vidusskolas direktore Inta Korņējeva. Šobrīd muzejs viņas skolā ir “ļoti nosacīts”, jo darbu atstājusi kolēģe, kura līdz šim par to rūpējās.
Absolvente atgriežas kā muzejpedagoģe
Liepājas Valsts ģimnāzija var lepoties ar vairāk nekā 100 gadus senām tradīcijām un bagātu vēsturi.
Direktors Helvijs Valcis stāsta, ka ilgu laiku vēstures liecības par skolu vāca pensionēta skolotāja Ilma Gūža. Viņa to darīja brīvprātīgi, bet nu jau devusies mūžībā.
Taču bijis skaidrs – lai muzeja darbs turpinātos sistemātiski, ir jāatrod risinājums ilgtermiņā.
“Visu laiku domāju, kā to darīt, arī kā piesaistīt konkrētu cilvēku un rast arī atalgojuma mehānismu. Bija doma piesaistīt muzejspeciālistu, jo mums taču muzejs ir tepat blakus,”
stāsta H. Valcis.
Izšķirošs pavērsiens radies, viesojoties pieredzes apmaiņā Jelgavas Valsts ģimnāzijā. Uzzināts, ka tur jau darbojas muzejpedagogs.
“Tad es sāku pētīt dokumentus un sapratu – šāda amata pozīcija tiešām ir iespējama arī mūsu skolā,” atminas direktors.
“Virpinot šo domu tālāk, nonācu pie Sanitas Dejus – mūsu pašu absolventes. Biju pamanījis, ka viņa ar lielu aizrautību vāc dažādus vēstures stāstus, fotogrāfijas, un tieši tas arī mani uzrunāja. Jūnijā, skolas salidojumā, ar Sanitu par to aprunājos, un viņa izrādīja lielu interesi. Nedaudz mainoties finansējuma modelim, radās iespēja Sanitu pieņemt darbā.
Par to esmu patiesi priecīgs, jo darba šajā jomā ir ārkārtīgi daudz, un tas vēl ir maigi teikts.”
S. Dejus par savu darbu ģimnāzijā skaidro: “Mana darba virsmērķis ir ģimnāzijas kultūrvēsturiskā mantojuma kopšana, popularizēšana un saglabāšana nākamajām paaudzēm.”
Pašlaik viņas uzmanības lokā ir ne tikai skolas vēstures apzināšana, bet arī krājuma papildināšana un digitalizācija, kā arī darbs pie tā, lai skolēni šajā procesā varētu līdzdarboties.
Viens no tuvākajiem mērķiem ir iekļauties Latvijas skolu muzeju apritē un kopā ar skolēnu parlamentu piedalīties Muzeju nakts pasākumā Liepājā.
Sanita uzskata savu saikni ar skolu par īpašu, jo šeit mācījusies jau kopš 1977. gada.
“Pati savā ziņā jūtos kā skolas “dzīvā vēsture”.”
Saglabājušās pat viņas skolas dienasgrāmatas, kas tagad kalpos kā mācību materiāls skolēniem.
Vienā no tuvākajām nodarbībām viņa iecerējusi iepazīstināt skolēnus ar to, kā savulaik aizpildītas dienasgrāmatas, ko tolaik mācījās, kādas piezīmes skolotāji rakstījuši.
“Pastāstīšu arī par skolēnu blēdībām – kā mēģinājām izdzēst sliktās atzīmes, lai mammas nerātos,” viņa smaidot piebilst.
Sanitai saglabājušās arī privātās dienasgrāmatas, kurās lasāmas pusaudzes emocijas un attieksme pret notikumiem.
Kā piemēru viņa min informātikas stundu 1988. gadā, kad pirmo reizi redzējusi lielās “komjūterkastes”.
Īpaši aizkustinošas Sanitai ir tikšanās ar pensionētajām skolotājām. “Ir tik svarīgi fiksēt viņu atmiņas!” viņa uzsver.
Jau notikušas sirsnīgas sarunas ar fizkultūras skolotājiem Edvīnu Sprūdi un Daci Priedolu, vēstures skolotāju Maiju Jaunzemi, krievu valodas skolotāju Ludmilu Molčanovu.
96 gadus vecā ģeogrāfijas skolotāja Natālija Grīnberga uzdāvinājusi muzejam senas fotogrāfijas.
Diemžēl neizdevās vairs norunātā tikšanās ar viņas matemātikas skolotāju Ilgu Korsaku, skolotāja pavisam nesen devās mūžībā.
Eksponātus glabā skapī
“Kāpēc skolā ir vajadzīgs šāds cilvēks? Atbilde jau nāk caur Sanitas darbošanos,” savukārt teic direktors.
“Nepietiek tikai ar ideju – vajadzīgs īstais cilvēks, kurš šo darbu piepilda ar atbildību, izdomu un aizrautību. Sanita to dara.”
“Jebkurai skolai vēstures apzināšanās ir svarīga. Mūsu gadījumā jo īpaši. Mums ir gara un sarežģīta vēsture.
Meiteņu ģimnāzijas pirmsākumi, piemēram, nav pētīti vispār. Vairāk esam pievērsušies reālģimnāzijas posmam, kurš sākās jau 19. gadsimtā. Bet arī tur ir daudz, ko apzināt. Ir vajadzīgs cilvēks, kas to dara diendienā. Ir daudz darāmā, kas līdz šim vienkārši palicis novārtā. Tagad sākam sakārtot vēsturi lielās līnijās.”
Skolā pašlaik nav atvēlētas atsevišķas telpas vai kabinets, kas pilnvērtīgi kalpotu kā muzejs. “Varbūt nāks laiks, nāks padoms,” spriež H. Valcis, norādot, ka pagaidām piemērotu risinājumu vienkārši nav.
Tāpēc galvenais uzsvars šobrīd likts uz virtuāla muzeja izveidi – ir plāns skolas mājaslapā veidot vietni, kurā vēsturi varēs aplūkot pa gadiem un desmitgadēm.
“Otrs virziens, kurā gribam doties, ir dzīvie stāsti. Tie ir steigšus jāapkopo.
Lai arī iepriekšējā muzeja vadītāja bija savākusi interesantus vēstures eksponātus, patlaban ģimnāzija to neakcentē, jo, kā jau minēju, nav telpas, kur to visu izlikt un rādīt.”
Uz jautājumu, kur šobrīd glabājas muzeja krājums, direktors skaidro, ka fonds nav liels. “Mums ir neliela telpiņa, un tajā atrodas varens skapis. Tur arī šobrīd glabājam visu,” viņš stāsta.
Skapis pats par sevi ir vēsturisks – tas atceļojis no 3. stāva dabaszinātņu kabinetiem un laboratorijas. “Milzīgs, divstāvu, divdaļīgs, ļoti dziļš un ietilpīgs. Vietas vēl pietiek, bet ar laiku, protams, būs jādomā par šiem eksponātiem.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
