Fotogrāfi uz tiltiem, tiltiņiem, laipām, takām, ceļiem palūkojušies no netradicionāla rakursa – bieži vien attēlotās vietas nav uzreiz atpazīstamas un rosina minēt, kur Liepājā tās atrodas.

Daļa no izstādē skatāmajiem attēliem ir jaunizdotajā pilsētas kalendārā.

Kopā ar pašvaldību īstenotajā projektā radītas daudz vairāk bilžu, nekā tikai tās 12, kas iekļuvušas kalendārā.

Fotostudijas vadītājs Aigars Hibneris par sadarbību ir ļoti pateicīgs un stāsta, ka vienošanās paredzējusi, ka fotogrāfi iesniedz darbus un pašvaldība atlasa, kuras no tām tad nonāks kalendārā.

Tāpēc ir tā, ka dažiem autoriem ir vairākas fotogrāfijas, kādam viena, bet citiem – nevienas.

Savukārt biedrības namā fotoizstādē ar saviem darbiem autoru ir vairāk. Ar fotodarbiem piedalās Agris Klestrovs, Ilona Gabaliņa-Kila, Ilga Lasmane, Irina Tīre, Ivars Vucens, Jānis Dreimanis, Kristīne Sokolovska, Normunds Kaprano, Vineta Jaunzeme un arī A. Hibneris. 

“Jau no paša sākuma bija skaidrs – ja darbu būs daudz un tie būs kvalitatīvi, no tiem taps izstāde.

Un tā arī notika. Mani patiesi priecē biedru atsaucība un ieinteresētība – sestdienās un svētdienās gājām, meklējām, fotografējām. Ne vienmēr visi kopā – dažkārt grupās, dažkārt pa diviem. Radošums ļoti spēcīgi parādījās tieši šajā procesā,” vērtē A. Hibneris.

Stāstot par izstādes saturu, vadītājs uzsver, ka tilti šoreiz nav skatīti kā inženiertehniskas konstrukcijas, bet gan kā simboliska metafora.

“Tā nav izstāde par tiltiem kā objektiem. Tie drīzāk ir simboli – pārejas, brīži starp vienu un otru,”

viņš skaidro, piebilstot, ka katrs skatītājs darbos var ieraudzīt ko savu.

“Manuprāt, tas ir pats labākais – šie darbi nevis tieši pasaka, ko tie rāda, bet uzdod jautājumus. Un šie neatbildētie jautājumi ir pats svarīgākais, ko skatītājs var paņemt līdzi.”

Fotogrāfijas ir dažādas, jo autori dažādi. Katram ir savs redzējums, un tieši šajā daudzveidībā veidojas kopējais stāsts.

“Man pašam izstādē ir divas fotogrāfijas – abās redzams Ziemeļu mols,”

stāsta A. Hibneris.

“Vienā pusē tam ir mierīgs ūdens, otrā – jūras viļņošanās. Savukārt otrā bildē tajā pašā mierīgajā pusē redzams arī kaitotājs. Karostas Ziemeļu mols ir bieži apmeklēts objekts – ne tikai dzenoties pakaļ vējam, bet arī tāpēc, ka tas ir viegli pieejams. Man personīgi – ļoti ērti, jo ar mašīnu var piebraukt tuvu.”

Viņš piebilst, ka Karosta kā vieta ir vēl joprojām nenovērtēta – vizuāli piesātināta un spēcīga savā noskaņā: “Tā ir vieta, kur var gūt ne tikai skaistus attēlus, bet arī meditatīvu mieru. Tajā ir kaut kas ļoti īpašs.”

Par melnbaltās fotogrāfijas izvēli A. Hibneris norāda:

“Šādā attēlā bieži vien var saskatīt vairāk – līnijas, formas, gaismu, pārejas. Tas ļauj koncentrēties uz būtisko un pastiprina šo iekšējās pārejas sajūtu.”

Runājot par fotostudijas “Fotast” šī brīža darba vidi, pārcelšanos uz citām telpām, A. Hibneris skaidro: “Mēs joprojām esam biedrības namā, tajā pašā stāvā. Tas nebija mūsu lēmums.”

Līdz šim saimniekotajās telpās nu rosās Leļļu teātris, kam arī bija nepieciešamība pēc plašākas darba vides.

“Tiešā veidā tas mūsu darbam nekaitē, tomēr agrāk, kad telpas bija plašākas, mums bija vairāk iespēju – rīkot meistarklases, radošās darbnīcas, brīvāk sanākt kopā un strādāt,” pārmaiņas ieskicē fotostudijas “Fotast” vadītājs.

Kā noritēs darbs turpmāk – rādīs laiks.

Fotogrāfi cer uz Tautas mākslas un kultūras centra atbalstu, tā paspārnē studija darbojas.

Telpās Latviešu biedrības namā fotostudija glabā savu arhīvu.

Neskatoties uz fiziskajām pārmaiņām, klubs “Fotast” joprojām ir aktīvs – biedri regulāri sanāk kopā un turpina radošo darbu.

Izstādes “Pārejas” atklāšanā fotogrāfiem tika vēlēts: “Turiet kanti!” Arī paši autori apņēmības pilni turpināt iesākto.

Pēc dažiem gadiem studijai gaidāma nozīmīga jubileja, un mērķis ir to sagaidīt un atzīmēt ar patiesu lepnumu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.