liepajniekiem.lv
Bez šnaucera nevar
Viktors Jacevičs par saviem četrkājainajiem draugiem stāsta ar patiesu prieku un lepnumu.
Sarunas gaitā viņš atzīst, ka iepriekšējie ģimenes mīluļi jau savus slavas laurus ir godam nopelnījuši, tāpēc beidzot pienācis laiks plašāk iepazīstināt arī ar jaunāko ģimenes locekli – nepilnus divus gadus veco Frici, kurš mājās ienesis jaunu dzīvīgumu un ikdienas rosību.
Fricis ģimenei ir jau trešais suns un vienlaikus arī trešais šnaucers. Pašlaik gan palicis vienīgais.
“Viņš ir cvergšnaucers jeb miniatūrais šnaucers. Arī iepriekšējais suns mums bija šīs pašas šķirnes, bet pats pirmais bija mitelšnaucers, kas ir vidēja izmēra. Mums vienkārši ļoti patīk šī šķirne, tāpēc pie tās arī pieturamies. Esam jau pie šnauceriem pieraduši – zinām gan viņu raksturu, gan vajadzības.
Tas ir līdzīgi kā ar automašīnu: kad pie vienas pierod, citu vairs nemaz negribas,”
ar smaidu stāsta saimnieks.
Pēc rakstura Fricis esot ļoti miermīlīgs, mīļš un draudzīgs suns, kurš viegli atrod kopīgu valodu ar cilvēkiem.
Īpaši viņš gaida pastaigu laiku, jo tad var aiziet līdz suņu laukumam, kur ir iespēja izskraidīties, izspēlēties un satikt citus četrkājainos draugus.
“Mums abiem tur patīk, jo viņš var socializēties un padraudzēties.
Ar citiem suņiem Fricis satiek ļoti labi, bet tas nav nejauši – jau no pašas mazotnes viņam mācījām, cik svarīgi ir komunicēt ar citiem dzīvniekiem. Manuprāt, socializācija ir ārkārtīgi būtiska, jo pēc tam komunikācija, tā teikt, aiziet pati no sevis,” uzsver Viktors.
Mājās gan dzīvo arī divi kaķi, taču ar tiem sunītim attiecības īsti nav izveidojušās. Kaķi vairāk izvēlējušies dzīvi laukā, nevis istabās.
V. Jacevičs pastāsta, ka viens no kaķiem iekštelpās tomēr ik pa laikam iegriežas, bet otrs gan ne. Pūkainis dzīvo laukā savā būdiņā un esot krietni mežonīgāks, par ko saimnieks pasmejas.
Salīdzinot kaķu un suņa ikdienu, Fricis bez šaubām dzīvojot to labāko dzīvi – siltās istabās, uzmanības un rūpju ieskauts.
“Sieva viņu ļoti uzpasē –
apmēram reizi mēnesī vai pusotrā liek uz galda un safrizē. Gan apšķērē, gan ar mašīniņu visu kārtīgi pieslīpē,” ar lepnumu stāsta liepājnieks.
Īpaši šim nolūkam ģimene pat iegādājusies profesionālu frizēšanas mašīnu, jo Fricis ir ne tikai mīlēts, bet arī kopts un lutināts ģimenes loceklis.
Četru draugu kompānija
Draudzenes Žanna Kamuškina un Diāna Guseva savus amerikāņu pitbulterjerus kopīgās pastaigās cenšas vest tik bieži, cik vien sanāk.
Lai gan Diāna ar saviem trim suņiem dzīvo Gaviezē, uz Liepāju viņa labprāt brauc regulāri, līdzi ņemot meiteni Doru.
Abi pitbuli ir tikpat labi draugi kā viņu saimnieces.
Žanna stāsta, ka pie sava suņu puikas Timas tika pirmā, savukārt Diānai šī šķirne tik ļoti iepatikās, ka arī viņa nolēma pieņemt tieši tādu pašu suni.
Diānai Gusevai šis jau ir piektais suns, bet Žannai – pirmais, jo līdz šim viņas mājās bijuši tikai kaķi.
“Vienu dienu atbraucām mājās no atvaļinājuma, un mūs sagaidīja kucēns. Dēls bija uzdāvinājis. Mēs paši par to neko nezinājām, tas bija pilnīgi negaidīts pārsteigums.
Bet tas sunītis bija tik mīļš!”
atceras Žanna.
Tā kā iepriekšējas pieredzes ar suņiem sievietei nebija, arī amerikāņu pitbuls viņai bija kas pilnīgi jauns. Nācās apgūt gan suņa audzināšanas ikdienu, gan saskarties ar sabiedrībā valdošajiem aizspriedumiem par šo šķirni.
“Cilvēki zina teikt, ka pitbuli ir agresīvi suņi, bet tā nav. Es pat teiktu, ka ir tieši pretēji –
tie ir ļoti mīļi, sirsnīgi dzīvnieki, kuri vienkārši ir nesaprasti.
Piemēram, viņi ļoti mīl cilvēkus un draudzējas ar ikvienu. Mazbērniem aiz laimes pat laiza sejiņas,” stāsta Žanna.
Attiecības ar citiem suņiem gan ne vienmēr veidojas tik draudzīgas – viss atkarīgs no pirmā iespaida un no tā, kā uzvedas otrs dzīvnieks.
“Es viņai daudzus gadus teicu, ka vajag suni! Viņa visu laiku tikai atmeta ar roku,” ar smaidu par draudzeni stāsta Diāna.
“Man ir liels prieks, ka beidzot varam šādi doties kopīgās pastaigās.”
Tagad arī Žanna Kamuškina atzīst, ka kādreiz būtu gatava savā dzīvē uzņemt vēl kādu lielu ķepaini. Visticamāk, tas būtu vēl viens pitbuls, jo bez šīs šķirnes viņa savu ikdienu vairs nespēj iedomāties.
Divarpus kilogrami laimes
Četrgadīgais punduršpics jeb Pomerānijas špics Dorians sver vien aptuveni divarpus kilogramus, taču pēc skata ir apaļš kā maza, pūkaina bumbiņa.
Viņa saimniece Guna Retere ar smaidu atzīst, ka šis iespaids ir nedaudz maldinošs – īstenībā Dorians nav tik apaļš, kā varētu šķist, jo lielāko daļu apjoma veido garais, kuplais kažociņš.
Tas ir bagātīgs un pūkains gan ziemā, gan vasarā, un, kā norāda saimniece, gadalaiki kažoka izskatā īpašas pārmaiņas neievieš.
“Dorians nāk no audzētavas. Es speciāli braucu viņam pakaļ, ja nemaldos, uz Kalngales pusi. Es ļoti gribēju tieši šīs šķirnes sunīti,” stāsta Guna.
Viņa atzīst, ka suņi viņai vienmēr ir ļoti patikuši un bijuši apkārt, tomēr no lieliem suņiem joprojām ir bail.
“Man patīk visi suņi, jā, bet laikam bērnībā bijusi kāda slikta pieredze. Tas arī laikam mani atturēja paņemt sunīti ātrāk.”
Dorians Gunai ir pirmais suns, un, lai arī šī pieredze daudz ko mainījusi ikdienā, bailes no lieliem suņiem nav mazinājušās. “No attāluma man patīk, bet tuvumā gan nevajag,” viņa pasmej.
Tāpēc Guna jau sākotnēji zinājusi, ka vēlas mazu četrkājainu draugu. Kādu laiku gan bijis jāpadomā, kura šķirne būtu vispiemērotākā, taču, nonākot līdz punduršpicam, izvēle kļuvusi skaidra.
“Kad nonācu līdz šai šķirnei, mērķtiecīgi tiecos uz to, lai pie šī mazā brīnuma arī tiktu. Meklēju audzētavas, braucu skatīties, interesējos,” atminas saimniece.
Iegādājoties sunīti, vārds Dorianam jau bijis dots, taču Gunai tas ļoti paticis, tāpēc viņa nolēmusi to nemainīt, lai gan šāda iespēja bijusi.
Par sava mīluļa raksturu Guna runā ar īpašu siltumu.
“Viņš ir ļoti draudzīgs ar visiem. Varu tikai slavēt un slavēt!”
viņa lepni saka.
Dorians esot īsts sniega suns, saimniece pajoko, jo viņam patīk gan sniegs, gan aukstums. Sarunas laikā var vērot, kā punduršpics ar degunu aktīvi rosās pa sniegu.
Par spīti garajam kažociņam pēc pastaigām nekādas lielas netīrības mājās neesot – sniegs pie spalvas pieķeras pavisam minimāli, un sunītis arī nepaliek īpaši slapjš.
Gan Gunai, gan Dorianam ļoti patīk pastaigas pat tad, ja ārā ir sals un vējš stindzina vaigus.
Ikdienā viņi visbiežāk dodas uz Jūrmalas parku, kas kļuvis par iemīļotu maršrutu, taču, ja laiks un noskaņojums atļauj, abi mēdz doties arī nelielos izbraucienos.
“Labprāt braucam, piemēram, uz Bernātiem, bet patiesībā pa Liepājas rajonu ceļojam diezgan daudz.
Kopā esam izbraukājuši un izpētījuši dažādas vietas,” stāsta Guna, uzsverot, ka šīs kopīgās pastaigas un izbraucieni kļuvuši par nozīmīgu un priecīgu viņu ikdienas daļu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
