Ir pavisam vienkārša atbilde uz to, kādēļ izraudzīts šāds darbs, saka režisors Juris Ločmelis, kurš izrādē arī pats kāpj uz skatuves.

“Es Rasai pajautāju, vai viņai nav kāds materiāls. Viņa atsūtīja vairākus variantus, un viens no tiem bija par puiku. Izlasīju, un šķita ļoti labs,” viņš stāsta.

“Neesmu ne lasījis grāmatu, ne arī redzējis Latvijas Nacionālā teātra izrādi, lai gan mani aicināja. Un labi, ka tā,” viņš piebilst.

Tomēr, pirms ķerties pie izrādes veidošanas, J. Ločmelis pārliecinājās par galvenās lomas atveidotāja Kristofera Sproģa gatavību.

“Saņēmu pozitīvu atbildi, un tā arī tas viss tapa.”

Darbs pie izrādes prasījis iedziļināšanos tēmā, kas jauniešiem bijusi pilnīgi jauna. Neviens no viņiem iepriekš nebija bijis saskarsmē ar neredzīgiem cilvēkiem.

Lai labāk izprastu varoņu pasauli, mēģinājumos izmantotas dažādas etīdes, kas palīdzējušas iejusties situācijās un sajūtās, stāsta J. Ločmelis.

Lugas autore R. Bugavičute-Pēce jauniešu iestudējumu atbalsta.

“Man, protams, ir milzīgs prieks, ka tas notiek. Tā ir īstā mērķauditorija, kurā šo stāstu iedzīvināt,”

viņa vērtē.

Vienlaikus autore atzīst, ka pati to vēl nav skatījusi dzīvē, jo uz pirmizrādi nevarēja tikt. Ieplānojusi to aprīlī un ar interesi gaida.

Iespējams, Rasai pievienosies arī dzīvesbiedrs Sandis Pēcis, kurš ir iedvesmas avots viņas grāmatai. Sandis piedzima neredzīgiem vecākiem.

Aktieris Kristofers atzīstas, ka jau pašā sākumā sapratis, ka darbs nebūs viegls.

“Kad pirmo reizi ieraudzīju scenāriju un Juris pateica, ka man būs galvenā loma, uzreiz sapratu, ka būs daudz darba.

Daudz teksta, daudz ko atcerēties, daudz kas jāizdara. Un tā arī bija,” viņš smaidot saka.

“Man liekas, ka kopumā mums izdevās ļoti labs darbs. Ansambļa saspēle bija jūtama, visi bijām izrādē iekšā.”

Viens no lielākajiem pārbaudījumiem bijis nepārtrauktā atrašanās uz skatuves.

“Ir izrādes, kur kolēģi dialogos var palīdzēt, izvilkt no tā sauktajiem “melnajiem caurumiem”. Bet šeit bieži ir monologi – personiskas pārdomas, kur tu esi viens. Neviens nevar palīdzēt. Un tas ir grūtākais.”

Gatavojoties lomai, Kristofers centies iedziļināties situācijā, kāda ir izrādes galvenajam varonim.

“Man šķita pavisam neaptverami, kā ir augt ģimenē, kur visi apkārt ir neredzīgi, un tev pašam tas šķiet pilnīgi normāli.

Tā sajūta bija jāatrod.”

Svarīga bijusi arī režisora palīdzība. “Juris palīdzēja vizualizēt, kā ir dzīvot šādā ģimenē, kādos apstākļos dzīvo neredzīgi cilvēki. Mēs izspēlējām dažādas etīdes par šo tēmu, mēģinājām iztēloties, kā mēs paši rīkotos. Tas ļoti palīdzēja sagatavoties lomai.”

Izrāde liekot aizdomāties par daudz plašākām tēmām nekā tikai neredzīgi cilvēki.

“Es pirms tam nebiju aizdomājies, kā dzīvo cilvēki ar invaliditāti, kādas grūtības viņiem jāiztur,”

teic Kristofers.

Viņš atzīst, ka šī pieredze likusi vairāk novērtēt gan savu dzīvi, gan citu cilvēku spēku.

Runājot par izrādes nākotni, J. Ločmelis atzīst, ka tās izrādīšana skolās būtu sarežģīta tehnisku iemeslu dēļ.

“Skolās mēs nevaram nodrošināt nepieciešamo gaismu, tāpēc drīzāk skolēniem būs jānāk pie mums uz biedrības namu,” viņš spriež.

Tāpat būšot jāņem vērā arī galvenās lomas atveidotāja noslodze – Kristofers drīzumā došoties mācīties uz Rīgu, un izrāžu grafiks būšot jāpielāgo.

“Vienā dienā divas izrādes nevaru likt – fiziski to nevar izturēt,”

piebilst režisors, jo vecāku lomu atveidotājiem visu izrādi ir aizvērtas acis.

Scenogrāfiju un kostīmus izrādei veidojusi māksliniece Dace Lanka. Lomas izspēlē K. Sproģis, Līva Barute, Kārlis Vīksna, Anna Pumpura, Ulrika Kronpuša vai Alise Anženko, Beāte Jasaite vai Evika Ulmane.