Pieaugušo neformālās izglītības piedāvājums Latvijā patlaban ir plašs un daudzveidīgs, un tajā dominē digitālo prasmju, valodu, kā arī fiziskās un emocionālās labsajūtas programmas.

Kopumā 29 pašvaldībās izsniegtas vairāk nekā 1000 atļauju šādu programmu īstenošanai.

Lielāko daļu piedāvājuma nodrošina privātie pakalpojumu sniedzēji, kamēr valsts un pašvaldību iestādes īsteno aptuveni desmito daļu programmu.

Pieaugušo neformālās izglītības programmas aktīvi īsteno mācību centri.

Mācības visbiežāk notiek semināru un kursu formā, daļa centru piedāvā arī meistarklases.

Programmu ilgums ir ļoti atšķirīgs – no dažām stundām līdz vairākiem simtiem stundu.

Starp apjomīgākajām programmām minēti, piemēram, resocializācijas kursi, frizieru apmācības un bioloģiskās lauksaimniecības programmas.

Ziņojumā identificētas arī vairākas problēmas.

Daļa programmu, īpaši skaistumkopšanas jomā, var radīt maldinošu priekšstatu par iespēju apgūt profesionālo kvalifikāciju, lai gan tās ir tikai neformālās izglītības kursi.

Atsevišķos gadījumos programmas pēc būtības neatbilst izglītības saturam, bet drīzāk līdzinās brīvā laika aktivitātēm vai pakalpojumiem.

Izglītības kvalitātes valsts dienests ziņojumā norāda arī uz vienotas sistēmas trūkumu neformālās izglītības kvalitātes uzraudzībai un skaidriem kritērijiem programmu izvērtēšanai, kas var radīt nevienlīdzīgu pieeju dažādās pašvaldībās.

Konstatēts, ka ne vienmēr ir pieejama pietiekama informācija par piedāvātajām programmām, tostarp par kursu saturu un pasniedzējiem.

Ziņojumā vienlaikus secināts, ka neformālā izglītība bieži tiek pielāgota darba devēju vajadzībām un uzņēmumu prasībām, tomēr uzņēmumu iesaiste darbinieku izglītošanā joprojām nav vienmērīga.

Lai uzlabotu situāciju, rosināti grozījumi Izglītības likumā, paredzot noteikt vienotas prasības neformālās izglītības programmām, kā arī izveidot sistēmu to kvalitātes regulārai izvērtēšanai.

Plānots izstrādāt vienotu metodiku pieaugušo izglītības kvalitātes uzraudzībai, kā arī stiprināt sadarbību ar pašvaldībām, izglītības iestādēm un nozarēm, lai nodrošinātu kvalitatīvāku un darba tirgus vajadzībām atbilstošu izglītības piedāvājumu.

Ziņojumā arī uzsvērts, ka programmu ilgums un saturs ir ļoti dažāds – no dažām stundām līdz vairākiem simtiem stundu, kas liecina par plašu un elastīgu piedāvājumu, bet vienlaikus apgrūtina vienotu kvalitātes novērtēšanu.

Vienlaikus dienests konstatējis vairākas problemātiskas tendences.

Daļā gadījumu programmu nosaukumi var radīt maldinošu priekšstatu par iegūstamo kvalifikāciju, īpaši skaistumkopšanas jomā, kur kursu absolventi nevar iegūt profesionālu statusu, lai gan programmas nosaukums var radīt pretēju iespaidu.

Tāpat identificēti gadījumi, kad kā neformālās izglītības programmas tiek reģistrētas aktivitātes, kas neatbilst izglītības procesam, piemēram, brīvā laika vai labsajūtas pakalpojumi bez skaidri definētiem mācību rezultātiem.

Ziņojumā secināts, ka pašvaldību vērtējums par esošo sistēmu ir neviennozīmīgs – daļa uzskata, ka vienotā atļauju izsniegšanas kārtība ir mazinājusi administratīvo slogu un veicinājusi izpratni, bet citi norāda uz nepieciešamību pilnveidot prasības un uzraudzību.

Lai uzlabotu situāciju, Izglītības kvalitātes valsts dienests rosina pilnveidot normatīvo regulējumu, nosakot vienotas prasības neformālās izglītības programmu izstrādei un īstenošanai, kā arī izveidot skaidru kvalitātes izvērtēšanas sistēmu.

Plānots, ka turpmāk tiks izstrādāta metodika pieaugušo izglītības kvalitātes uzraudzībai, kā arī stiprināta sadarbība ar pašvaldībām, izglītības iestādēm un nozares organizācijām, lai nodrošinātu caurskatāmu un kvalitatīvu neformālās izglītības piedāvājumu Latvijā.