“Kad visu šeit iekārtojām, man šķita, ka viņa ir klātesoša,” savās izjūtās izstādes atklāšanā dalījās Sandra Zāle-Zālīte, kura nu uzņēmusies vadīt “Liepavu”.

Izstādes centrālais akcents ir Smaidas Rubezes 1991. gadā veidotais gobelēns “Degošā māja”.

Ap šo darbu veidots viss tālākais iekārtojums – tā krāsas, dinamika un raksturs kalpojuši par pamatu ekspozīcijas kopējai noskaņai.

“Kad sākām domāt, kā veidot izstādi, atcerējos šo darbu.

Tas ļoti labi raksturo pašu Smaidu – tur ir uguns, dinamika, tā viņas spēja sasildīt, aizraut un iedegt citus,”

stāstīja mākslinieces meita Ieva Rubeze, ko S. Zāle-Zālīte uzrunājusi kopīgi veidot izstādi.

Citi ģimenes locekļi – gan Smaidas vīrs Uldis Rubezis, gan dēls Pēteris – iesaistījušies praktiski, izstādi iekārtojot.

Ģimene bija klāt arī izstādes svinīgajā atklāšanā.

Vēl publikā bija cilvēki, ar kuriem S. Rubeze sastrādājusies un kopā pavadījusi daudzus gadus radošā darbā, tāpat arī pārstāvji no Mākslas skolas – izglītības iestādes, ko viņa ilgus gadus vadījusi.

Savos atmiņu stāstos tika uzsvērts, ka Smaida bijusi perfekcioniste. Jebkuru darbu, kam ķērās klāt, viņa izstrādājusi skrupulozi līdz pēdējam diedziņam un krāsu niansei.

“Daudz laba Smaida mums ir iemācījusi. Tā iedziļināties katrā niansē – to laikam tikai viņa prata,”

atzina “Liepavas” dalībniece Ilze Škuberte.

Izstādē pārstāvētas dažādas tekstilmākslas jomas, atklājot tekstilmākslinieces daudzpusību.

S. Zāle-Zālīte skaidroja, ka Smaidai “tās mīlestības bija ļoti daudz” – gan pērļu darbi, gan vainagi, gan austās segas, lielie tamborējumi… To arī bijusi vēlme parādīt.

Ekspozīcijā iekļauti arī nepabeigti darbi. Gan iesāktais grīdas paklājs ar pievienotu tamboradatu, gan stellēs tradīciju josta.

Māksliniece darbojās līdz pat pēdējam savas dzīves brīdim.

Izstādē apskatāma arī fotogrāfija, kurā S. Rubeze iemūžināta darbā pie stellēm, – koncentrēta, iegrimusi darbā, rūpīgi veidojot audumu.

Kā “Kurzemes Vārdam” atklāj viņas vīrs Uldis, šis attēls tapis kā pamats gleznai.

“Tajā bildē es viņu nopozicionēju gleznai – saliku gaismas, liku uzvilkt tautastērpu,”

viņš atcerējās.

Tas bijis 80. gadu vidū vai beigās, kad Zivju ielā atradusies viņu ģimenes darbnīca – vienā stūrī bijušas stellītes Smaidai, bet otrā stūrī gleznojis viņš pats.

Glezna patlaban atrodas Talsu muzejā.

“Kad liepājniekiem tur bija izstāde, tā arī šis darbs neatgriezās.

Tas ir diezgan liels, laikam nebija vietas mašīnā,”

viņš izspriedis.

Fotogrāfiju izstādei izvēlējusies Smaidas meita. Ieva atklāja, ka mudina tēvu gleznu radīt no jauna.

“To, kas ir Talsu muzejā, mēs atpakaļ neprasām, bet es spiedīšu, lai autors to uzglezno vēlreiz,” viņa smaidot apņēmīgi sacīja.

Izstāde “Smaidai” apskatāma līdz mēneša beigām.