Agrākā holokausta piemiņas zīmes vieta Liepājas ebrejiem, kurus 1941.–1942. gadā nacistiskās okupācijas laikā noslepkavoja Liepājas bākas un zvejas ostas teritorijā, nu pilnībā pārtapusi pēc atklātā sabiedriskā fonda “Liepājas ebreju mantojums” iniciatīvas ar Latvijas ebreju kopienas restitūcijas fonda un fonda “Uniting” atbalstu.

“Šeit guļ nošauta vecmāmiņa,”

stāsta Igors Glazunovs, kurš dzimis 1941. gada 26. jūlijā Liepājas sieviešu cietumā.

4. jūlijā nošāva viņa vecmāmiņu un Raiņa parkā – vectēvu. Tēvs bija ebrejs, māte – krievu tautības, un visu ģimeni arestēja pie dzelzceļa stacijas. Oktobrī māmiņu un viņas māti no cietuma atbrīvoja.

“Nolēma, ka jāiet laukā no pilsētas, jo te būs grūti. Aizputes ceļā mūs savāca baltvācietis Fogels. Visu kara laiku nodzīvojām Snēpeles pagastā, “Čaņu” mājās,” viņš atceras.

Kuldīgā pagāja zēna bērnība, pēc tam dzīvoja un strādāja Rīgā.

Ziņu par notikušo bija maz, informāciju I. Glazunovs sāka meklēt, kad pirms 14 gadiem atgriezās uz dzīvi Liepājā, kur jūtas laimīgs.

Arhīvos pirms trim gadiem atrada savu dzimšanas apliecību, kas 82 gadus tur bija nogulējusi, un tur bija māmiņas un paša īstais uzvārds.

“Visu mūžu nodzīvoju svešs starp saviem un savs starp svešiem, tikai tad sāku saprast, kas es esmu,”

atzina vīrietis.

“Paldies māmiņai un vecmāmiņai, ka viņas izdzīvoja visgrūtākajos laikos un iedeva dzīvību man.”

Viņš ir sarakstījis dzejoli, kurā pauž, lai nekad vairs nebūtu tā, ka šauj cilvēkus tikai tāpēc, ka viņi dzimuši no ebreju māmiņas.

“Nevaru iedomāties, kā tas bija, kad cilvēki stāvēja pretī stobriem. Tas nekad nedrīkst atkārtoties!”

uzsvēra I. Glazunovs.

Liepājas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš uzsvēra, ka šodien to nespējam iedomāties, ka vairāk nekā divus tūkstošus ebreju varēja vienkārši nošaut.

Starp daudzajiem paldies par memoriāla tapšanu viņš uzsvēra paldies savai mīļajai skolotājai, fonda “Liepājas ebreju mantojums” vadītājai Ilanai Ivanovai.

Muzeja “Ebreji Latvijā” direktors un vēstures pētnieks Iļja Ļenskis atzīmēja, ka par ebreju likteņiem Liepājā pasaulei spilgti liecina vācu jūrnieka Reinharda Vīnera nofilmētais materiāls, kurā fiksēta viena no daudzajām nošaušanām.

“Redzams, ka tam ir ļoti daudz novērotāju, cilvēki sanāca paskatīties, kas notiek,”

viņš atzīmēja un uzsvēra, ka šī vieta un upuri joprojām ir turpat, pārsimt metru no memoriāla uz nocietinājuma, uz kura tolaik stāvēja skatītāji.

“Te vēl ļoti daudz ir ko pētīt,” viņš uzsvēra.

“Un ne tik daudz no vēstures skatījuma, bet psiholoģijas skatpunkta. Iemesls, kāpēc pieminam holokausta notikums, ir tāds, ka holokausts kaut ko pasaka par cilvēku dabu.”

I. Ļenskis aicināja katru, ejot garām memoriālam, pārdomāt to, kādā sabiedrībā dzīvo 85 gadus pēc traģēdijas un kādi ir pienākumi pret līdzcilvēkiem.

Memoriāla projekta autors ir Andris Kokins.

“Liepājas bāka simtiem gadu ir devusi gaismu jūrniekiem, kuģiem, lai viņi varētu atrast savas mājas.

Lai šī Dāvida zvaigzne no piemiņas vietas dod gaismu mums, lai mūsu ceļš būtu skaidrs un pārliecināts,”

aicināja arhitekts.

Fonda “Liepājas ebreju mantojums” dibinātājs Selvins Hāss nolasīja ebreju galveno piemiņas lūgšanu, kurā lūdz dāvāt mūžīgu mieru un atdusas vietu holokaustā bojā gājušo dvēselēm.