liepajniekiem.lv
Arī tad, kad darbs bija sācies, Durbei no jūras tuvojās tumšs padebesis, un saimniecības līdzīpašnieks Aigars Putra jokoja: “Glābējs. Ja atnāks ar lietu – vīriem būs brīvdiena.” Vēlāk bija redzams, ka negaiss aizgājis garām.
Samazina saimniecības izdevumus
“Pīlādžos” jākuļ sējumi aptuveni 2000 hektāru platībā. Kultūras tradicionālās – mieži, kvieši, rapsis, pupas.
Pirmie sāka birt ziemas mieži. Tos iesēja vairāk nekā 100 hektāros, bet izauga 30, pārējā platībā nosala. Nācās pavasarī laukus pārsēt, tā ka būs arī vasarāji. Visus ziemas miežus atstās sēklai, bet pārējo vedīs uz ostu – pārdod eksportā.
“Kādi pārdošanas līgumi ir noslēgti, bet ne uz visu apjomu. Graudu biržā ir cenu svārstības, vienubrīd sāka kāpt, bet tagad apstājās. Ja būs 260 eiro par tonnu, tad būs normāli.
Raža šogad būs mazāka nekā pērn.
Kviešiem vidēji vajadzētu būt piecas, piecarpus tonnas no hektāra,” zemnieks prognozēja savā nezin kurā ražas novākšanas sezonā.
Precīzi arī nevarot izrēķināt: “Saimniecībai pāri 30, bet mēs, brāļi, jau sīki būdami, braukājām līdzi uz kombainiem. Kā jau laukos audzis.”
Jautāts par problēmām šovasar, viņš atbildēja, ka degvielas un minerālmēslu cenas. Par tehniku galva nesāpot, jo tā visa ir pašiem.
Lai ietaupītu, izvērtējot, bez kā var iztikt. Samazinātas minerālmēslu normas, ekonomē arī uz ķimikālijām. Tas nav lētas – vienam hektāram vienā pūtienā 30 eiro.
Sarunas laikā pamale iekrāsojās tumši zila. “Ja uzlīs, tad šodien – viss, darbs beigsies. Taču ir bijis arī tā, ka uz lauku, kurā kuļam, atnāk lietus, bet trīs kilometrus tālāk – sauss, tad pārceļamies strādāt tur.
Pagājušajā gadā nebija variantu – stāvējām uz lauka un gaidījām, kad beigs līt.
Pārstāja, un kombaini atsāka kult, atsāka līt – apstājās. Kaltēšanā aizgāja nežēlīgas summas, bet tāda ir lauksaimniecība – vienādu gadu nav.”
Neparedzams bija ziemas aukstums, kas radīja papildu ieguldījumus. Pērn iesētajiem ziemājiem maksāja sēkla un augsnes apstrāde, pavasarī uz to pašu platību – izdevumi par vasarāju sēklu un priekšapstrādi, lai to iesētu.
“Ja pārsēj kviešus, bet pēc tam neiegūst septiņas tonnas no hektāra, tad esi mīnusā.
Lauksaimniecība jau dārgs hobijs vien sanāk,”
teica A. Putra un atcerējās cita zemnieka teikto, ka lauksaimnieki ir nabadzīgākie miljonāri.
“Varbūt miljons arī ir, tikai tas viss – te,” viņš norādīja uz miežu lauku.
“Pēdējie trīs četri gadi ir smagi visiem zemniekiem. Pērn daudzas saimniecības izbeigušas darbību, īpašnieki izmisumā, jo finansiāli nevar pavilkt. Kredīti jāmaksā, bet naudas nav, jo raža nav izdevusies. Gribas, lai nav tā, ka, gadam beidzoties jāskatās – vai sanāks līdz nākamajai sezonai izmaksāt algas strādniekiem? Nav runas par kredītiem un tehnikas remontiem; daudzas saimniecības atlaiž cilvēkus, jo nevar viņiem nodrošināt algu,” A. Putra atzina, ka “Pīlādžos” tik slikti nav bijis.
Maizei sanākot vienmēr, desai ar’; to saimniecības cilvēki nomedījot paši.
Padsmit stundu darbdiena
Pirmajā dienā strādāja trīs kombaini un viens traktors, ar ko graudus veda prom. Saimniecībā ir pavisam četri kombaini, un Ģirts Figoriņš brauc ar modernāko, kas “Pīlādžos” nonāca pirms trīs gadiem.
Viņam ir astoņu gadu kombainiera pieredze – no laika, kopš atnāca uz saimniecību strādāt. Tajā brauc ar četrām tehnikas vienībām: kombainu, lielo ķēžu traktoru, ar riteņtraktoru un miglotāju.
“Pieredze nāk ar katru sezonu, bet vispār ar kombainu esmu saistīts no desmit gadu vecuma.
Tētis bija kombainieris, strādāja kooperatīvā, un es braucu viņam līdzi uz darbu, palīdzēju remontēt,” Ģ. Figoriņš stāstīja kuldams.
Kaut arī jāuzmana heders un jāseko līdzi video, kuros rāda situāciju darba procesā vairākās vietās, viņš paņēma mūs līdzi kabīnē.
Līdzi braukuši arī viņa bērni, jo visus četrus interesējot tehnika. Vecākais dēls pabeidza pamatskolu un tālāk mācīsies par lauksaimniecības tehniķi.
“Ir bijis, ka nosēž blakus visu dienu, bet tad gan kādu laiku vairs negrib braukt līdzi.
Darbs ir atbildīgs, bet tajā pašā laikā nogurdinošs.
Bērnam nāk miegs, un tad nevar saprast, kā gulēt, kā nosēdēt,” tētis stāstīja, ka jau no mazotnes, kad aizbraukuši ciemos pie opja uz Vecpili, prasījušies, lai viņš pavizina ar savu tehniku.
Ģ. Figoriņš dzīvo Durbes pagastā, un “Pīlādžu” lauki ir arī ap viņa mājām. Ja strādā tajos, tad bieži vien traktoru atstājot pie sevis, no rīta kāpj atkal iekšā. Vai arī viņu izlaiž un uzņem pa ceļam.
Pa naktīm saimniecībā nestrādā pat intensīvas kulšanas laikā.
Ar visu to vīriem sanāk padsmit stundu darbdiena.
Tajā laikā pusdienas viņiem pieved klāt uz lauka. Taču maizīte vienalga jāpaņem līdzi, jo garajā dienā ar pusdienām vien nepietiek, teica kombainieris.
Ģimene nu jau esot pieradusi, ka viņš vēlu pārrodas mājās, bet sākumā gan viņiem bijis grūti, prasījuši, kad pārbrauks, cik ilgi vēl darbā.
Uz jautājumu, kas interesants novērots strādājot, Ģ. Figoriņš atbildēja, ka zvēri. To esot daudz, īpaši – brieži. Ap Durbi ne tik izteikti, bet uz Krotes pusi – lieli bari, kas pavasarī apgrauž augus.
“Gadās, ka rapsī iekšā ir meža cūkas. Bieži vien, miglojot pupas, nevar saprast, kāpēc tās lokās. Izrādās – iekšā cūkas.”
