Smiltēns skaidroja, ka ieslodzīto sūdzības tiek pārbaudītas, un viņš ir pārliecināts, ka viņu tiesības tiek ievērotas.

Politiķa skatījumā, ieslodzīto bada streiks nav par cilvēku badošanos, bet gan par atteikšanos no cietuma piedāvātā ēdiena, jo šiem ieslodzītajiem ir iespēja iepirkties cietuma veikalā un uzturā lietot pašu iegādāto pārtiku.

Viņš uzsvēra, ka pastaigas svaigā gaisā tiek nodrošinātas atbilstoši normatīvajiem aktiem – ne retāk kā vienu stundu dienā, un gaisa kvalitāti kamerās nodrošina mehāniskā ventilācija, kuras sistēma atbilst noteiktajām prasībām, tai tiek veiktas apkopes, un defekti nav konstatēti.

“Ieslodzīto iebildumi faktiski ir par to, ka kameru logi nav atverami. Tā nav būvniecības kļūda, bet apzināts drošības risinājums, lai nepieļautu neatļautu saziņu starp kamerām, aizliegtu priekšmetu apriti un citas ieslodzījuma subkultūras izpausmes,” skaidroja Smiltēns.

Kā pauda Smiltēns, pretestība jaunajai kārtībai bija prognozējama, jo daļa ieslodzīto ir pieraduši pie vecās cietumu vides un tās neformālās kārtības, tāpēc atteikšanās no cietuma ēdiena, resocializācijas pasākumiem vai citas kolektīva protesta formas ir viens no veidiem, kā mēģināt panākt vecās kārtības atjaunošanu.

Viņš uzsvēra, ka cietuma administrācija turpina dialogu ar ieslodzītajiem un pārbauda katru konkrēto sūdzību, un, ja konstatēs kādu nepilnību, to novērsīs, “taču no drošības prasībām un mērķa – mazināt cietumu subkultūras ietekmi – valsts neatkāpsies”.

Smiltēns norādīja, ka ieslodzīto cilvēka cieņa un tiesības ir jārespektē, taču arī likumīga soda izpilde un sabiedrības drošība nav apspriežama.