Viņš teica, ka mainīgo apstākļu dēļ nav prognozējams ne kara iznākums, ne arī tā ilgums, līdz ar to var pieļaut, ka kara sekas būs ilgstošas. Eksperta vērtējumā Krievija ir pārvērtusies par militāro mašīnu – tās bruņotie spēki ir kļuvuši lielāki un spējīgāki, turklāt Krievija pastāvīgi mācās un pielāgojas.

Gabujevs atzīmēja, ka Krievija ir pārkāpusi arī zināmu psiholoģisko slieksni un ir gatava pieņemt zaudējumus. Viņa ieskatā eiropiešiem tas nozīmē pilnīgi citu apdraudējuma līmeni.

Runājot par Krievijas ekonomiku, domnīcas “Carnegie” Krievijas-Eirāzijas centra direktors uzsvēra, ka, lai gan vērojama izaugsmes pasliktināšanās, tam nevajadzētu radīt pašapmierinātību, jo, visticamāk, Krievijas ekonomika spēs radīt tieši tik daudz līdzekļu, lai uzturētu militāro mašīnu.

Viņš pieminēja, ka Krievijā ir nelabvēlīga demogrāfiskā situācija un karš šo tendenci ir vēl vairāk saasinājis. Turklāt ekonomiski un tehnoloģiski Krievija kļūst daudz atkarīgāka no Ķīnas.

Gabujevs vērsa uzmanību arī uz to, kādu eliti Krievijā veido karš Ukrainā. Viņš secināja, ka cilvēki, kuriem ir nozīme tagad un kuri būs nozīmīgi arī pēc desmit gadiem, būs šī kara “absolventi” – karš un konfrontācija ar Rietumiem būs viņu dzīvi ietekmējusī pieredze. Tas attiecas arī uz tehnokrātiem, kuri vada Krievijas ekonomiku.

Domnīcas “Carnegie” Krievijas-Eirāzijas centra direktors sacīja, ka patlaban vienā pusē atrodas Ukraina un Rietumi, bet otrā – Krievijas režīms un aptuveni 20% pārliecinātu kara atbalstītāju. Viņa vērtējumā liela daļa Krievijas sabiedrības ieņem nogaidošu pozīciju, savukārt konsekventi pret karu noskaņotie veido minoritāti.

Viņaprāt, jo ilgāk karš turpināsies, jo vairāk šī konfrontācija kļūs par konfrontāciju ar pašu Krieviju, palielinot iespēju, ka Krievijas sabiedrība pārņems “aplenktā cietokšņa” mentalitāti un pieņems to, ko režīms tai cenšas uzspiest.

“Kopējā aina par Krieviju, kas veidojas, zināmā mērā atgādina Padomju Savienību, tikai ar tirgus ekonomiku – elastīgāku un labāk pielāgoties spējīgu,” sacīja Gabujevs.

Runājot par Krievijas attiecībām ar Ķīnu, eksperts secināja, ka abas puses no tām iegūst un tā tas bijis arī pirms kara, taču šīs attiecības ir asimetriskas. Domnīcas “Carnegie” Krievijas-Eirāzijas centra direktors skaidroja, ka Ķīnai ir daudz lielāka ietekme un daudz vairāk izvēles iespēju, savukārt Krievijas manevra telpa ir sarukusi.

Viņš atzīmēja, ka jau pirms Krimas aneksijas un Krievijas iebrukuma Gruzijā abu valstu attiecības balstījās uz trim galvenajiem aspektiem.

Pirmkārt, abām valstīm ir gara kopīga robeža, un neviena no pusēm nevēlas, lai tā kļūtu par konfrontācijas robežu. Otrkārt, ekonomisko attiecību struktūra zināmā mērā ir līdzīga tai, kāda Krievijai savulaik bija ar Eiropu. Gabujevs atzīmēja, ka Krievijai ir bagātīgi dabas resursi, savukārt Ķīnai – tehnoloģijas, tirgus un nauda.

Kā trešo aspektu eksperts minēja to, ka Krievija nekad nav bijusi demokrātija tādā nozīmē, kādā demokrātija ir, piemēram, Latvija. Viņš norādīja, ka Ķīna saskaņā ar tās konstitūciju ir demokrātija, taču vadošā loma valstī ir Ķīnas Komunistiskajai partijai. Gabujevs secināja, ka tas radījis telpu abu valstu sadarbībai, tostarp tādās institūcijās kā ANO Drošības padome.

Domnīcas “Carnegie” Krievijas-Eirāzijas centra direktors aicināja ņemt vērā arī Ķīnas un ASV konfrontāciju, kā arī pašas Krievijas pāreju uz arvien konfrontējošāku pieeju attiecībā pret saviem kaimiņiem un Rietumiem.

“Krievijai patlaban ceļš atpakaļ uz līdzsvarotākām, mazāk naidīgām un pragmatiskākām attiecībām ar Rietumiem ir slēgts, un ierobežošanas politika ir racionālākā Rietumu izvēle,” sacīja eksperts.

Viņaprāt, jautājums ir par to, vai tā būs ierobežošanas politika bez jebkādiem drošības mehānismiem, vai arī būs iespējams nonākt līdz modelim, kurā pastāv noteikti drošības mehānismi, bruņojuma kontroles procedūras, kā arī deeskalācijas un saziņas mehānismi.

Gabujevs secināja, ka Krievijas ierobežošanas politika un sankcijas saglabāsies vēl ilgi, līdz ar to Krievija kļūs arvien vairāk atkarīga no Ķīnas.

Viņaprāt, Krievija zināmā mērā var mēģināt līdzsvarot šo atkarību, veidojot ciešākas attiecības ar Indiju, Indonēziju un citām valstīm, taču neviena cita valsts nevar aizstāt Ķīnu ne ģeogrāfiskā tuvuma, ne pieprasījuma pēc Krievijas izejvielām, ne arī tehnoloģiskās jaudas ziņā. Eksperts arī uzsvēra, ka arvien lielāka kļūst Ķīnas ietekme pašā Krievijas sabiedrībā.

“Tas ir nākamais lielais solis – Ķīna cenšas Krievijas izglītotās sabiedrības daļas acīs ieņemt to vietu, kāda iepriekš bija Eiropai, proti, kļūt par modernizācijas un attīstības paraugu, un es domāju, ka Ķīnai tas var izdoties,” sacīja domnīcas “Carnegie” Krievijas-Eirāzijas centra direktors.

Viņaprāt, ilgtermiņā, saglabājoties pašreizējam modelim, Krievijai būs jāatbild uz jautājumu, kā saglabāt stratēģisko autonomiju apstākļos, kad tā kļūst arvien vairāk atkarīga no Ķīnas.

Jau rakstīts, ka Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā piektdien notiek Rīgas konference, kuras uzmanības centrā ir Eiropas ekonomiskās noturības jautājumi un spēja vienoti stāvēt pretī jauniem iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem.