Operāciju veica rokas ķirurgs Dzintars Ozols.

Šāda veida operācija pacientiem ar noteiktiem pirkstu locītavu bojājumiem arī turpmāk būs pieejama Liepājas Reģionālajā slimnīcā.

Pacientam, kuram tika veikta operācija, bija trešā pirksta pamatlocītavas artroze. Tā bija radusies pēc agrāk pārciestas traumas, un laika gaitā locītavas skrimslis bija nodilis.

Tas izraisīja sāpes un būtiski ierobežoja pirksta kustības. Ikdienā tas nozīmēja grūtības izmantot roku strādājot un veicot citas aktivitātes.

“Artroze nozīmē, ka locītavas skrimslis pakāpeniski nodilst un kauli sāk savstarpēji berzties. Tas izraisa sāpes un kustību ierobežojumu.

Mazo plaukstas locītavu bojājumiem var būt vairāki iemesli – iedzimta nosliece, iepriekšēja trauma vai ilgstoša rokas pārslodze,”

skaidro rokas ķirurgs Dzintars Ozols.

Pirksta pamatlocītava jeb metakarpofalangeālā locītava nodrošina pirksta kustības un ir būtiska pilnvērtīgai rokas funkcijai.

Ja šādu locītavu padara nekustīgu, sāpes var izzust, taču pirksts paliek fiksētā stāvoklī, kas atsevišķos gadījumos var būtiski apgrūtināt satvērienu un rokas izmantošanu. Tāpēc konkrētajā gadījumā izvēlēta locītavas aizvietošana ar silikona implantu.

“Ārstēšanas metodi mēs izvēlamies pēc tam, kad izvērtējam gan locītavas bojājuma pakāpi, gan tās stabilitāti. Ja locītavu vienkārši padara nekustīgu, sāpes parasti var novērst, bet cilvēks zaudē kustību.

Šajā gadījumā mērķis bija saglabāt pirksta funkciju, vienlaikus mazinot sāpes,”

norāda Dzintars Ozols.

Plaukstas un pirkstu locītavu problēmu ārstēšanā iespējamas vairākas ķirurģiskas metodes.

Viena no tām ir artrodēze, padarot locītavu nekustīgu. Vēl viena iespēja ir artroplastika, kurā locītavu iespējams aizstāt ar paša pacienta audiem. Savukārt atsevišķos gadījumos izmantojama locītavas protezēšana ar implantu.

Liepājas Reģionālajā slimnīcā pacientiem ar atbilstošām indikācijām ir pieejamas visas šīs ārstēšanas iespējas.

“Silikona protēzi izmanto tajos gadījumos, kad svarīgi saglabāt locītavas kustīgumu.

Tomēr tā nav piemērota ikvienam pacientam. Pirms operācijas rūpīgi jāizvērtē arī locītavas saišu stāvoklis, jo implantam nepieciešama pietiekami stabila locītava, lai protēze pie slodzes neizkustētos,” stāsta ārsts.

Pēc operācijas pirksts noteiktu laiku jāsaudzē un jāimobilizē – parasti aptuveni četras līdz sešas nedēļas. Tas nepieciešams, lai implants nostabilizētos un samazinātu tā izkustēšanās vai izmežģījuma risku.

Pēc tam sākas pakāpeniska kustību un rokas funkcijas atjaunošana.

“Šīs operācijas priekšrocība ir salīdzinoši saudzīga iejaukšanās un iespēja saglabāt kustīgu locītavu. Taču pacientam jāapzinās, ka

protēze nav identiska dabīgai locītavai – kustību apjoms var būt ierobežots un saglabājas arī implanta izkustēšanās risks,”

skaidro Dzintars Ozols.

Pēc atveseļošanās ar šādu protēzi iespējams veikt ikdienas fiziskās aktivitātes un izmantot roku ierastajā veidā. Vienlaikus jāizvairās no aktivitātēm, kas rada īpaši lielu slodzi atsevišķiem pirkstiem, piemēram, klinšu kāpšanas.

Lai izvērtētu, kura ārstēšanas metode konkrētajam pacientam būs piemērotākā, nepieciešama rokas ķirurga konsultācija un pirms tam vēlams veikt plaukstas rentgenogrammu.

Silikona protēzes ievietošana ir maksas pakalpojums, savukārt artrodēzi un artroplastiku slimnīca var nodrošināt plānveida kārtā par valsts līdzekļiem.

“Mūsu mērķis nav visiem pacientiem piedāvāt vienu un to pašu risinājumu.

Tā kā slimnīcā varam izmantot vairākas metodes, katrā gadījumā izvērtējam, kura no tām konkrētajam cilvēkam dos labāko rezultātu un ļaus pēc iespējas pilnvērtīgāk izmantot roku,” uzsver Dzintars Ozols.