Ne mazums ēdienu saistīti ar konkrētu Lietuvas novadu vai pat viena ciema apkaimi. Senatnē tos gatavoja vien nedaudzas saimnieces, kas klāja svinību un bēru galdus.

Receptes līdz mūsdienām nonākušas gan autentiskas, gan pārveidotas, piemēram, papildinātas ar cukuru. Pirms vairākiem simtiem gadu šis saldinātājs nebija pieejams, tāpēc lietoja medu. Tā dažs sāļais ēdiens ir padarīts par saldu.

Es nobaudīju Aukštaitijas senās virtuves lepnumu – miltu un mīklas ēdienus. Mēli var norīt, cik tie garšīgi!

Savukārt Ieva, kas ieprecējusies lietuviešu dzimtā, ir iepazinusi Žemaitijas virtuvi un ar to saistītās tradīcijas.

“Viņiem bez ēšanas nenotiek nekas – ar to viss sākas, lai arī ko plānotu.

Pat tad, ja uz brīdi pa ceļam iegriežamies pie radiem vai draugiem, viņi mūs aicina pie galda.

Mans vīrs bija aizbraucis uz bērēm un, atgriezies no tām, stāstīja, ka bērinieki varējuši pārēsties, kā cienāti,” bijis jāieturas ik pa laikam no ierašanās brīža un aizgājēja apraudāšanas, līdz beidzās atvadu ceremonija krematorijā.

Kaimiņi galdu servē citādi. Viņi, piemēram, nevāra tādas tradicionālās mērces, kādas ir mums, bet, ja gatavo, tad – ar gaļu. Kurzemniece stāsta, ka glaunās viesībās aizdaram izkausē sviestu, savukārt kartupeļus vāra nesagrieztus, atstājot apaļus.

“Es neredzu atšķirību starp latviešu un lietuviešu saimniecēm. Viņas tāpat kā mēs cenšas uzklāt pēc iespējas bagātīgāku galdu – sautē, cep un šmorē, cik labi vien var.

Mums ticis pasniegts izcepts, nesagriezts puķkāposts, reiz – pat vesels tītars! Esam ēduši pildītu līdaku,” Ieva apbrīno radinieču prasmi pagatavot zivis. Viņas iecienītā panēšana ir tikai viens no daudziem paņēmieniem.

“Tas nav lietuviešu galds, kurā neredz mazsālītu siļķu. Tās ir vienmēr un ļoti garšīgas,” Ieva min vēl vienu kaimiņu virtuves tradīciju.

Bēru maizītes

Mīklai – puskilograms miltu, 11 gramu paciņa sausā rauga, 2 olas, 250 mililitru silta piena, 75 gramu kausēta sviesta un 80 gramu cukura, maizīšu apziešanai – viena ola.

Pildījumam nepieciešami 250 grami biezpiena, ola un cukurs pēc garšas. Mērcei – divas ēdamkarotes ar kaudzi skābā krējuma, apmēram 80 gramu sviesta un divas ēdamkarotes cukura.

Visas mīklas sastāvdaļas sajauc un mīca apmēram 10 minūtes, tad pārklāj un atstāj uz 40–60 minūtēm, lai uzrūgst. Tikmēr sajauc biezpienu ar olu un cukuru.

Uzrūgušo mīklu sadala nelielos gabaliņos, katram vidū liek tējkaroti biezpiena pildījuma, mīklu rūpīgi aizspiež, izveidojot apaļu sainīti. Maizītes kārto cepamajā traukā, apsmērē ar olu un ļauj vēl 10 minūtes uzrūgt. Cep 180 grādu temperatūrā 20–25 minūtes līdz zeltainumam.

Mērcei katliņā izkausē sviestu, pievieno skābo krējumu un cukuru. Maisot karsē, līdz izveidojas viendabīga salda masa. Mērci pārlej gatavajām maizītēm, ko pasniedz siltas.

Ar šīm maizītēm cienā Adomīnes muižā, un piedevās tām nāk stāsts par to, ka ēdiens pirms divsimt gadiem radies aiz cilvēku nabadzības.

Apkaimē šīs maizītes cepa, lai bēru mielastā varētu pabarot daudzus cilvēkus. Tolaik tās bija sāļas un aizstāja gaļas maltīti. Vēlāk receptē parādījās biezpiens un cukurs, sāļo mērci nomainīja salda – tādu variantu var nobaudīt šodien.

Kuģelis

Nepieciešams 1 kilograms kartupeļu, 2 sīpoli, 200–300 gramu kūpinātas cūkgaļas vai speķa, 2 olas, 200 mililitru piena, sāls un pipari.

Kartupeļus smalki sarīvē, sīpolus un cūkgaļu sagriež mazos gabaliņos un apcep. Kartupeļu masai pievieno olas, pienu, sāli un piparus, iemaisa daļu apceptās cūkgaļas un sīpolu.

Masu liek ietaukotā cepamajā traukā, pa virsu pārkaisa atlikušos gaļas gabaliņus un cep apmēram 180 grādos, līdz kuģelis ir zeltaini brūns un vidus izcepies.

Pasniedz karstu ar skābo krējumu un kraukšķīgi apceptiem speķa gabaliņiem un sīpoliem.

Kuģelim ir dažādi reģionālie varianti, tāpēc vienā vietā tas var būt maigāks un krēmīgāks, citā – bagātīgāks ar kraukšķīgu cūkgaļu.

Dažkārt gaļas gabaliņi nav iecepti kartupeļu masā, tādā gadījumā jau gatavu sacepuma gabalu uz šķīvja pārlej ar kūpinātas liesas cūkgaļas mērci.

Var būt arī krējuma mērce ar bekonu un sīpoliem. 

Ēdiena priekšrocība ir tā, ka tas labi garšo ne vien, tikko izcepts, bet arī nākamajā dienā. Atlikušo kuģeli var sagriezt šķēlēs un apcept pannā – tad ārpuse kļūst kraukšķīga, bet vidus paliek mīksts.

Pakišolis

Mīklai nepieciešams 1 kilograms kviešu miltu, puslitra piena, 30 gramu rauga, 10 gramu sāls, 100 gramu cukura, divi olu dzeltenumi un 50 gramu taukvielu.

Pildījumam – 300 gramu kūpināta speķa, vienu sīpolu un piparus. Bumbiņu apviļāšanai un cepamtrauka ieziešanai nepieciešami kausēti tauki.

Pagatavošana tradicionālajā variantā: rauga mīklu gatavo kā uzlabotam rauga pīrāgam. Kūpinātu speķi sīki sakapā, pievieno sasmalcinātu sīpolu un piparus.

No uzrūgušās mīklas veido olas lieluma bumbiņas, katrā ieliekot speķa pildījumu. Tad katru bumbiņu apviļā siltos taukos un liek ar taukiem ieziestā vai cepampapīru izklātā traukā cieši citu pie citas.

Cep 340–360 grādu karstumā, tā ka nepieciešama maizes krāsns.

Apbrūnējušos rausīšus ar kraukšķīgu garoziņu ēd ar rokām, nolaužot pa gabalam. Klāt var pieēst, piemēram, dārzeņu buljonu.

Pakišolis ir Meteņu ēdiens. Tas izsenis celts galdā arī Ogiņu ciemā, kur vietējā amatniecības centrā to māca cept un dod nobaudīt saimniece Sandra.

Viņa ar jautriem komentāriem seko līdzi, lai rausīšus neveidotu lielus, kā arī paskaidro, ka, apmērcēti taukos (vai izkausētā sviestā, bet ne eļļā), tie nesalīp un vietas pietiek visiem, jo krāsnī ceļas uz augšu.

Uz komentāru, ka latviešu speķrauši ir gandrīz tādi paši, Sandra atbild, ka atšķiras gan, jo mēs pildījumam nepieberam ķimenes, kas piedod izteiksmīgu garšas niansi.

Var likt arī gaļu vai sēnes, vai kāpostus. Saldajam variantam – ievārījumu, bet tad mīkla nav vajadzīga tik bieza kā sāļajam pakišolim.