Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas skolotājs, metālmākslinieks Andris Garokalns iesaka Ērika Hānberga un Ulda Brieža grāmatu “Vāgūzis”:

“Grāmatas man tagad sanāk lasīt “pa diagonāli”, meklējot to informāciju, kas kurā brīdī nepieciešama darbā, galvenokārt saistībā ar metālapstrādi un rotu darināšanu. Daudz laika paiet darbnīcā.

Mani interesē arī grāmatas par ceļojumiem un ceļojumu ceļveži, jo pašam patīk vasarā kaut kur aizbraukt.

Bet citiem iesaku izlasīt bijušo liepājnieku Ērika Hānberga un Ulda Brieža grāmatu “Vāgūzis”, kas iznāca 2004. gadā un stāsta par slaveno bohēmisko fotogrāfa Ulda Brieža mājokli “Vāgūzis”, kas savulaik atradās Jāņa un Skolas ielas stūrī un neviļus kļuva par radošu cilvēku pulcinātavu ļoti brīvā gaisotnē.

Vienlaikus šī ir grāmata par Liepāju 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kas ir laiks, kad pats ierados Liepājā mācīties, un daļa no grāmatā minētajiem liepājniekiem man ir arī pašam pazīstama.

Šis darbs ir laikmeta liecība, caur kuru labāk izprast neseno pagātni, tāpēc ieteiktu to tieši vairāk jauniem cilvēkiem.

Pats jauns tajā laikā biju.

Stāsts ir par to, kāds bija laikmets, kā tas ietekmēja cilvēku attiecības, – atmiņas par to man ir diezgan labas. Hānbergs to pasniedz interesanti, Briedis skatījumu pavērš dokumentāli precīzāk. Tur ir arī dažādo personāžu atmiņas un katra cilvēka atšķirīgais skatījums uz šo vietu – Vāgūzi.

Toreiz varbūt cilvēkiem pat bija mazliet vieglāk, jo visam bija divas puses un bija diezgan skaidrs, par ko vienoties. Šobrīd esam daudz vairāk sadalīti savās nostājās un dažādajos virzienos.

Man šī grāmata ir interesanta, jo pats atceros tos laikus, un grāmatā ir cilvēki, kuri veidoja sabiedrisko dzīvi Liepājā.

Dažādās atceres un atšķirīgie skatījumi palīdz labāk izprast to laiku un saprast, ka tas nebija tik viennozīmīgs.

Grāmata ir ļoti cilvēcīga, aizraujoša, nozīme ir arī tās humoram. Nav sadomāta.

Grāmatā ir arī mans radinieks mākslinieks, bohēmists Visvaldis Garokalns, mana tēva brālēns, kurš reiz dēvēts par “Liepājas pēdējo džentlmeni”. Man arī ir gadījies dzirdēt dažādus stāstus no tiem laikiem tēva un viņa brālēna kompānijā.

Grāmatā ir arī vairāki citi cilvēki, kuri ir bijuši man personīgi pazīstami – skolotājs Valters Uzticis, gleznotājs Aldis Kļaviņš.”

Muzikants Tālis Marhilēvičs iesaka Henrika Senkeviča “Krustnešus”:

“Manas pirmās izlasītās grāmatas bija pasakas – latviešu tautas pasakas un “Burvju ota”. Lasīt sāku četrarpus gados, pats iemācījos, vecāki arī palīdzēja. Ļoti man patika tā lieta! Mājās grāmatas mums bija vienmēr.

Bija arī kabatas lukturīši, un, kad mamma vai tētis neļāva, tad lasīju zem segas.

Vairāk patika tādas pasakas, kurās kaut kas notiek – ir notikumi. Vēlāk tas izvērtās tā, ka man ļoti patika vēstures, ģeogrāfijas, piedzīvojumu, fantastikas grāmatas, kā jau puikam.

Bet vēsture saistīja visvairāk un patīk joprojām. Arī filmas par vēsturi ļoti patīk. Tagad visapkārt ir tik daudz informācijas, ka lasīt grāmatas sanāk mazāk. Brālis Uldis kādu uzdāvina, ir grāmatas par pazīstamiem mūziķiem, par “Credo” – tās es izlasu.

Ja grāmata gadās rokās, tad par savām tēmām lasu – par mūziku un par vēsturi.

Tagad es iesaku lasīt bērniem pasakas, bet pieaugušajiem – par vēsturi. Jebko par vēsturi. Izlasiet Henrika Senkeviča “Krustnešus”!

Vēsture māca, vēsture atkārtojas. Ja cilvēki nelasa, tad viņi arī nezina un neanalizē notiekošo, tāpēc mums tā arī iet, kā iet, mūsu valstī.”

Grāmatu draugu klubiņa “Lasošie Liepājā” dibinātāja Egita Zaštofta iesaka Meta Heiga grāmatu “Cilvēki un es”:

“Manu dzīves filozofiju raksturo domugrauds: “Es nekad neuzticētos cilvēkam, kuram mājās nav grāmatu.”

Ko pati ieteiktu izlasīt citiem? Par to domājot, atlasīju četru grāmatu kaudzīti. Tajā ir čehu rakstnieces Viktorijas Hanisovas grāmatas “Sēņotāja” un “Smilšu kastes detektīvs”, angļu rakstnieka Meta Heiga “Cilvēki un es” un lietuviešu rakstnieces Danutes Kalinauskaites “Baltie pret melnajiem”.

Tie ir romāni, kurus prom no mājām nelaižu, jo, iespējams, gribētu tos kādreiz pārlasīt.

Šīs grāmatas vieno jautājums – kāpēc mēs esam tādi, kādi esam? Kāpēc mēs rīkojamies tā, kā rīkojamies? Kāpēc mūsu attieksme pret citiem cilvēkiem un pret sevi ir tāda, kāda tā ir? Kas ietekmē cilvēka veidošanos? Kādu nospiedumu cilvēku un ģimenes attiecībās atstāj karš (“Baltie pret melnajiem”)?

Šīs grāmatas lasītas jau pirms kāda laika, bet atmiņā atstājušas sajūtas. 

Vairāk pastāstīšu par Meta Heiga grāmatu “Cilvēki un es”, kuru iesaku citiem izlasīt. Heigam piemīt savs sarkasms, viņš prot pasmieties par ikdienišķām lietām, pasakot skaļi kaut ko, ko cilvēki labprātāk izliekas neredzam.

Romānā ir arī fantastikas stīga –

galvenais varonis ir citplanētietis, kurš iemiesojies cilvēkā, un līdz ar to viņa skatījums uz cilvēkiem, uz cilvēka dabu ir skatījums no malas.

Man patīk, kad autori runā par to, par ko mēs nerunājam, vai varbūt par to, par ko nav moderni runāt. Bieži vien tās ir attiecības vai kaut kas, kas no kādām situācijām izriet un izveidojas.

Galvenais varonis ir sastādījis arī padomu sarakstu mums, cilvēkiem, faktiski tas adresēts viņa dēlam pusaudzim, ar kuru tēvam ļoti sarežģītas attiecības.

Tie ir ļoti vērtīgi padomi. Piemēram: “Tev nav jākļūst par zinātnieku, tev nav jākļūst ne par ko, neko neforsē! Ieklausies sevī! Tad tu sadzirdēsi, varbūt arī ne. Tad tu zināsi, ka esi ceļš, nevis mērķis, un tas nav slikti. Galvenais – pārliecinies, ka šajā ceļā ir kas labs, ko redzēt un ko piedzīvot!”

Aktuāla tēma, ko Heigs risina, ir arī atsvešināšanās, kad cilvēki dzīvo zem viena jumta, bet vairs nesarunājas, nesadzird viens otru un viņiem nav vairs, par ko kopā pasmieties.”

Liepājas aktrišu folkloras kopas “Atštaukas” dalībniece Vija Āboliņa iesaka Minnas Lindgrēnas “Vakarbiržu” triloģiju:

“Grāmatas esmu lasījusi vienmēr. Visvairāk – jaunībā, kad arī izlasīta visa pieejamā literatūras klasika.

No tiem laikiem viena no mīļākajām man ir Aksela Muntes gaišais “Stāsts par Sanmikelu”. Kad arī pašai izdevās nokļūt Muntes aprakstītajā Kapri salas Sanmikelā, jutos kā neaprakstāmi skaistā sapnī.

Savukārt tagad man literatūra ir lieliska izklaide.

Visbiežāk rokās ir kriminālromāni – lielākoties ziemeļnieku un britu autoru darbi. Iesaku izlasīt somu rakstnieces Minnas Lindgrēnas romānus par pansionāta “Vakarbirzes” iemītniekiem. It sevišķi patika pirmie divi: “Nāve “Vakarbirzēs”” un “Bēgšana no “Vakarbirzēm”.

Pirmā un otrā grāmata – tīri fantastika, ka var tā rakstīt par vecumu! Es esmu cilvēks jau krietnos gados, un grāmatās ir aprakstīta deviņdesmitgadnieku dzīve pansionātā.

Galvenās varones ir trīs sievietes. Kā viņas dzīvo – ar kādu dzīves prieku, asprātību, ar kādu enerģiju un interesi par dzīvi!

Pati esmu bijusi Helsinkos, bet pēc šo grāmatu izlasīšanas man ir vēlme atgriezties šajā pilsētā un izbraukāt tās tramvaja līnijas, par kurām stāsta viena no galvenajām varonēm, kurai tas ir hobijs – vizināties ar tramvaju no viena gala līdz otram.

Izstaigāt pilsētu vairs nevar, no tramvaja vagona loga viņa apskatās savas dzīves vecās vietas, kā viss tajās ir mainījies.

Pirmais romāns sākas kā detektīvs, tomēr tas nav detektīvs, bet gan stāsts ar humoriņu par veciem cilvēkiem, kā viņi vada savu dzīvi.

Pirmo reizi es, lasot par nāvēm, par pansionātu, nepārtraukti smaidīju un brīžam pat iesmējos. Grāmata ir uzrakstīta ļoti asprātīgi, tādi ir arī tēli. Ka var smaidīt, lasot par 90 gadus vecu cilvēku dzīvi un nāves gaidām, tas vien jau ir retums.

Pansionāta iemītnieku lielākās izklaides ir došanās uz citu cilvēku bērēm, un arī tās ir aprakstītas ar smaidu, tur ir viegls melnais humoriņš.

Bet vēl es gribu ieteikt citu, supermīļu grāmatu. Visu mūžu esmu bijusi “kaķu cilvēks”, bet pēdējos piecus gadus man ir ļoti mīļš, uzticīgs sunītis, kurš mani padarīja par suņu dievinātāju, un es izlasīju amerikāņu rakstnieka Viljama Brūsa Kamerona grāmatu “Suņa dzīves jēga”.

Pretstatā “Vakarbiržu” grāmatām, šo lasot, es septiņreiz septiņas reizes noraudājos par suņa uzticīgo dvēseli. Ļoti emocionāla grāmata, tā jūs padarīs par “suņu cilvēku”!”