Latvijai – 90

Kad Latvijas valsts 90.gadadienas gaisotnē pārskatām mūsu vēstures gaitu, vērtējam, kas esam bijuši, kā tapuši par valsti, kā to veidojuši, cēluši un sargājuši, mums, kas sevi dēvējam par liepājniekiem, neapšaubāmi ir ko piebilst. Liepāja allaž pratusi izcelties ar savu pienesumu kopīgajā vēsturē. Bet ar vienu faktu lepojamies visvairāk. Proti – brīdi, kas joprojām ļauj apgalvot: Liepāja – Latvijas galvaspilsēta.

Liepāja – neziņā

Precīzi raksturot Liepāju, kāda tā bija 1919.gada janvārī, kad te 6.janvāra (pēc citām ziņām – 5.janvāra, vēl citām – 3.janvāra?) vēlā vakarā ar vilcienu no Jelgavas ieradās Latvijas Pagaidu valdība, būtu visai drastiski. Ne e-pastu, ne radio, ne televīzijas nebija. Īsās ziņu kripatas par stāvokli Rīgā šurp nāca līkumotiem ceļiem. Lai atceramies, ka pat Latvijas neatkarības pasludināšanas sumināšana Liepājā notika tikai 1918.gada 24.novembrī. Daudzas varas pieredzējušie liepājnieki pie sevis lielākoties klusi zīlēja: diezin zem kādas varas atkal būsim – zviedru, krievu vai vācu? Būs pašu? Latviešu? Nez vai: redz, kā pilsēta pildās bēgļiem, kas straumēm plūst no lielinieku pārņemtās Vidzemes, pa visiem ceļiem nāk ragavas ar mēbelēm, katliem, lādēm, kastēm un čemodāniem, sievām, vīriem un bērniem. Angļu un franču vēstniecībās Vites ielā mudžēja no novērotājiem. Situāciju vēroja arī Amerikas izlūkdienesti. Vara pilsētā piederēja vācu okupācijas iestādēm, bet pie valdes nama līdzās sarkanbaltsarkanajam plīvoja sarkanais – sociāldemokrātu karogs, jo latvieši meņševiki bija uzvarējuši pilsētas valdes vēlēšanās. Savukārt, vācu komunistu iedvesmota, daļa vācu karavīru un matrožu dibināja zaldātu deputātu padomes, organizēja mītiņus, kuros aicināja savus karabiedrus atgriezties mājās, priecāties par ķeizara Vilhelma gāšanu un cīnīties pret muižniekiem un kapitālistiem.

Gandrīz vai vienīgais pārstāvis, kas sagaidīja Ministru prezidentu Kārli Ulmani, iekšlietu ministru Miķeli Valteru, finanšu ministru Kārli Puriņu, apsardzības ministru Jāni Zālīti, satiksmes un darba ministru Teodoru Hermanovski, zemkopības ministru Jāni Goldmani, tieslietu ministru Pēteri Juraševski, citus valdības locekļus un Studentu rotu, kas valdību arī apsargāja, bija kāds vācu policijas virsnieks Meiers, kurš stingrā priekšnieka balsī pavēlēja visiem palikt stacijā, atdot ieročus, jo pilsētas kārtība nosakot, ka pa naktīm pa ielām staigāt nedrīkst un ar ieročiem nepavisam ne. Kad viens studentu vads to neizturēja un pagrieza stobrus pret žandarmiem, Meiers piekāpās. Protams, būdams pārliecībā, ka šai saujiņai – ap simts karavīru un pāris desmitu bez savas zemes un reālas varas esošu dīvainās valdības vīru – dienas skaitītas. Bet viņš nezināja, cik milzīga drosme un gribasspēks viņiem lika palikt pie savas – neatkarīgas valsts – idejas.

Mēs esam? Būsim!

Rīgā saimniekoja lielinieki, kuru rindās bija arī Jukuma Vācieša latviešu strēlnieki – vīri, kuriem noticēt Ļeņinam bija likusi Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kauju pieredze, 1905.gada notikumi. Bet Ulmanis jau 1919.gada 7.janvārī sasauca valdības sēdi. Runāja par to, ka vajadzētu noturēties vismaz 2–3 nedēļas, kamēr saņemtu atbildi no sabiedrotajiem par to, vai un cik lielā mērā viņi gatavi palīdzēt aizstāvēt Liepāju un Latviju. Miķelis Valters bija pārliecināts, ka Liepāja jātur līdz pēdējai iespējai, lai būtu bāze, no kuras sākt cīņu par Latviju. Jau 11.janvārī daļa ministru devās uz ārzemēm meklēt palīdzību. Vairākus miljonus vācu marku Ulmanis aizņēmās no Lietuvas un vienkāršā koferī pa dzelzceļu atveda uz Liepāju. Viss liecināja par milzīgu, prātam neaptveramu apņēmību: būt valstij!

Kad 2.februārī Liepājā, izcīnījies Somijā pret Krieviju, ieradās Rīdigers fon der Golcs, kas, Vācijas valdības norīkots, uzņēmās komandēt vācu 6.rezerves korpusu. Viņš par Latvijas Pagaidu valdību sajūsmā nebija. Bet piecieta, tā kā bija kopējs ienaidnieks – lielinieki. Taču vāciešiem nepatika valdības aicinājumi pamatiedzīvotājiem stāties Latviešu bataljonā, lai cīnītos par neatkarīgu valsti. Un vēl vairāk solījums tautai par zemes reformu, kas paredzēja vācu muižu zemju atdošanu pamatiedzīvotājiem. Un tad vadzis lūza.

Pučs – ar Andrievu Niedru kā karogu

Liepāja piedzīvoja puču. To saziņā ar fon der Golcu vadīja vācbaltu virsnieki – brāļi Manteifeļi, fon Reke, Maidels. Viņi paziņoja, ka Ulmaņa kabinets atlaists. Bija paredzēts visu Pagaidu valdību arestēt. Taču izdevās noķert tikai Miķeli Valteru un Jāni Blumbergu, kurus ieslodzīja Liepājas cietumā. Pārējie patvērās uz kuģa “Saratov”. Par vācu veidotās valdības galvu iecēla latviešu vidū populāro rakstnieku un mācītāju Andrievu Niedri. Viņš bija kaismīgs patriots, kurš bija gatavs cīnīties pret lieliniekiem, bet neuzskatīja, ka Latvija to spētu viena pati. Viņš neticēja, ka saujiņa jaunieceltu ministru un daži simti karavīru spēj izveidot un nosargāt valsti. Niedras valdība bija interesanta: dažiem pāris klašu izglītība, daži cienīja zaļo pūķi, bet par ārlietu ministru iecēla Meierovicu, kurš pats par to nemaz nezināja, bet, kad uzzināja, no amata atsacījās.

Lai gan Pagaidu valdības vīriem, arī Ulmanim, nācās bēguļot, slēpties pilsētā vai uz kuģa “Saratov”, pučs savā ziņā izdarīja arī labu darbu. Tas visumā sarkani noskaņotos liepājniekus noskaņoja pret fon der Golcu un vācu varu vispār. Jau tas, ka brutālā veidā tika padzīta Ulmaņa valdība, vajāti latviešu ministri, viņiem lika pārdomāt savu attieksmi pret vienu vai otru pusi. Bet īpaši liepājniekiem pie sirds ķērās notikums A.Pumpura (toreiz to sauca par Pasta ielu) ielas tipogrāfijā, kur tajā laikā drukāja pirmo Latvijas valdības naudu: tur tika nodurts pilnīgi nevainīgs sargkareivis, jauns puisis. Vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš vērtē: tas, ka kulturālie vācieši var tā rīkoties, pilsoniskajai sabiedrībai, arī proletariātam, kas tomēr gaidīja sarkanos strēlniekus, bija vislielākais šoks.

Interesanti, ka pat pēc puča latviešu vīri stājās brīvības cīnītāju rindās. Viens no mobilizācijas punktiem bija Durbē. Fon der Golcs aizsūtīja vācu armijas daļu, lai iesaukšanas punktu atbruņo. Durbes komandants, uzzinājis, ka vācieši pajūgos brauc uz Durbi, noorganizēja pretošanos. Vāciešus Durbe neielaida. Runas, ka fričiem sadots, bija milzīgs dopings pašapziņai un pārliecībai par iespēju uzvarēt.

Sabiedrotie. Mums vai sev?

Kad Pirmā pasaules kara laikā tika noslēgts Kompjeņas (Francijā) pamiers, Liepājā ieradās angļu, franču un amerikāņu militārās misijas. Un, protams, Latvijas valsts cerēja, ka viņi tai palīdzēs. Taču kungi nesteidzās. Viņi vēroja, kā notikumi pagriezīsies. Ilgi. Franči cerēja, ka vācieši palīdzēs atjaunot Krievijas impēriju, jo Francija tai bija aizdevusi daudz naudas. Angļi kā šeftmaņi saskatīja iespēju nopelnīt. Un sāka šajā virzienā strādāt, līdzko Niedras valdība bija caurkritusi. Protams, viņiem bija iecere veidot bufervalsti, kas atdalītu pārējo pasauli no boļševistiskās Krievijas, apcirst Vācijas centienus nostiprināties okupētājās teritorijās. Bet galvenais – pēc Pirmā pasaules kara Rietumeiropā palika pāri milzīgi munīcijas, kara materiālu, apģērbu, pārtikas krājumi, kurus pēkšņi nebija kur likt. Angļi kā tirgotāji saprata, ka var aizdot Latvijai, lai tā pērk. No sākuma Latvijas armijā iesauktie gāja basi vai vīzēs, māmuļu pašaustos svārkos. Latvijas valdībai citas izejas nebija: ja gribēja iet līdz galam, arī šo palīdzību vajadzēja pieņemt, parakstīt līgumus. Un Latvijas armijā parādījās angļu pusmēteļi, baltie kažociņi, ložmetēji. Un protams, šautenes. Lielas, smagas, pa četrām priežu dēļu kastē, kas pati par sevi bija notaksēta vienas šautenes vērtībā.

Reālpolitikas cinisms? Vai šodien, Eiropas Savienībā esot, neredzam ko līdzīgu?

1919.gada aprīlī Liepājā ieradās angļu karakuģi. Lielākie – “Erebuss” un “Faetons”. Bija arī franču kuģi, bet vēl notikumos neiejaucās. Tiesa, kapteiņa A.Remesa-Veica vadītajam kuģim “Saratov”, kas no 16.aprīļa līdz 27.jūnijam faktiski bija ne tikai Pagaidu valdības mītne, bet arī visa neatkarīgā Latvijas valsts, abās pusēs atradās pa vienai angļu mīnu laivai.

Kā godājam galvaspilsētas piemiņas vietas?

1919.gadā Pagaidu valdība apmetās ēkā Lielajā ielā 2, iepretim šodienas tramvaja pieturai. Tagad šajā vietā klaja vieta un žogs. 1934.gada 10.augustā pilsētas galva Evalds Rimbenieks pie šās ēkas atklāja piemiņas plāksni, kas norādīja, ka tur “1919.gadā mita un darbojās brīvās Latvijas pirmā valdība Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā”, bet plāksne diemžēl gājusi bojā Otrā pasaules kara laikā. Un diezin vai kāds, pukodamies gaidīdams tramvaju, kas nenāk un nenāk, iedomājas, ko 1919.gadā tur pārdzīvoja pirmie Latvijas brīvvalsts ministri. Šā kara laikā sabombardēts arī Pilsētas valdes nams Rožu laukumā, kurā notikušas Pagaidu valdības sēdes. Tagad tajā vietā uzcelta viesnīca “Līva”, bet daļa pagaidām vēl brīva, gaida topošo tirdzniecības centru ar milzīgo pazemes garāžu. Nekādu piemiņas zīmju.

Bet kā ar citiem namiem, kuros uzturējās valdības vīri? Pateicoties uzņēmīgā vēsturnieka Riharda Rubīna gādībai, piemiņas plāksne ar norādi, ka tajā 1919.gadā mitis Kārlis Ulmanis, redzama pie koka nama Toma ielā 52. Šī nama iemītniece Silvija Gotfrīdsone, izsūtījumā Sibīrijā dzimusī liepājniece, apgalvo, ka esot gandarīta, ka šā nama pirmajā stāvā, tieši zem viņas dzīvokļa, dzīvojis Kārlis Ulmanis. Viņasprāt, kopš tiem laikiem, kad te pulcējušies vīri, kam patiesi rūpējusi tautas nākotne un labklājība, esot saglabājusies laba aura. Viņu netraucē arī tas, ka pie nama apstājas ekskursanti. Viņa tikai nesaprot, kāpēc šī vieta nerūp pilsētas šodienas saimniekiem. Iedzīvotāji ilgi lūgušies, lai salabo vismaz žogu, bet beigu beigās saņēmušies un izdarījuši paši. Tagad atkal vācot naudu pagalma labiekārtošanai, arī tajā iegriežoties ekskursanti un par tā stāvokli spriežot par pilsētas attieksmi pret savu vēsturi. Viņasprāt, ja šodien valstī būtu pie varas tāds vīrs kā Ulmanis, Latvijā un Liepājā būtu cita kārtība.

Piemiņas plāksne ir arī pie nama Graudu ielā 28. Tā otrajā stāvā 1919.gadā atradās Latvijas patriota, daktera Jēkaba Alkšņa privātklīnika. Tajā bieži neformālā gaisotnē pulcējās valdības vīri, sprieda par Latvijas nākotni. Atbrīvošanas kara laikā dakteris Alksnis ieņēma vairākus atbildīgus amatus armijā. Šī nama liktenis laimīgāks. Nams tiek kopts un godāts. Vienā no dzīvokļiem mīt aktieris Gunārs Borgs. Viņš gan par nama nozīmi Liepājas un Latvijas vēsturē uzzinājis nesen. Bet saka, ka labākas vietas Liepājā nav, arī viņš runā par īpašu, gaišu auru, kas piepilda namu. Šo namu viņš ievērojis jau bērnībā, un pie sevis nodomājis, ka vēlētos tur dzīvot. Tur mīt jau vairāk nekā piecus gadus. Par dzīvi nesūdzas, kaut teātrī vairs nestrādā un aiziešana no tā bijusi ļoti sāpīga.

Gunārs Silakaktiņš pie ēkām, kas būtu pieminamas Liepājas kā galvaspilsētas sakarībā, pieskaita arī Liepājas muzeja ēku Kūrmājas prospektā. Tur atradies Latvijas ienaidnieka fon der Golca štābs. Viņš bijis maza auguma cilvēks, bet ar lielām ambīcijām. Atbilstoši tam arī uzvedies, šajā namā uzturoties. Baudījis lielu Latvijas un Liepājas vāciešu, īpaši baronu, atbalstu. Sevi uzskatījis par Vācijas militārās doktrīnas autoru. Viņa pārliecība bija, ka pēc iespējas ilgāk jāpaliek okupētajās teritorijās, ka jāveido atsevišķas protektoriāta valstis, Latvijā – hercogiste. Filmā “Rīgas sargi” precīzi uztverts viņa gājiens ar zirdziņu: ar krievu rokām sagrābt ogles un izvārīt vienu skaistu, Vācijas impērijas atjaunošanas zupu. Landesvērā bijis teiciens: runas par Latvijas neatkarību var uzklausīt tikai zaldātu tualetē. Vai kaut ko līdzīgu šodien nevērojam nesenās okupācijas varas aizstāvju vārdos un rīcībā?

Tiem, kas vēlas patiesi godāt Liepājas – Latvijas galvaspilsētas laiku, noteikti jāiegriežas Svētās Annas baznīcā, no kuras 1919.gada 11.martā uz Ziemeļu kapiem izvadīja pulkvedi Oskaru Kalpaku.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Liepājas ostā par leģendāro kuģi “Saratov” – republiku uz ūdens – atgādina piemiņas akmens. Pats kuģis kopš 1920.gada atdusas dzelmē Akmensraga bākas tuvumā.

Toma ielas 52.nama iemītnieki lepojas ar savu namu un cer, ka pilsētas saimnieki tam pievērsīs vairāk uzmanības.

Vietā, kur 1919.gadā atradās Latvijas Pagaidu valdības mītne, vējš dzenā smiltis. Vai tā nebūtu pelnījusi kādu atgādinājuma zīmi?

Nams Graudu ielā 28, kur atradās daktera Jēkaba Alkšņa klīnika.