Mana patriotiskā dziesma
Daiga Lutere
Dziesmu mums ir daudz, bet starp tām ir īpašas.
Patriotiskās, kas liek sirdij iedrebēties un sajust – jā, es mīlu savu zemi,
savu Latviju! Mums katram ir sava dziesma, kura šķiet vispatriotiskākā.
“Valodu vēstniecības” direktors ANDRIS LANKA:
– Manā patriotiskajā dziesmā ir vārdi nāk rudens apgleznot Latviju. Tā saistās ar laiku, kad vairākus gadus mācījos Lietuvā un uz studijām braucu ar autobusu. Studijas katru gadu sākās rudenī, un laikam tādēļ arī šī dziesma, jo pa autobusa logu vēroju skaistos dabas skatus. Pat šķiet, ka tieši šie braucieni uz kaimiņvalsti manī uzjundīja īstu patriotismu un latvietību! Tur, Klaipēdā, starptautiskajā skolā mācījās ne tikai latvieši un lietuvieši, bet arī kanādieši, amerikāņi, vācieši un citi. Atzīmējot Latvijas dzimšanas dienu, vienmēr kopā ar viņiem ēdām torti un dziedājām. Viena no dziesmām, protams, bija “Tik un tā”.
Tik un tā
Nāk rudens apgleznot Latviju,
Bet nepūlies, necenties tā,
Man viņa ir visskaistākā
Tik un tā.
Mazliet par lielu, lai sasildot
Savu lakatu dotu.
Par lielu, lai paņemtu klēpī
Un apmīļotu.
Mazliet par mazu, lai palaistu vienu
Pasaules plašajos ceļos.
Par mazu, lai laistu vienu –
Es līdzi ceļos.
Nāk rudens izgreznot Latviju,
Bet nepūlies, necenties tā,
Mums viņa ir visskaistākā
Tik un tā.
Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja INDRA ŠTĀLE:
– Atceros, kad pirmo reizi izdzirdēju Renāra Kaupera dziedāto “Mana dziesma”, nodomāju, ka nav nevienas labākas un šim laikam atbilstošākas patriotiskās dziesmas. Jūtu to kā savējo. Vienmēr, kad to klausos, acīs sakāpj asaras. Manuprāt, ļoti precīzi ir vārdi “es zinu, neviens manā vietā to nedziedās” jeb – nedarīs.
Mana dziesma
Kad dators izslēgts un telefons kluss
Ļauj pie Tevis man šovakar nākt
Gribu mācīties pirmos soļus
Un pirmo dziesmu sākt
Tāls ir zvaigznes ceļš
Uz kurieni tev mani vest?
Pa taciņu mazu gar Gauju
Vai pasaulē loku mest?
Tie ir vārdi no manas tautas
Un dziesma man arī no tās
Un es zinu, neviens manā vietā
To nedziedās
Teic, Ziemeļu vējš,
No kurienes manī tāds spīts?
Pēc negaisa vienmēr būs saule
Pēc nakts vienmēr rīts
Un Tu, ugunskurs kvēls
Ar tevi man sildīt un degt
Redzēt biezākā tumsā
Jāņu vaiņagos pāri lēkt
Tie ir vārdi no manas tautas
Un dziesma man arī no tās
Un es zinu, neviens manā vietā
To nedziedās
Pielieku soli tuvāk
Un jūtu, ka tur esi Tu
Kaut varētu vienmēr tā stāvēt
Starp mirkli un mūžību
Tie ir vārdi no manas tautas
Un dziesma man arī no tās
Un es zinu, neviens manā vietā
To nedziedās
Pensionārs, viens no Kārļa Ulmaņa krustbērniem JĀNIS JŪRMALIS:
– Pat nevaru pateikt, cik ilgi šo dziesmu zinu, bet šķiet, ka jau no jaunības. Atceros, ka tālajā 1955. gadā to dziedāju kopā ar citiem latviešu puišiem, kad biju latviešu gvardē. Manuprāt, šī dziesma, lai arī ir skumja, tā tomēr ir par latvieša pašapziņu. Par to, ka nevajag ļaut kāpt sev uz deguna!
Mirdzot šķēpiem
Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros,
Tauru skaņās kad viļņojas gaiss,
Cauri pilsētas vecajiem vārtiem
Ienāk latviešu strēlnieku pulks.
Aiz aizkariem augstu pie loga
Meičas actiņas skumīgi mirdz;
Domā strēlnieki – meiča ir daiļa,
Vai kāds brīnums, ka iesilst tiem sirds.
Pie miera jau strēlnieki dodas,
Ir pusnakts, un visi jau dus.
Tikai dārzā zem ozola zariem
Mainās skūpsti, bet ozols cieš klus`…
No rīta zeltsaules staros,
Tauru skaņās kad viļņojas gaiss,
Dodas strēlnieki sīvajā kaujā,
Kas ir bijis, to nestāsta nakts.
Aiz aizkariem augstu pie loga
Meičas actiņas skumīgi mirdz;
Domā meiča – vai redzēšu zēnu,
Kura dēļ klusi pukst mana sirds.
Laukos aurot sāk rudeņa vēji,
Brāļu kapenēm pāri tie skrien.
Bāla meiča kopj kapu ar rozēm,
Rūgtu rūgtajas asaras lej.
Fitnesa vecākā trenere, Baltijas Fitnesa un bodibildinga čempionāta divkārtēja uzvarētāja “Mis Fitness Model” kategorijā LĀSMA BALBĀRDE:
– Andra Kiviča un Lauras Dabares izpildīto dziesmu “Latvijai” šobrīd saucu par savu patriotisko dziesmu. Tā stāsta par mūsu zemes dabu, vēsturi un svešumā aizbraukušajiem latviešiem, kā arī par to, ka nedrīkst zaudēt cīņassparu un neatlaidību. Domāju, ka latvieši tādi arī ir – neatlaidīgi un ar lielām darbaspējām.
Latvijai
Mans draugs mēs ar Tevi
Dzīvojam Latvijā
Mēs bieži nesaprotam
Bet mums tā ir vienīgā
Tu mosties ar Latvijas rītu
Ej gulēt, kad saule riet
Tu vari aizbraukt tālu
Bet no Latvijas Tev neaiziet
Septiņsimt gadus vācieši nāca
Krievi, zviedri, lai nospiestu mūs
Uz ceļiem
Bet latvieši nesalūzt
Nesalūzt jo mīl šo zemi
Cer mājās atgriezties
Satikt savus mīļos
Rīgas lidostā nosēsties
Uzliec roku man uz pleca
Uzliec roku sev uz sirds
Lai kur Tu arī dotos
Latviju Tev neaizmirst
Tagad par tiem grūtajiem laikiem
Man ir sagatavots viens stāsts par to
Lūdzu ieklausieties, ieklausieties nepārtraucot
Tūkstoš deviņsimti četrdesmit sestā gadā
Skaistā rītā pavasarī
Atnāca ādas mēteļos vīri
Pie mana vectēva, teica – jānāk līdz
Gandrīz veselu gadu
Viņš Stūra mājā mocījās
Viņš teica – Latvija būs brīva
Un ne no kā viņš nebaidījās
Iznāca ārā, bija piedzimusi meita
Nebija no kā izdzīvot
Viņš teica – es to visu nevarētu
Savu Latviju nemīlot
Uzliec roku man uz pleca
Uzliec roku sev uz sirds
Lai kur Tu arī dotos
Latviju Tev neaizmirst
Arhitekts UĢIS KAUGURS:
– Es neesmu mūzikas pazinējs un vērtētājs, tādēļ balstos tikai uz savām izjūtām. Reiz klātienē, kora un orķestra izpildījumā dzirdēju dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”. Atceros, ka… zosāda uzmetās. Tātad kaut kas notika pa īstam. Šajā dziesmā vienā spēcīgā veselumā ir savienojušies gan vārdi, gan mūzika. Manuprāt, tās patiesais jaudīgums izjūtams, klausoties klātienē, ne ierakstā.
Saule, Pērkons, Daugava
Saule Latvi sēdināja
Tur, kur gali satiekas
Balta jūra, zaļa zeme
Latvei vārtu atslēdziņa
Latvei vārtu atslēdziņa
Daugaviņas sargātāja
Sveši ļaudis vārtus lauza
Jūrā krita atslēdziņa
Zilzibeņu pērkons spēra
Velniem ņēma atslēdziņu
Nāvi, dzīvi Latve slēdza
Baltu jūru, zaļu zemi
Nāvi dzīvi Latve slēdza
Baltu jūru, zaļu zemi
Saule Latvi sēdināja
Baltas jūras māliņā
Vēji smiltis putināja
Ko lai dzēra latvju bērni
Dzīves ūdens, nāves ūdens
Daugavā satecēja
Es pamērcu pirksta galu
Abus jūtu dvēselē
Nāves ūdens, dzīves ūdens
Abus jūtu dvēselē
Saule mūsu māte
Daugav’ – sāpju aukle
Pērkons velna spērējs
Tas mūsu tēvs.