Janvāra nogalē VEF Kultūras pilī atkal atgriešanos
un kopā sanākšanu prieku piedzīvoja 
motosporta vecmeistari, aizvadot gadskārtējo Veterānu saietu. Īpašu
atzinību izpelnījās liepājnieks, motokrosa veterāns un nenogurstošais,
pieredzes bagātais treneris Andris Hugo Kalniņš, saņemot Latvijas Motosporta
federācijas (LaMSF) titula medaļu par mūža ieguldījumu ”Nopelniem bagātais
motosporta treneris”.

Daudzu motosportistu cienīts, ar milzu pieredzi un
nezūdošu degsmi arvien veidot un attīstīt jaunos talantus – tā varētu raksturot
liepājnieku, LaMSF medaļas  par mūža
ieguldījumu saņēmēju, treneri un sportistu – Andri Kalniņu. Motosportā
aizvadīti neskaitāmi gadi, taču arī šodien, savos 70 gados, sarunā ar Latvijas
Motosporta federācijas pārstāvjiem, jūtama milzu degsme un cieņa pret šo
sportu.

Andris Kalniņš
ir viens no pieredzes bagātākajiem motosporta treneriem un klubu vadītājiem
Latvijā. Savulaik tieši viņa vadītie motoklubi ”Atlantika” un ”Cīrava” kļuva
par daudzu cienītiem līderiem gan Latvijā, gan PSRS. Savā paspārnē Kalniņš
izveidojis neskaitāmus leģendārus motosporta meistarus un čempionus, kuri
aizsāka Latvija panākumu ķēdi un ielika pamatus šodienai. Laika posmā no
1974.gada viņš vadījis jauniešu izlasi kā vecākais treneris, bet no 1975.gada
pildījis Latvijas izlases vecākā trenera amatu. Šos amatu meistarīgi veica līdz
pat 1991.gadam, bet vēl šodien nodarbojas ar jauno sportistu apmācību, seko
līdzi motosporta attīstībai un palīdz arī dēlam Arnim Kalniņam pildīt trenera
amatu.

Gribēja dot iespēju ikvienam:

Andra Kalniņa
degsme uz motosportu jūtama arī šodien, ne velti leģendārais treneris
vairakkārt uzsver, cik ļoti vēlētos izveidot skolu jauniešiem, kurā ikvienam
jaunietim būtu iespēja trenēties un pilnveidoties motosportā. ”Kad šo visu sāku, man ļoto gribējās motosportā
iesaistīt tieši jaunus puišus, jo manā laikā jau brauca vīri, nevis jaunieši. Pirms
tam, lai startētu, vajadzēja tiesības, bet tad 1966.gadā tas viss mainījās un
jaunieši varēja braukt arī bez tiesībām,” stāsta treneris. Šobrīd, pēc
Kalniņa domām, svarīgi ir sniegt piekļuvi sportam un uzņemt tajā jauniešus,
kuri to patiešām vēlas. ”Kad kļuvu par
PSRS izlases treneri, es izveidoju atlases sistēmu, jo man bija sapnis ļaut
jauniešiem no Brocēniem nākt un trenēties, nodarboties ar šo sportu – labprāt
uzņēmu jaunus un apņēmības pilnus talantus. Šī atlases sistēma tik labi
darbojās, ka mēs būtu apsteiguši Krievijas motosportistus par desmit soļiem, ja
turpinātu darboties vel 90.gados. Līdz tam mēs bijām līdzvērtīgi Krievijai,
varbūt pat soli priekšā, jo viņi ar savām sporta skolām nestrādāja tā, kā
vajadzēja strādāt, bet man vienmēr bija labi sportisti, ko sūtīt uz sacensībām
un treniņnometnēm,” atceras Kalniņš, ”Mums
noteikti vajadzētu bērnu un jauniešu sporta skolas pēc tāda principa, ka tajās
uzņemti tiek visi, arī šie neprofesionālie sportisti – ne jau visiem ir naudiņa
un ne visi vienmēr tiek iekšā. Domāju, ka šodien daudziem puišiem ir vēlme
braukt, bet neviens viņus nepieņem. Noteikti nevajadzētu aizmirst arī par
vecajiem braucējiem, piemēram, čempionātos tieši šiem veterāniem vajadzētu
pasniegt balvas jaunajiem līderiem. Šobrīd diemžēl daudzi nezina, kas ir
kādreizējie starptautiskie motokrosa izcilnieki – Donis, Kalniņš, Angers u.c.”

Aizraušanās sākās līdz ar pirmo mopēdu:

Dzīves lielāko
daļu Andris Kalniņš veltījis motosportam un šķiet, ka atteikties no tā arī
šodien nebūtu iespējams. Kalniņa aizrautība sākās agrā jaunībā, kad pašam bija
iespēja sēsties uz mopēda: ”Teikšu tā,
motosports var aizraut ikvienu arī šodien, taču kādreiz galvenais jauniešiem
bija iegūt mopēdu. Kad jau bija pirmais mopēdiņš, tad braucām skatīties
sacensības. Redzot darbību trasē, radās arī pirmie sapņi. Šķiet, man augšā bija
tāda zvaigznīte – es vēlējos braukt un man tas arī izdevās. Lielākā vēlme bija
jau laikā, kad dzīvoju Kuldīgā un neilgi pēc tam radās arī piedāvājums – štata
vienībā bija jāizveido meistarkomanda un mums pus gada laikā tas izdevās.”
Andis Kalniņš bija šīs izlases treneris.

No sportista par treneri:

Pirms trenera
amata uzsākšanas Andris Kalniņš pats bijis sportists, kurš savas karjeras laikā
guva augstus panākumus, konkurējot ar daudziem tā laika līderiem. Pamazām
jaunie sportisti sāka sekot Andra piemēram: ”Tas notika pēc tam, kad Liepājā man piedāvāja darbu nākt komandā – bija
daudzi jauni puiši, bet nebija treneris. Piedāvājums startēt komandā nāca
1966.gadā – ar pirmo reizi nepiekritu, bet nedaudz vēlāk pieņēmu piedāvājumu.
Tad man bija vien 21 gads un es biju braucošs sportists. Kolektīvā tolaik bija
tikai vēl trīs citi sportisti – divi šoferi, viens elektriķis. Tā pēc pus gada
nāca izmaiņas, mums teica: ”ko jūs brauksiet, jūs jau tādi vecāki.” Ieteica apmācīt
jaunos puišeļus. Es vēl braucu sacensībās, izcīnīju uzvaras, kāpu uz
pjedestāliem un šie puikas man ”pielipa”. Kopā gājām trenēties – man sieva bija
sportiste, no viņas arī apguvu vairākus treniņus, ko pildījām. Vēlāk manā barā
radās PSRS čempions daudzienās – Andris Ozols, bet Andri Grīnbergu  1973.gadā paņēma izlasē un tad samācījos
visādas gudrības, sadraudzējos ar PSRS vecāko treneri.  Vēlāk aizbraucu uz Maskavu – treneru skolu.
Protas, ne visiem ir dotības būt līderiem un vadīt –  arī tajā laikā bija jāiet un jārunā, lai kaut
ko panāktu. Aktīvu sportu pametu 1974.gadā, kad piedzima dēls. Tad jau biju
nospriedis – ja piedzims dēls, tad pašam kā sportistam jāmet miers. Pēdējo
krosu novinnēju Bieriņos, bet Savienībā biju 7.vietā.”

Klubs ”Atlantika” bija nozīmīgs:

Moto klubs
”Atlantika” bija viens no savulaik vadošajiem klubiem, kurā startēja panākumiem
bagāti sportisti. ”Galvenais, kas vērsa
uzmanību uz klubu ”Atlantika”, bija tas rezultāts un mūsu izveidotā konkursa
sistēma,” atklāj tās vadītājs Kalniņš, ”šķiet,
ka pēc PSRS kausa iegūšanas 1977.gadā, mūsu klubā ienāca 104 sportisti – viņi
redzēja sludinājumu un vēlējās pieteikties. Bija izdomāta sistēma pēc kuras
atlasījām sportistus. Jau tajā laikā bija PSRS izlases sportisti – Ozols,  kandidātos bija Demiters, Grīnbergs. Bija
daudzi talantīgi sportisti – medaļnieki PSRS čempionātā – tas arī radīja citiem
sportistiem interesi. Mums kādreiz bija ļoti izcili sportisti.”

Vajadzīgi līderi:

Vadoties pēc
savas pieredzes karjeras laikā, Kalniņš atzīst, ka viena no panākumu
atslēgām  ir stabils līderis, kurš
pastāvēs par savu ideju un savu sportu: ”Katrā
sporta veidā ir nepieciešami savi līderi – ir vajadzīgi cilvēki, kuros ir
apņēmība un entuziasms iet un kaut ko darīt. Kā jau teicu, daudziem puišiem ir
vēlme braukt, bet neviens viņus nepieņem – vajag kādu, kas vēlas izveidot savu
trasi, attīstīt motosportu. Ideālā gadījumā šādu cilvēku vajadzētu katrā
pagastā. Tā mēs 1976.gadā dabūjām atļauju zemes gabalam, kur tagad ir Laumas
mototrase un sākām to celt. Vajadzētu arī šodien tādu entuziasmu, lai viss
turpinās. Tikpat nozīmīgs ir kāds paraugs, kas kalpo par iedvesmu. Varu nosaukt
piemēru no futbola – Māri Verpakovski – Liepājā viņa vārdā ir skola un jaunie
sportisti dara visu, lai tajā iekļūtu, tostarp mans mazdēls. Šiem puikām ir
milzu apņemšanās, jo runa taču ir par Verpaovski. Domāju, ka līdzīgi tas būtu
arī tad, ja šeit Paula Jonasa vārdā kaut kas parādītos, mazajiem braucējiem
būtu apņēmība un mērķis līdzināties viņam.”

Joprojām pilda trenera pienākumus:

Vēl šodien
Andris Kalniņš pilda trenera amatu, tiesa, ne tik aktīvi kā kādreiz: Atklāšu, ka trenera prāts un domāšana
nemainās – vai esi 30 vai 70 gadus vecs. Arī šobrīd man ir viens aktīvs
sportists no Rucavas – Ralfs Vindigs, kurš pērn startēja MX50 klasē, bet šogad
plāno braukt jau MX65 klasē. Starp latviešiem viņš ir ļoti perspektīvs. Jāņem vēra,
ka, strādājot kā trenerim, jādomā, vai vēlies darboties ar grupu, vai
individuāli, tēmējot uz Latvijas, Baltijas un Eiropas čempionātu. Ja tā, tad
vienlaikus vari strādāt ar ne vairāk kā 3 sportistiem.”

Kā motivēt jauniešus sportam:

21.gadsimtā, kad
tehnoloģijas ņēmušas virsroku, tā vien liekas, ka grūtības varētu sagādāt
jauniešu pievēršana sportam. Taču Andris Kalniņš atzīst, ka daudzos sportistos
tieksme pilnveidoties ir jau no bērnības – galvenais ir prast jaunieti uzrunāt.
”Pēc izveidotās konkursa sistēmas es
sapratu, kad motosportā ienāk fanātiķis. Nav gluži tā, ka sportists ir ļoti
jāmotivē, lai viņš kaut ko darītu, jo labprātāk sēdētu mājās pie datora un
interneta – tā nav. Ir cilvēki, jaunieši, kuri ir ”saslimuši” ar šo sportu un
viņam atliek tikai pareizi paskaidrot, cik daudz ir iespējams sasniegt un
svarīgi arī rast iespējas startēt un pilnveidoties. Protams, ne visi ieklausās,
jo esmu strādājis ar sportistiem, kuri uzskata, ka vairāk jāpievēršas tieši
braukšanai un fiziskā sagatavotība ir mazsvarīga. Protams, jāņem vērā arī
dotības, bet galvenais – jāieskaidro, ka mēs ejam uz priekšu soli pa solim.
Bieži vien ir gadījumi, kad sportists vai sportista tēvs grib, lai viss būt
uzreiz. Taču mans darbs ir piepildīts tad, kad ienāk sportists, kurš klausās un
pilda norādes. Ja tā, tad es zinu – 2-3 gadu laikā viņš būs jau uz goda
pjedestāla Latvijas čempionātā. Galvenais, ir jāievēro ļoti nozīmīgi punkti –
fiziskā sagatavošana, baseins, rīta kross, pareizs uzturs un pilnīga atdeve.
Šodien sportistiem prasa lielu fizisko sagatavotību, bet kādreiz – 30,40,50
gadus atpakaļ jaunieši jau nāca fiziski gatavi – dzīvoja laukos, palīdzēja
vecākiem ar lauku darbiem, fiziski smagi strādāja. Arī uztura bija savādāks –
ēdiens bija tīrāks – bez visām klāt piejauktajām vielām. Protams, motosportā
svarīgi ir ne tikai labi braukt – jābūt arī gudram. Pats esmu stāvējis pie
vienas starta barjeras ar 60 sportistiem, kur ir jāpadomā, kā tikt visiem
garām, lai uzvarētu.”

Dēls turpina iesākto:

Andra Kalniņa
dēls turpina tēva iesākto – līdzīgi kā tēvs, viņš apmācījis profesionālus
sportistus tostarp 2015.gada Eiropas čempionu kvadraciklos.  ”Jā,
mans dēls pilda trenera amatu un šobrīd trenē aptuveni 15 sportistus. Ar aptuveni
trīs atsevišķiem jaunajiem braucējiem viņš strādā individuāli. Trenējis arī ar
Eiropas čempionu kvadraciklu klasē Edgaru Meņģeli un izlases pārstāvi Kārli Boli.
Protams, mēs arī pārspriežam rezultātus un to, kā labāk trenēt. Viņš pats
šobrīd vairs ar moci nebrauc, tagad pievērsis velosipēdu krosam MTB, kur pērn
izcīnīja čempiona titulu. Viss notiek!”

Jūtos novērtēts:

Ņemot vērā
leģendārā trenera atdevi sportam, jau pērnā gada izskaņā tika nolemts Andrim
Kalniņam piešķirt Latvijas Motosporta federācijas medaļu par mūža ieguldījumu
motosportā. ”Teikšu godīgi –bija
negaidīti, ka mani apbalvoja un uzrunāja arī šeit, Latvijas Motosporta
federācijas Vecmeistaru saietā. Taču vismazāk es to gaidīju jau 5.novembrī, kad
svinēju savu 70 gadu jubileju, ko bija noorganizējuši mani audzēkņi. Līdz
pēdējam brīdim neviens neko neteica, bet, kad ienācu telpā, visi nostājās un
pamanīju, ka ieradies arī pats LaMSF prezidents Dzintars Jaundžeikara kungs,
kurš nāk mani uzrunāt. Protams, tajā brīdī gāja tirpiņas caur kauliem un domāju
– cik tad nesen pats biju jauns un pats startēju sacensībās. Saņemot šo titulu
bija ļoti liels gandarījums– ļoti liels iekšējs saviļņojums, taču ne jau es
viens to visu sasniedzu – tajos laikos bija cita tehnika, bet mūsu sportisti
jau tad turēja labu līmeni gan Eiropā, gan pasaulē,” stāsta Kalniņš.

29.janvārī VEF Kultūras pilī norisinājās Latvijas
Motosporta federācijas Vecmeistaru saiets, kurā piedalījās Latvijas motosporta
veterāni un vecmeistari. Viņu vidū par mūža ieguldījumu motosportā tika sveikts
Latvijas motokrosa vidē pazīstamais treneris Andris Kalniņš.