Šis festivāls izceļas ar savu daudzveidību un pārsteigumiem. Diemžēl ir atsevišķi izņēmumi. 13.marta vakars Graudu ielas koncertzālē bija atvēlēts trim pianistiem. Pirmais no viņiem – itālietis Salvatore Spano prezentējās ar diviem Roberta Šūmaņa opusiem. Cikls “Tauriņi” iesākās it kā labi, bet kur gan palikusi “Schimmel” flīģeļa krāsainība? Vēl vairāk tas apbēdināja ciklā “Karnevāls”, kur maskas bija gluži vienādas kā alvas zaldātiņi. Ne šeit Pjēro, ne Eizēbijas vai Kiarīnas. Varbūt māksliniekam diskomfortu radīja tas, ka nācās uzstāties gan svešās kurpēs, gan frakā, jo bija aizkavējusies viņa bagāža… Taču tas varēja būt tikai īslaicīgi.

Ka solo instruments joprojām ir lielisks, pierādīja koncerta turpinājums. Blondais norvēģis Hovars Gimze pašlaik ir viens no vadošajiem Skandināvijas pianistiem. Klausoties mākslinieku, papildinājās mūsu zināšanas par norvēģu mūziku – Geira Tveita, Alfa Huruma un Haralda Sēveruda klavierdarbi pie mums skanēja pirmoreiz. Protams, neiztika arī bez Edvarda Grīga un viņa populārā “Rūķīšu gājiena”. Hovara Gimzes spēle izcēlās ar noslīpētu frāzējumu un detaļu smalkumu.

Vistālāko ceļu uz festivālu, šķiet, būs mērojis argentīniešu pianists Nelsons Gerners. Ar pirmajām Ferenca Lista “Petrarkas soneta” taktīm viņš paņēma publiku savā varā. Apgarotība un daiļums, pielūgsme un ciešanas, kas skan “Petrarkas sonetos”, tikpat adekvāti skanēja Lista mūzikā. Īsts bravūrgabals ir F.Lista “Spāņu rapsodija”, kur līdzīgi viņa ungāru rapsodijām koncentrēts virtuozitātes arsenāls. N.Gerneram nekas nebija par grūtu – ne oktāvu lavīnas, ne grandiozi akordi. Nerimstot publikas aplausiem, mākslinieks tai uzdāvināja F.Šopēna “Noktirni do minorā”. Igors Stravinskis, kurš pazīstams ar saviem ironiskajiem izteicieniem, reiz sacījis: “Publika ir muļķe, bet tā visu saprot.”

Sestdienas vakars teātrī iesākās ar Kanādas vēstnieka Skota Heteringtona uzrunu, paužot pateicību un simpātijas mūsu festivālam. Un tad jau klāt kārtējais patīkamais pārsteigums – režisora Renē Klēra 1924.gadā uzņemtā mēmā filma “Starpbrīdis” ar Ērika Satī mūziku, kuru atskaņoja Kanādas pianisti Gijs Kampions un Mario Vašons. Tāds savdabīgs, oriģināls  turpinājums festivāla kinovakariem.

Ēriks Satī (1866 – 1925) bija viens no pašiem dīvainākajiem franču komponistiem. Viņa radošā orientācija mainījās bieži un kardināli. Fantasts, nenogurstošs visa jaunā meklētājs, skandālu izaicinātājs, taču dzīvē neveiksminieks. Atzinību neguvis, Ē.Satī dzīves pēdējos gadus tik tikko sev nopelnīja iztiku, spēlējot pavadījumus kafejnīcu dziedātājām. Viņam patika pārsteigt klausītājus ar skaņdarbu dīvainajiem nosaukumiem: “Birokrātiskā sonatīne”, “Trīs skaņdarbi bumbiera formā”, “Kaltētie embriji” u.c.

1917.gadā, neraugoties uz kara apstākļiem, joprojām mutuļoja bohēma. Monmartras krodziņos pulcējās tie, kuri gribēja klausīties jaunākās Gijoma Apolinēra vai Maksa Žakoba dzejas, pastrīdēties par Braka, Pikaso vai Ležē audekliem. Šajā gaisotnē radās Ērika Satī balets “Parāde” ar Žana Kokto libretu un Pablo Pikaso kostīmiem un dekorācijām. Baleta darbība risinās cirka arēnā ar akrobātiem, klaunu, dresētu zirgu. Par lielu prieku Satī pirmizrāde piedzīvoja skandālu, taču komponistu novērtēja kā jaunā ceļa gājēju, kurš atbrīvojies no romantisma un impresionisma žņaugiem. Gijs Kampions un Mario Vašons sniedza šīs baletmūzikas klavieru četrrocīgu variantu, kuram, protams, bez orķestra pietrūka krāsu, taču esam priecīgi par Ē.Satī mūzikas ienākšanu Liepājā.

Saspēlē ar mūsu Simfoniskā orķestra stīgu grupu diriģenta Imanta Rešņa vadībā izskanēja abu pianistu divas partitūras – poļu komponistes Joannas Bruzdovičas balāde “Vasara” un angļu komponista Malkolma Arnolda (1921) “Koncerts klavieru duetam un stīgu orķestrim”.

Ne pirmo reizi Pianisma zvaigžnu festivālā un arī citos koncertos Liepājā viesojas Norvēģijas vēstnieks Latvijā Nils Ulavs Stava ar kundzi, kurš pauda savus vērojumus:

“Mums ir jau ilglaicīga sadarbība gan ar Liepājas Simfonisko orķestri, gan personīgi ar Imantu Rešņa kungu. Mēs pirms festivāla tikāmies sarunās ar Rešņa kungu un izlēmām par konkrētiem koncertiem un mūziķiem Liepājā un Rīgā. Tā kā tajā visā ir iesaistīti ne tikai brīnišķīgi mūziķi, bet arī starptautiska plānošana. Pirmais koncerts ar norvēģu mākslinieku, dziedātāju notika 2007.gada novembrī Liepājā un pēc tam Rīgā. Šogad janvārī notika koncerts atkal jūsu pilsētā ar diriģentu un solistu, pēc tam tas pats koncerts notika Ogrē. Svarīgi, lai šī sadarbība notiktu un turpinātos abos virzienos. Man ir liels prieks atvest uz Latviju norvēģu māksliniekus, lai latviešu klausītāji iepazītos ar mūsu mūziku. Tāpat man ir prieks, kad latviešu mūziķus varu aizvest arī uz Norvēģiju, kur vairākos orķestros spēlē latviešu mūziķi. Nupat tikai uzzināju, ka viena no tām ir bijusi arī jūsu orķestra koncertmeistare, vijolniece Ilze Zariņa un viņas tēvs Valdis Zariņš. Mani pārsteidz dzimumu līdztiesība jūsu orķestrī, jo redzu tajā lielākoties ir sievietes, īpaši vijolnieces. Bet, runājot par pašu festivālu, tas atstāj brīnišķīgas izjūtas. Man allaž prieks ierasties jūs pilsētā Liepājā.”

Aija Engelmane,
Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

Blondais norvēģis Hovars Gimze pašlaik ir viens no vadošajiem Skandināvijas pianistiem.  

Patīkamu pārsteigumu sagādāja Kanādas pianisti Gijs Kampions un Mario Vašons, atskaņojot Ērika Satī mūziku no režisora Renē Klēra 1924.gadā uzņemtās mēmās filmas “Starpbrīdis”.