Pagājušajā sestdienā Jāņa Birzkopa īpašumā, Krūmu ielā 14, notika Pavasara tirgus. Pārdot savu produkciju bez starpniekiem tika aicināti rajona pagastu zemnieki. Viņi bija ieradušies kuplā pulkā. Netrūka ne medus un pelēko zirņu, nedz piena, ābolu un zivju. Ļaužu prātus uzmundrināja “Optimistu pulka” rosīšanās.

Dunalcnieki Mirdza un Juris Ventaskrasti piedāvāja tirgus apmeklētājiem uz ugunskura ceptas pankūkas, bet rucavniece Olga Dūrēja ne tikai skandēja dziesmas, bet tirgoja arī pašas ceptu saldskābmaizi, kas vārda vistiešākajā nozīmē kusa uz mēles.

Redzot, kas notiek, Pavasara tirgus organizatore un “Optimistu pulka” vadītāja Skaidrīte Solovjova solīja, ka turpmāk tiešā tirdzniecība ar vietējo lauksaimnieku audzējumu Zemnieku jaunrades darbnīcās, kā viņa nodēvējusi Krūmu ielu 14, risināšoties regulāri. Turpmāk tas paredzēts 4., 11. un 25. aprīlī, bet pēc tam 9. un 23. maijā, kad beigšoties pavasara cikls.

Pārstrādās un pārdos paši

Kaut gan sākumā smīlāja neliels lietutiņš, tas netraucēja ieceru piepildīšanu. Garastāvoklis visiem bija pacilāts, jo tirgošanās gāja no rokas. Pircējus pievilka zemās cenas un augstā kvalitāte. Trīs litru piena burku varēja iegādāties par latu! Par karpu kilogramu prasīja 1,60 latu. Turklāt prece bija svaigāka par svaigu. Zinta un Jānis Podnieki no Kuldīgas rajona Valtaiķiem teica, ka atveduši rīta slaukumu. Viņiem ganāmpulkā esot 80 brūnaļu. Līdz šim produkciju pārdevuši akciju sabiedrībai “Rīgas Piena kombināts”, taču tas par piena litru kopš 1.marta maksājot tikai astoņus santīmus. Tāpēc zemnieki jūtas apkrāpti un cieši nolēmuši, ka turpmāk pārstrādāšot visu slaukumu paši.

Šim nolūkam saimniecībā izbrīvēta viena istaba, kurā gatavos biezpienu un sviestu. J.Podnieks teica, ka Liepāja visu nespēs patērēt, tādēļ viņi vedot produktus arī uz Rīgu, kur tiešā veidā tos realizējot Lubānas ielas rajonā. “Pieprasījums ir liels, turklāt Rīgā krīze vēl nav jūtama,” viņš teica.

Ar valtaiķnieku vienisprātis bija buncenieks Kaspars Samats, kurš bija atvedis zemnieku saimniecībā “Prūši” ievāktu medu, bet Durbes novada bioloģiskais augļkopējs Jānis Pakalns teica, ka dažās stundās Krūmu ielā pārdevis tikpat daudz ābolu, cik spējot iztirgot, visu dienu nostāvot Pētertirgū.

Gaļas realizāciju kavē noteikumi

Apmierināti smaidīja arī Grobiņas pagasta zemnieku saimniecības “Apogi 1” īpašnieks Visvaldis Kukuks. Pirms nedēļām četrām viņš šaubījās, vai tirgošanās Krūmu ielā izdosies, jo kā nekā tā esot pilsētas nomale. Taču izrādījās, ka tik traki nav, un grobiņnieks savu viedokli bija mainījis. Velnciemā iedzīvotāju netrūkstot, turklāt daudzi no tiem palikuši bez darba, tāpēc jātaupa katrs santīms. Šie cilvēki ir priecīgi, ja spēj pārtiku nopirkt lētāk.

“Katrs santīms no svara tagad ir arī lauksaimniekiem,” atzina Medzes pagasta zemnieku saimniecības “Elčuki” šķirnes trušu audzētāji Edmunds un Ilma Rubeņi, kas šoreiz bija ieradušies bez audzējuma, jo vēlējās redzēt situāciju. “Noteikumi pašlaik ir tādi, ka truškopji gaļu drīkst realizēt tikai savā saimniecībā. Lai to pārdotu tirgū, viņiem nepieciešams iekārtot sertificētu kautuvi, bet tas ir dārgs prieks,” pastāstīja I.Rubene. Turklāt aptuveni trīs mēnešus gadā truši nevairojas, tas nozīmē, ka kautuvīte stāvētu dīkā, taču par to tik un tā īpašniekam būtu jāmaksā nodoklis. Zemnieks tādu greznību nespēj atļauties. Truškopju asociācija gadiem ilgi cīnoties, lai prasību atceltu, taču neko panākt nespēj.

Pavērot, kā notiek lauku audzējuma tiešā tirdzniecība, bija atbraukusi Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētāja vietniece Ārija Jerumane. Viņa atzina, ka šādi tiešo tirdzniecību tīši kavējoši noteikumi ir ar skubu jāatceļ. Jau šonedēļ par to runāšot Zemkopības ministrijā. “Katra valsts iestrādā savā likumdošanā noteikumus, ko un kā ražotājiem ir iespējams tirgot. Pie mums Latvijā tas vēl līdz galam nav izdarīts,” viņa atzina. Lauksaimnieku organizācijas sadarbības padomes pārstāvji tagad izbraukuši uz visiem rajoniem, lai iepazītos ar tiem samezglojumiem, kas zemniekiem traucē tiešo tirdzniecību. “Trušu un tāpat putnu gaļai gadatirgos ir jābūt pieejamai,” viņa sprieda, jo šo produkciju vēlas iegādāties arī pircēji.

Līdzīga veida saruna risinājās vietā, kur Skrundas zivkopji tirgoja dzīvas karpas. Lai to darītu, viņiem līdzi jāvadā ar brezentu apvilkta būda, kurā pirms ielikšanas pircēja maisiņā karpas tiek apdullinātas. Arī tā rīkoties paģērē birokrātiskie noteikumi. Ā.Jerumane solīja, ka arī šī prasība jau šodien tikšot apspriesta sēdē. “Neredzu iemeslu, kādēļ cilvēks nedrīkstētu nopirkt dzīvu zivi? Varbūt viņš vēlas to aizvest un ielaist savā dīķī?” Viņa bija vienisprātis ar zemniekiem, ka cenas nav mākslīgi jāregulē, jo tās nosacīs tirgus un iedzīvotāju pirktspēja.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Rucavniece Olga Dūrēja gan dziedāja, gan pārdeva pašas ceptu saldskābmaizi.

Trīs litru burka ar pienu maksāja vienu latu.

Arī Ārija Jerumane no skrundeniekiem iegādājās dzīvu karpu, ko solīja palaist dīķī.

Zinta Podniece no Valtaiķiem piedāvāja svaigu krējumu.

Mirdza Venaskraste viesus cienāja ar karstām pankūkām.