Sestdien Rucavā bija liela diena. Kopā pulcējās cilvēki no visas senās Rucavas teritorijas ­– no Dunikas, Brušvītiem, Kalnišķiem, kā arī Sventājas un Būtiņģes. Atvēruši Aijas Jansones grāmatu “Rucavnieku apģērbs cauri laikiem” un cienājušies goda mielastā, visi klātesošie nobalsoja par Rucavas kultūras telpas iekļaušanu Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā un apliecināja to ar saviem parakstiem. Vismaz simt parakstu jau ir. Tie, kas nevarēja būt klāt pasākumā, līdz gada beigām var parakstīties novada pašvaldībā.

“Aija ir uzcēlusi pieminekli rucavniekiem un tradīciju glabātājiem,” Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītājas A. Jansones paveikto darbu raksturo Rucavas tradīciju kluba vadītāja Sandra Aigare. “Bez jūsu līdzdalības es to neizdarītu,” rucavniekiem uzsver grāmatas autore. Pētījumā izmantotas bagātīgās kolekcijas, kas savāktas tepat Rucavas “Zvanītājos”, novadpētnieces Guntas Timbras krājumā bibliotēkā, Annas Tapiņas pūrā, kura mantinieces ir māsas Dace, Māra un Inga, “Lauksargos” pie Ausmas Padalkas, “Ciestomos” Jūrmalciemā pie Artas Vecbaštikas un pie Miķeļa Balčus Sventājā. “Strādāju arī muzejos, bet vissvarīgāk bija apkopot to, kas jums ir uz vietas. Bija daudz. Jo dzimtas joprojām dzīvo šeit un glabā savas saknes. Esat fenomenāls novads,” atzīst A. Jansone. Pateicību par savas daļiņas došanu nozīmīgajam pētījumam saņem daudzi rucavnieki. Viena no viņiem ir Katrīna Vilma Pērkona, kuras radi ir uz grāmatas vāka. Tā ir Vilmas mammas māsas kāzu fotogrāfija. Rucavnieces piedalījās arī Arnolda Aigara fotosesijās, lai grāmatā būtu redzamas dažādu laiku tērpu rekonstrukcijas mugurā iznesīgām valkātājām.

Arta Vecbaštika savkārt stāsta, ka par vērtīgo kolekciju jāpasakās jau aizsaulē esošajai Rasmai Bresei-Feldmanei, kas uzticēja glabāt savu vākumu. “To daru, cik spēju, un rādu, kad ir vajadzīgs. Tā šis krājums nonāca no Rucavas Jūrmalciemā. Ir krekli, jakas, cimdi, kas jau pie tērpa piedienas. Pilns tautastērps nav, bet daļas ir.”

Kad S. Aigare, ieraudzījusi A. Jansones grāmatu par Piebalgas apģērbu, teikusi, ka arī Rucavai tādu vajag. G. Timbra kopā ar etnogrāfi sākusi plānot ekspedīcijas. “Es labi zinu cilvēkus un apkārtējos ciemus. Cilvēki pateica, kurās mājās vēl kas varētu būt. Pamazām tā ķēdīte veidojās. Rucavas teritorija pagājušā gadsimta sākumā bija daudz lielāka. Braucām uz Dunikas pagastu, kas izveidots 1919. gadā, uz Sventāju un Būtiņģi, ko 1921. gadā pievienoja Lietuvai, uz Kalnišķiem, kas kopš 1969. gada pieder Nīcai,” stāsta novadpētniece. Viņasprāt, Rucavas kultūru raksturo apģērbs, adījuma raksti, Rucavas krustdūriens, krāsas, dziesmas un valoda.

G. Timbra lūdz neaizmirst Ināru Rūci, jo pievēršanās Rucavas bagātībām sākusies ar putniem un sikspārņiem. Ināra 80. gadu beigās ieradās Papē tos pētīt. “Tur mani apprecināja, es pārbraucu šurp dzīvot. Pārsteigums bija, kad redzēju sievas nākam ar zeķītēm apavos. Nevis no “Daiļrades” veikala, bet pašadītām. Un cimdiņi īsti! Vīramātei bija krekli un ņieburs no 1938. gada. Sāku fotografēt un kopā ar Guntu vākt šīs vērtības. Brīnījos, kāpēc no vietējiem nav neviena ornitologa. Bet tieši tāpēc nav, ka tie putni te vienmēr ir lidojuši, tas nav nekāds brīnums. Un tā man ar tām zeķēm – tās te bija katrā mājā, taču tikai atnācējs pamana,” smej I. Rūce. G. Timbra stāsta, ka cilvēki joprojām daudz ko nes, ir nākuši klāt darbarīki, trauki. “Tagad man bibliotēkā nav kur izlikt, telpas atdotas bērnudārzam. Rucavā būtu vajadzīgs muzejs. Es uzgāju publikāciju no 1933. gada, kur rucavnieki saka, ka jābūt muzejam.”

A. Jansone rucavnieka apģērba attīstību skatījusi kopā ar ekonomikā un kultūrā notiekošo: “Nekas uz vietas nestāv. Stereotips par Rucavas zilajiem vai zaļajiem brunčiem un daudzajām villainēm izveidojies, jo pirmajās grāmatās, kas tika izdotas par latviešu tradicionālo kultūru, no katra novada tas greznākais tika parādīts. Bet Rucava gāja laikam līdzi. Tā atradās uz milzīgas tirdzniecības maģistrāles, kas savienoja Liepāju ar Klaipēdu. Viss jaunais no Eiropas ienāca, pateicoties tirdzniecības un kultūras sakariem. Tā kā esat lielceļa malā, visas jaunās ietekmes tika iegūtas šeit.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 19. decembra numurā.

#kvards-20171219-06#

52Skatīt galeriju