Mūsdienās zirgus pilsētu ielās vairs redzam tikai svētkos. Droši vien liepājniekiem vakar bija pārsteigums, redzot jātnieces Jūrmalas parkā, uz Tramvaja tilta vai Karostā. Ceļojums apkārt Latvijai zirga mugurā notiek pirmoreiz, un drosmīgās aizsācējas ir no Liepupes Limbažu pusē. Līga Vilne ar Prīmu un Tīna Runce ar Dempsiju startēja no Nidas 17.augustā un 31.augustā plāno finišēt pie Igaunijas robežas.

Ceļojuma plānošanas laikā Līga un Tīna izveidoja savu lapu feisbukā un joprojām ir pārsteigtas par milzīgo atsaucību un izpalīdzību. “Cilvēki mums rakstīja – “es dzīvoju tajā posmā, jūs varat pie manis palikt pa nakti”. Mūs bombardēja ar ieteikumiem. Pāvilostā mums bija pieci piedāvājumi naktsmājām, bija žēl cilvēkiem atteikt,” stāsta Tīna. Ceļojums ir sīki saplānots ne tikai naktsmītnēm, bet arī pusdienu pauzēm. Vietējie cilvēki snieguši daudz precīzu ieteikumu maršrutam – “pie lielās kļavas pa labi un pēc tam aiz šķūnīša”.

Sākotnēji bijis paredzēts trešais zirgs Dipada mantu vešanai, taču nav izdevies savākt tik daudz līdzekļu, cik plānots. “Palikām pie tā, ka braucam ar diviem zirgiem un prasām cilvēkiem, lai atbrauc palīgā. Katrā posmā ir pieslēgušies pavisam sveši cilvēki, kas atbrauks ar mašīnām,” priecājas Līga. Palīdzes pirmās dienas gājumā no Nidas līdz Bernātiem ar nakšņošanu viesu namā “Smilgas” un tālāk Liepājā bija limbažnieces Ineta un Evija.

Nidā ieradušās iepriekšējā vakarā pirms starta. “Domājām, ka esam jau Lietuvā, jo visur bija uzraksti lietuviešu valodā. Saseglojām zirgus, aizgājām līdz robežstabiņam atzīmēties. Kad atgriezāmies, mūs sagaidīja kā Valsts prezidentu. Visi smaidīgi, priecīgi, pašcepta maize un siers, meža gaļas zupa vārās uz ugunskura,” aizkustināta ir Līga. L. Vilne ir pārsteigta par kurzemniekiem, kas ir tik atsaucīgi. Bija domājusi, ka viņi ir lepnāki. “Kempingos cilvēki uzreiz sāk smaidīt, ieraugot zirgus. Bērni grib zirgus papaijāt. Atgriezeniskā saikne ir milzīga, jo mēs jau nejājam ar cietām sejām, piestājam pie cilvēkiem, uzliekam visus bērnus zirgos. Man patīk tās gaišās acis, kas iemirdzas vēl gaišāk, kad tiek zirgam mugurā. Vairojam cilvēkus, kuri sajūt, ka tieši to vajag, nevis pavadīt laiku viedierīcēs,” saka Līga.

Pirmais posms ir visgarākais – 32 kilometri. “Tie nav tik traki, bet slodze pa smiltīm zirgiem bija ļoti liela. Savā mežā mēs varam kilometriem rikšot. Šeit – tikai soļos, jo arī mežā ir smilšaini celiņi. Sausums ir darījis savu – ir ļoti dziļi grimstošas smiltis. Vakarā tieši pie jūras atradām cietāku pamatu,” pastāsta jātnieces. Grūts brīdis vēl būšot Rīgā, bet pārējie posmi ir ap 20 kilometru, kas esot pierasta distance, kuru mājās mēro uz jūru un atpakaļ.

“Mēs nejājam pa pludmalēm, kur tas ir aizliegts,” norāda L. Vilne. “Aiz zirgiem savācam, jo es arī negribētu atnākt pie jūras un uzdurties mēslu čupai. Vienīgais, ko gribētu pieminēt, – nesaprotu cilvēkus, kas saka “mana jūra!” Jūra nevienam nepieder, bet vairākās vietās Latvijā esam satikuši privātnieciskus cilvēkus, kas salikuši nožogojumus, lai neviens nevarētu pārvietoties krasta kāpu aizsargjoslā.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 20.augusta numurā.

#kvards-20190820-06#

16Skatīt galeriju