Nelielais augums purva vaivariņu nav kavējis kļūt par šā gada koka nosaukuma ieguvēju – tādu tam piešķīrusi Latvijas Dendrologu biedrība.

Reibinoši smaržojošais vaivariņš aug ne tikai purvos, bet arī mitrāku mežu kūdrainajā augsnē, stāsta Dienvidkurzemes mežniecības ekologs Ojārs Demiters. Dienvidkurzemē tas esot plaši izplatīts. Mūžzaļais, līdz metram augstais ēriku dzimtas krūms jūnijā un jūlijā zied baltiem ziediem, augustā tam izbirst sēklas. Latvijā sastopama tikai viena šā auga suga.

Lai arī purva vaivariņš izmantojams ārstniecībā, jāatceras, ka tas ir indīgs, atgādina O. Demiters. “Tēju no tā gan nevajadzētu vārīt!” ekologs brīdina.

Vecākas paaudzes ļaudis mēdz stāstīt, ka stiprākas iedarbības radīšanai vaivariņa zariņu kādreiz piešāvuši arī pašbrūvētam alum vai pašdzītam šņabim. Bet jāņem vērā, ka ledols – viena no ēteriskajām eļļām, ko augs satur, – ir spēcīga inde, kas iedarbojas uz nervu sistēmu. Tāpēc vasarā, pirms atlaisties mežā siltās sūnās, vispirms tomēr der paskatīties, vai tuvumā nav vaivariņu audzes – ilgstoši uzturoties to tuvumā saulainā laikā, var iedzīvoties galvassāpēs un nelabā dūšā.

Sakaltētu šo augu diezgan plaši izmanto kožu atbaidīšanai, tas nepatīkot arī citiem mājā nevēlamiem kukaiņiem. Tam ir arī spēcīga antimikroba iedarbība.

Gada koks bija pēdējais nominants, ko ik gadu izvirza dažādas ar dabas aizsardzību un pētniecību saistītas biedrības un organizācijas.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Purva vaivariņš ir tuvs rododendra radinieks.