Kultūras ministrs Ints Dālderis Liepājā ir biežs viesis. Tikko stājies amatā, viņš jau viesojās Liepājā kā mūziķis, vēlāk apmeklējis arī Liepājas Simfoniskā orķestra koncertus kā klausītājs un vairākas reizes ticies ar Liepājas Pilsētas domes vadītājiem, lai risinātu dažādus ar kultūras nozares attīstību saistītus jautājumus.

Šoreiz par dažām aktualitātēm viņš gatavs pastāstīt arī intervijā “Kultūras Pulsam”.

– Jau tad, kad pirmo reizi bijāt Liepājā, runājāmies par profesionālās ievirzes izglītības problēmām, jo toreiz pedagogi bija satraukušies par gaidāmajām reformām. Jums bija redzējums, uz kuru bērnu mūzikas un mākslas skolām jāvirzās. Kas darīts, lai mēs pietuvotos šai vīzijai?
– Esam izstrādājuši modeli, kas paredz, ka no nākamā mācību gada profesionālās ievirzes izglītība mūzikā pēc 4. klases dalīsies divos līmeņos. Ap 20 procentiem audzēkņu, kas būs izturējuši atlases konkursu, varēs mācīties valsts apmaksātā paplašinātajā programmā, un tie būs bērni, kas paši vēlas un tiks virzīti iet profesionālo ceļu. Savukārt pārējie turpinās mācības vispārējā programmā un, ja vēlēsies, vecāki vai pašvaldības varēs piemaksāt, lai iegūtu papildu stundas programmai.

Šo modeli esam apsprieduši ar pedagogiem arī reģionos un, protams, ka viedokļi ir dažādi un ir arī pretestība. Bet mums vajadzēja nofiksēt to, ko valsts par savu daļu, uzņemoties arī zināmu atbildību par kvalitāti, apņemas izdarīt šajā izglītībā. Profesionālās ievirzes izglītība tiek finansēta no trim pusēm – valsts, pašvaldības un vecākiem. Un mēs vēlējāmies stingri definēt, par ko atbild valsts, nevis vienkārši mest naudu kopējā katliņā.

Tagad modelis ir izstrādāts, bet vēl, protams, jāpiestrādā pie satura piepildījuma, taču turpināsim darbu, lai nākamgad varētu šādu modeli, kas labi strādā arī citās valstīs, ieviest arī Latvijā.

Pretrunas ir apstāklī, ka esošās skolas, kas jau darbojas, ļoti vēlas panākt, lai to audzēkņiem ir lielāks stundu skaits, kas nozīmē arī lielākas pedagogu algas. Bet mēs vēlamies, lai nevis palielinās stundu skaits, bet pieaug bērnu skaits, kas iekļaujas šajā kopējā mūzikas un mākslas skolu sistēmā. Pašlaik tie ir apmēram 7 procenti Latvijas bērnu, bet mēs vēlētos nākotnē piesaistīt vismaz 20 procentus.

– Un kā ar nākamo posmu – mūzikas un mākslas vidusskolām, kuru vidū ir arī divas Liepājas skolas?
– Arī tajās notiek darbs pie pārmaiņām, taču šeit ātras reformas nav iespējamas. Mēs esam izanalizējuši problēmas, kas pastāv, un redzam, ka vidējā izglītība šobrīd ir visvājākais posms. Tajā pašā Liepājas Mūzikas vidusskolā pašlaik nemaz nevar izveidot skolas simfonisko orķestri, jo te mācās tikai seši vijolnieki, viens altists, bet, piemēram, mežradznieka nav neviena. Un es neredzu iespēju izaudzināt profesionālus mūziķus, ja viņiem nav iespējas regulāri spēlēt simfoniskajā orķestrī. Kaut gan šī izglītība vienam skolēnam gadā valstij izmaksā ļoti dārgi – no 7 līdz 10 tūkstošiem latu. Tāpēc šīs lietas mēs noteikti pārskatīsim.

Liepājas Mūzikas vidusskolu es redzu kā vietu, kur tiek mācīti tieši orķestra spēles pamati un orķestra instrumenti, tāpēc te jābūt skolas orķestrim, kas strādā katru nedēļu, un skolas audzēkņi pamatā jāgatavo darbam mūsu profesionālajos orķestros. Te ir visi priekšnoteikumi – pietiekams audzēkņu skaits, profesionāli pasniedzēji un Valsts Liepājas Simfoniskais orķestris kā paraugs.

Šajā ziņā ir ļoti būtiska sadarbība ar pašvaldībām, jo, piemēram, Cēsu pilsēta pārņem mūzikas vidusskolu savā pārziņā. Ministrija uzskata, ka galvenais ir, lai jauniešiem ir iespēja reģionā šo profesionālo izglītību apgūt, tāpēc nav nozīmes, vai viņš vispārējos priekšmetus mācās vienā vai otrā skolā un kā tiek organizēts darbs profesionālajā izglītībā.

– Vasarā Liepājā bija vecāku asi iebildumi un bažas par iespējamo Karostas Mūzikas skolas reorganizāciju. Kādu redzat tieši mazo skoliņu nākotni, arī novados?
– Pašvaldību mākslas un mūzikas skolas ir ļoti būtisks posms, ko esam apliecinājuši, cīnoties par finansējumu, kas ir nosargāts arī šajā gadā. Un es gribētu, lai šo skolu būtu vairāk. Turklāt nav būtisks skolas juridiskais statuss, jo profesionālās ievirzes programmu var mācīt arī uz esošo skolu bāzes.

Neesmu ļoti rūpīgi iedziļinājies tieši Liepājas situācijā, bet uzskatu, ka tas būtu tikai loģiski, ja visa muzikālā izglītība pašvaldībā būtu vienās rokās, jo būtiska, manuprāt, ir tieši iespēja bērniem mācīties mūziku, nevis nosaukums vai skolas juridiskā forma. Un, kā un kur to organizēt, vispirms ir pašvaldības ziņā.

Ir arī privātas iniciatīvas, piemēram, nesen devām atļauju Rīgā atvērt privātu mūzikas skolu. Arī reģionos varētu darboties šādas privātas skolas, kas, nodrošinot to profesionālo līmeni, ko valsts prasa, varētu pretendēt arī uz valsts finansējuma daļu.

– Zināmas bažas liepājniekiem ir arī par Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolu. Nav vairs šai skolai tā prestiža un labās slavas, kas bija agrākajos gados. Vai tas ir pedagogu, vides vai jaunās paaudzes interešu jautājums?
– Es tiešām piekrītu šīm bažām, ja kādreiz Liepājas skola nodrošināja ar mūziķiem gandrīz visus valsts profesionālos mūzikas kolektīvus un bija īsta zelta kadru kalve, tad šobrīd tas vairs tā diemžēl nav. Un es tikai priecātos, ja skolas labā slava atgrieztos, jo Kurzemē ir spēcīgas muzicēšanas tradīcijas un talantīgi cilvēki. Tāpēc arī ir šī ideja par Orķestra akadēmiju, kas varētu būt jauns darbības veids Liepājas Mūzikas vidusskolai. Es redzu Liepāju kā galveno bāzi mūzikas izglītības attīstībā ārpus Rīgas. Protams, tas prasīs gan organizatoriskas, gan satura pārmaiņas, un, protams, arī telpām jābūt atbilstošām, lai jaunieši tiektos šajā skolā mācīties. Tāpēc arī attīstām ideju par skolas pārcelšanu uz topošās koncertzāles telpām, lai tur viss būtu vienuviet un šī sadarbība starp skolu un Valsts Liepājas Simfonisko orķestri veidotos organiski.

Un labā ziņa ir tā, ka īpaši pēdējā gada laikā jūtu – pašā skolā ir pietiekami laba izpratne par to, ka jānāk pārmaiņām.

– Man noteikti jums jāpajautā arī par Liepājas teātra nākotni. Kā zināms no šā gada tas ir pilnībā pašvaldības finansēts. Vai tas nozīmē, ka valsts atbalsts tam pilnībā ir liegts?
– Nē, kāpēc. Tikko, pirms dažām nedēļām, konkursa kārtībā apstiprinājām finanšu piešķiršanu vairākām pašvaldību institūcijām no speciāli izveidotās programmas profesionālās mākslas pieejamībai reģionos. Tur bija iespēja saņemt naudu gan infrastruktūras sakārtošanai, gan dažādiem projektiem, un līdzekļi tika gan Liepājas teātrim, gan Jelgavas kamerorķestrim, Rēzeknes bigbendam un citiem reģionu kolektīviem. Protams, mums ministrijā jācenšas, lai šajā programmā varam atvēlēt vairāk naudas, taču ir runa par principu, ka valsts atbalstu ir iespējams saņemt arī pašvaldību kultūras iestādēm.

– Šis ir arī Skolēnu dziesmu svētku gads, un nesen sabiedrībā atkal tika aktualizēts jautājums par to, kā saglabāt dziesmu svētku unikālo tradīciju. Kas, jūsuprāt, būtu darāms, lai mēs nepazaudējam ko būtisku šajā krīzes laikā?
– Pats aktuālākais šajā procesā ir sakārtot dziesmu svētku organizatorisko struktūru, ko izjauca administratīvi teritoriālā reforma. Mēs diskutējām par to arī Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūrā, pieaicinot visas ieinteresētās puses, un nonācām pie kopēja redzējuma, kā šīs lietas turpmāk virzīt. Domāju, ka tā saikne ir ļoti skaidra − aģentūrai jāsadarbojas ar pieciem plānošanas reģioniem, konkrēti to kultūras speciālistiem, kas tālāk strādā ar novadu kultūras jomas atbildīgajiem. Izmaiņas ir tikai tādas, ka līdzšinējos 29 kultūras ekspertus aizstāj pieci plānošanas reģionu speciālisti. Tagad ir būtiski to visu nostiprināt likumdošanā, deleģējot šīs funkcijas kopā ar naudu plānošanas reģioniem.

– Un kā ar mērķdotācijām kolektīvu vadītājiem, ko valsts vairs nepiešķir?
– Jā, tā ir vēl viena tikpat svarīga lieta, saistībā ar Dziesmu svētkiem. Jācīnās, lai mērķdotācija kolektīvu vadītājiem atkal tiktu paredzēta.

– Vai jūs uzskatāt, ka tas ir iespējams?
– Es domāju, ka tas ir reāli, bet tas būs atkarīgs no kopējās finanšu situācijas valstī un arī kopējām aģentūras, ministrijas un Dziesmu svētku biedrības aktivitātēm. Jautājums, protams, ir par to, cik liela šī dotācija būs un kā tā tiks sadalīta, jo pašvaldībās esam runājuši par to, ka līdzšinējā sistēma nebija īsti pilnīga un caurspīdīga.

– Novados kultūras darbinieki saka, ka saikni ar valsti dažbrīd izjūt vienīgi kā atskaišu rakstīšanu dažādām aģentūrām. Vai nebūs tā, ka lielāko daļu no naudas apēdīs sistēma, kas būs izveidota, lai to sadalītu, un līdz reālajam darītājam laukos tā arī nekas nenonāks?
– Viens no diskusijā apspriestajiem jautājumiem bija arī par to, kur beidzas valsts atbildība un sākas pašu cilvēku atbildība. Manuprāt, Dziesmu svētku process pamatā balstās uz pašu cilvēku vēlmi dziedāt vai dejot. Nekāda nauda un miljonu investīcijas nespēs to saglābt, ja šīs vēlmes cilvēkos nebūs − kori un deju kolektīvi uz vietām pašvaldībās nekad nevar būt valsts organizēti, tai vienmēr ir jābūt pašu cilvēku iniciatīvai. Cita lieta, ka valstij jāuzņemas svētku organizēšana reizi piecos gados un jānodrošina gatavošanās process, bet tas viss darbosies tikai tad, ja kādā novadā uz vietas būs cilvēki, kas sanāks kopā, lai dziedātu. Tas ir īstais Dziesmu svētku spēks!

Un valsts iespējas iniciēt šo dziedāšanas prieku ir tikai caur izglītību, tāpēc esam rosinājuši arī visus kultūras identitātes jautājumus likt vienās rokās, lai nav kā šobrīd, kad vienus Dziesmu svētkus skolēniem rīko Izglītības ministrija, bet otrus – Kultūras ministrija. Tas nav pareizi, jo visam Dziesmu svētku procesam no bērna kājas līdz sirmam vecumam, visām aktivitātēm būtu jābūt zem vienas ministrijas atbildības, lai nodrošinātu arī šo svētku tradīcijā ļoti būtisko paaudžu saikni.

– Kultūras ministrija ar Liepājas pašvaldību tikko vienojās, ka profesionālā māksla kļūs pieejamāka arī reģionos. Vai tā kādreiz būs pieejamāka arī novados, kur pēdējā laikā daudz naudas ieguldīts tieši kultūras infrastruktūras sakārtošanā?
– Esmu personīgi pārliecinājies, ka kultūras infrastruktūra daudzviet ārpus Rīgas ir pat ļoti labā līmenī. Ministrijā turpinām arī Latvijas digitālās kultūras kartes projektu, kurā apzinām šos infrastruktūras objektus un apkopojam informāciju par tiem visā valstī.

Slēdzot sadarbības līgumus ar lielajām pilsētām, vispirms gribam padarīt pieejamākus lielos kolektīvus ārpus Rīgas tieši lielajās pilsētās. Ja būs citas pilsētas, kas varēs nodrošināt vajadzīgo infrastruktūru, varēsim par to runāt, jo nevienam jau nav slēgta sadarbība, bet ir jāsaprot, ka nepieciešams arī kāds kritiskais cilvēku daudzums, kas var šo piedāvājumu baudīt, jo nekas nav sliktāks kā māksliniekam spēlēt tukšā zālē. Nacionālajam teātrim nav jādodas spēlēt uz visiem lauku kultūras namiem, jo tādas viesizrādes izmaksā pietiekami dārgi, bet iespējams, ka risinājums ir samaksāt par tuvāko novadu cilvēku atvešanu uz Liepāju, lai viņi var šo izrādi noskatīties šeit. Taču tas ir tuvākās nākotnes kultūrpolitikas jautājums. Un jārēķinās, ka vismaz vairāku nākamo gadu budžets mums joprojām būs izdzīvošanas budžets.

– Un vēl daži pēdējie jautājumi par Valsts Liepājas Simfonisko orķestri, kuru kopš janvāra pārņēmusi valsts. Kā pats esat apmierināts ar jauno uzņēmumu?
– Uzņēmuma veidošanas procesā viss negāja tik gludi, kā bija iecerēts, un tur pie vainas ir arī ministrijas ierēdņu neizdarība, tas man jāatzīst, bet pats galvenais rādītājs tam, kā tas izdevies, būs orķestra skanējums un tas, kā to uzņems klausītāji. Cik zinu no saviem draugiem orķestrī, noskaņojums tur ir ļoti pacilājošs, un visi nāk uz darbu ar prieku un strādā arī ārpus darba laika.

Jauna elpa ir iegūta, un tas ir pats galvenais. Kad pieņēmām lēmumu par orķestra pārņemšanu tas bija – būt vai nebūt jautājums, un man ir liels prieks, ka esam ne tikai saglabājuši šo kolektīvu, bet tam devuši arī jaunu sparu. Esmu saņēmis par to arī daudz kritikas no citām kultūras institūcijām Rīgā, tāpēc patiešām personīgi degu, lai te viss izdotos.

– Tikai liepājniekus nedaudz izbrīna, ka paralēli bažām par mazāku mūziķu skaitu jaunajā kolektīvā, orķestra administrācija kļūst aizvien lielāka. Vai jums tas šķiet pareizi?
– Tā ir Ulda Lipska kompetence. Mēs esam izveidojuši valsts kapitālsabiedrību, kuras valdes loceklis atbild ar savu personīgo mantu par šīs iestādes finansiālo stāvokli. Par repertuāra, solistu izvēli, administrāciju, mēģinājumu laiku un citām lietām likuma ietvaros, protams, atbild direktors, un mēs prasām konkrētu izvirzīto uzdevumu izpildi un pārbaudām finansiālo situāciju. Mēs nenosakām, kādas izrādes kādiem režisoriem iestudēt teātros, kurš ir galvenais diriģents orķestrī, un arī citos jautājumos viss ir orķestra vadītāja ziņā.

– Un ko domājat par galvenā diriģenta nomaiņu? Šajā skandālā tika pieminēts arī jūsu vārds un ietekme.
– Uzskatu, ka Imants Resnis ir izdarījis grandiozu darbu, ierazdamies šeit, Liepājā, un izveidojot orķestri par tādu kolektīvu, kāds tas ir tagad. Un būtu bijis ļoti labi, ja orķestrim, pat situācijā, kad mūziķi sev izvēlējās citu māksliniecisko vadītāju, izdotos sadarbību ar Imantu Resni turpināt, jo viņš Liepājā ir atstājis savus labākos gadus, veselību un iedvesmu. Taču šādas vadītāju maiņas vienmēr notiek ļoti sāpīgi, un tas ir ieprogrammēts jau tajā brīdī, kad kādu šādā amatā ar beztermiņa līgumu apstiprina. Tāpēc no tā jācenšas izvairīties, un arī ar direktoru ir trīs gadu līgums, lai tad, ja kaut kas nesanāk, var domāt par viņa atbilstību amatam.

– Bet ko tad īsti plānojat darīt, kad vairs nebūsit ministrs?
– Es ceru, ka varēšu muzicēt. Varbūt pat kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, ja par mani būs interese. Taču nekādas garantētas štata vietas man nevienā kolektīvā nav, ja par to domājāt, šo jautājumu uzdodot. Turklāt likums aizliedz man nākamos divus gadus strādāt kādā no kolektīviem, par kuriem kā ministrs esmu pieņēmis lēmumus.

– Zinu, ka esat ar liepājniekiem kopā ierakstījis arī vienu labu koncertprogrammu. Vai cerat sagaidīt arī tās izdošanu?
– Taisnība, bet, kamēr esmu ministrs, nebūtu labi šādu disku izdot, jo kāds varētu saskatīt interešu konfliktu. Taču ar laiku sliktāka šī programma nekļūs, un cerams, kādreiz atradīsies līdzekļi arī, lai to izdotu.

Anda Pūce,

Kultūras ministrs Ints Dālderis pārliecinājies, ka kultūras infrastruktūra ārpus Rīgas daudzviet ir pat labāka nekā viena otra koncertzāle galvaspilsētā.