“Es loku pūru. Pandēmijas laikā būšu pieaudusi pilnu pūra lādi, varēšu precēties,” nosmej kāda no audējam, ko sastopam pie stellēm. Pretī skrien kaķenīte Ambera. “Viņa ir noilgojusies pēc sabiedrības, tāpēc skrien pretī katram, kas ienāk,” izrādot mums Amatnieku namu, atklāj I. Cīrule.

Viņa pastāsta, ka pasūtījumus katrs meistars pieņem individuāli, esot tādi, kam tagad jāpabeidz kāds darbs, arī tādi, kam patlaban pasūtījumu nav.

Amatnieku namā ir dažādas darbnīcas – aušanas, tekstilapstrādes, apģērbu dizaina, keramikas, rotkaļu, sveču dizaina, dzintara rotu un ādas darinājumu.

Arī I. Cīrule pati ir amatniece, un pie viņas var pasūtīt pilnu tautastērpa komplektu, ieskaitot saktas un vainagu.

Tomēr viņa neslēpj, ka Amatnieku namam šis ir grūtākais laiks, kāds piedzīvots pastāvēšanas 10 gados – nedz apmeklētāji drīkst nākt, nedz skolēnu projekti atļauti, nedz amatnieki tirdziņos savu produkciju var pārdot.

“Šis ir mīlestības darbs.

Ja ilgi nevarēsim vadīt ekskursijas, stāstīt cilvēkiem par mūsu kultūras mantojumu, rādīt uz vietas, kā lietas top, man bail, ka varam neizdzīvot kā biedrība,” I. Cīrule bažījas.

Esot arī amatnieki, kas jau atraduši citus darbus, jo bez pasūtījumiem izdzīvot ir grūti.

“Algu jau mums nemaksā, līdz ar to nav arī dīkstāves pabalstu. Dzīvojam no pasūtījumiem, no projektiem, meistardarbnīcām. Tagad tas viss ir apstājies, atliek vien individuālie pasūtījumi, bet rēķini par telpām un komunālajiem pakalpojumiem mums pašām jāmaksā,” Amatnieku nama vadītāja skaidro.

Pagaidām gan neviens negrasoties padoties, vēl esot cerības arī uz Liepājas Kultūras pārvaldes projektu konkursu. “Un kaut kad jau tā sērga beigsies. Mēs uz to ļoti ceram, bet pagaidām strādājam, cik varam,” I. Cīrule ir optimiste.

Viens no projektiem, par kura “dīkstāvi” skumst ne tikai amatnieki, ir meistarklases cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. “Katru nedēļu viņi nāca pie mums mācīties,” stāsta ādas apstrādes meistare Sanita Zandere.

Viņa veido krāšņu ādas jostu, ko kolēģe pirms tam izpērļojusi. “Darbiņu nav daudz. Praktiski tikai savējie pasūta,” saka Sanita.

Sveču meistari Indru Grūdupu, kas sveces lej jau sešus gadus, arī sastopam darbā. “Kādreiz man šķita, ka nekā liela jau tajā sveču liešanā nav, ka visu protu, bet iedziļinoties sapratu, ka izveidot patiešām kvalitatīvu sveci, kas ilgi deg, netek un labi smaržo, nemaz nav tik vienkārši,” meistare mums stāsta un izrāda kaltētos ziedus, ko izmanto sveču dizainam.

“Man visi augi ir no mammas dārza, speciāli kaltēti tā, lai krāsa neizbalo. Nevar ieiet pļavā un vienkārši saplūkt to, kas zied,” pastāsta I. Grūdupa,

kuras sveces pie pasūtītājiem reizumis mēro arī garāku ceļu, jo viņa savus darinājumus tirgo internetā.

I. Cīrule priecājas, ka interese par amatniecību ar katru gadu aug. “Ārzemniekiem ļoti patīk. Viņi novērtē, cik milzīgs darbs jāiegulda, lai viss taptu, un brīnās par mazajām summām, ko prasām.

Tā jau ir, ka cilvēki, kamēr neredz, cik smags darbs, pasūtījumu izpildot, ieguldīts, nemaz neizprot, kā veidojas cena,” meistare saka.

Kad pavasarī drīkstēja braukāt vismaz pa Latviju un citām Baltijas valstīm, esot bijis vieglāk, tāpēc amatnieki cer, ka drīz tas atkal būs ļauts.

“Tad jau varētu izdzīvot. Cilvēkiem vajag redzēt, kā meistars strādā, kā darbs top. Nereti pasūtījumi rodas tieši pēc ekskursijām vai meistardarbnīcām,” I. Cīrule saka.

24Skatīt galeriju