liepajniekiem.lv
“Vectēva dārzā” sestdien īpašo garšu meklētājiem viņi piedāvās savas ģimenes ierasto ēdienkarti, kurā būs frikadeļu zupa, vistas gaļas ēdieni un vafeles ar pašu gatavotiem ievārījumiem, un labprāt pastāstīs par dzimtas turpinājumu laukos.
Pateicība vecvecākiem
Par “Vectēva dārzu” rucavnieki un uzmanīgākie jaunu piedāvājumu meklētāji uzzināja jau pērn, kad tapa zināms, ka Atu ģimene Didža dzimtas mājās veido kaut ko jaunu tūristiem.
Rucavas pagastā otrpus šosejai, kur nav jūras, naktsmītņu un atpūtas vietu ir ļoti maz, lai neteiktu – gandrīz nemaz. Tā uz sitienu rucavnieki centra apkārtnē vēl spēj nosaukt tikai Ozolu ģimenes viesu māju “Bajāri”. Pāri šosejai jūras pusē naktsmītņu gan daudz.
“Vectēva dārzā”, kas izveidots augļu dārza vidū Didža vecvecāku dzimtas mājās “Attes”, ir divi pārvietojami atpūtas namiņi pelēkā krāsā, kas šeit atvesti pagājušā gada vasaras beigās, kad viesus uzņemt vairs nevarēja, jo sezona tūrisma skaitījās beigusies.
Pierīgā izgatavotie namiņi joprojām smaržo pēc koka. Saimnieki uzrunājuši arī ražotājus mūspusē, taču nav saņēmuši atbildi.
“”Vectēva dārzs” ir mūsu pēdējā gada aktivitāte, ģimenes projekts. Ja vieni teic, cik kovids bija slikts, tad mēs savukārt varam pateikties kovida ierobežojumiem par to, ka mums ir šī vieta,”
uzsver Didzis.
Vecvecāku Jura un Vijas mājā Didzis pavadījis visas brīvdienas, ja vien nav bijis sporta skolas izbraukumos.
Didža ģimene dzīvo Grobiņā, te vairāk pa vasarām, bet pēdējos gados jau itin bieži. Iznāk tāds kā atgriešanās stāsts.
“Kovida laikā pilsētnieki izmantoja katru iespēju būt laukos, ja vien bija, uz kurieni doties. Mēs patvērāmies šeit, un labi, ka tā.
Es 2020. gadā biju bērna kopšanas atvaļinājumā. Tolaik tiešām bija bail iet uz veikalu. Man bērns maziņš, kas nozīmē, ka daudz kas pirmo reizi dzīvē notiek, un vēl kovids! Satraukums. Ko darīsim, kur paliksim?
Izlēmām, ka brauksim uz laukiem pie vīra mammas padzīvot.
Bijām plānojuši uz dažām nedēļām, bet aizdzīvojāmies četrus mēnešus. Tajā laikā arī sākās mūsu ceļš uz “Vectēva dārzu”,”
stāsta Elana.
“Taču kopā te esam darbojušies visu laiku – pļāvām zāli, kopām šo vietu, līdz sapratām, ka varam to rādīt arī citiem, varam piedāvāt atpūsties,” papildina Didzis.
Radusies ideja rakstīt projektu tūrisma pakalpojuma izveidošanai. Pirms tam ģimene bija runājusi, ka varētu zemenes un zaļumus audzēt, taču jaunā ideja šķitusi interesantāka.
“Šis ir mūsu stāsts par atgriešanos dzimtas mājās. Blakus “Vectēva dārzam” ir mājas sēta. Opis bija īstens rucavnieks, daudz ieguldīja mājā un šajā vietā. Te vienmēr bijis dārzs, pārsvarā ābeles, bet pa vidu tām auga rudzi,” atminas Didzis.
“Šis mums ir sirds darbiņš pateicībā vecvecākiem.
Mums ir svarīgi stāstīt stāstu – dzimtas mājas cauri paaudzēm ar dzimtas turpinājumu. Mēs paši esam iemācījušies novērtēt laukus, smago darbu, kam tik ļoti nepievēršam uzmanību, kad esam jauni. Kad mūsu ģimenē ienāca dēliņš Gustavs, sākām skatīties uz šīm lietām citādāk,” pauž Elana.
“Stāsta turpinājums liek darīt vairāk, labāk, kvalitatīvām, domāt citādāk nekā agrāk, būt vairāk piederīgiem dabai un laukiem,” turpina Elana, kas pati ir liepājniece.
Līdzīgi domājoši, bet pirmo reizi Rucavā
Didzis strādā par pārdošanas menedžeri metālapstrādes uzņēmumā Liepājā, Elanas darbalauks ir sabiedriskās attiecības un reklāma, kur ietilpst arī darbs ar sociālajiem tīkliem.
“Uzņēmējdarbība man ir tuva, to iepazinu savā ģimenē. “Vectēva dārzā” mācos sevi pilnveidot profesionāli šajā jomā,” viņa norāda.
Savā logo izmantojuši vectēva salmu cepuri, kura joprojām ir saglabāta un tiek turēta goda vietā.
Galvā uzlikt to nekautrējas ne Didzis, ne Gustavs.
“Mēs tiešām esam pateicīgi vecvecākiem par to, ka mums ir šī vieta, kur varam dot cilvēkiem pilnīgu mieru pēc pilsētas trokšņiem, stresa, noguruma. Te var skriet basām kājām un būt tāds, kāds esi. Vecvecāku vairs nav, bet ticam, ka viņi ir mums klātesoši. Un laikam jau cilvēki jūt, ko mēs vēlamies viņiem dot,” vērtē Elana.
Didzis papildina: “Visi viesi bijuši perfekti līdzīgi domājoši mums, ar līdzīgām vērtībām.”
Elana ir atklāta: “Esam dulli savās vīzijās, lai gan risks ir liels. Kad sāka braukt viesi, radās pārliecība – jā, viss notiek, viss būs!”
Pirmā tūrisma sezona pusē, un saimnieki teic, ka pirmajam gadam atsaucība ir ļoti laba. Lielākā daļa viesu ir latvieši, kādi 80%. Daudzi Rucavā un šai pusē ir pirmo reizi.
“Bet Rucava ir viena forša vieta, te daudz ko atjauno, parādās arvien vairāk darbīgu cilvēku,” vērtē Didzis. “Mēs stāstām ne vien par savu ģimeni, bet iepazīstinām arī ar novadu un pagastu, stāstām par apkārtnes ievērojamākām vietām. Šis reģions ir tāds noslēpumains, ne līdz galam atklāts,” teic Elana.
Dārza vārtus vērs plašāk
Pavasarī “labi aizgājusi” ābeļu ziedu meistarklase, bet vasaras izskaņā Ates plāno par ziedojumiem uzrīkot Laura Valtera koncertu. “Ja atsaucība nebūs tik liela, tad tā būs dāvana mums pašiem kāzu jubilejā!” norāda Didzis.
Bet tuvākais pasākums paredzēts šīs nedēļas nogalē, kad Rucavā notiks Mājas kafejnīcu dienas. Arī Ates tad vērs “Vectēva dārza” vārtus apmeklētājiem.
Līdz šim viesus lielākoties cienājuši ar pašu ceptām vafelēm. Tās arī būs kafejnīcas ēdienkartē kopā ar pašu gatavotiem ievārījumiem. Tāpat varēs nobaudīt frikadeļu zupu, vistas gaļas kotleti vai iesmiņu kopā ar jaunajiem kartupeļiem.
“Tā ir mūsu ģimenes ēdienkarte. Pie tādām lietām pieturamies,” pauž Elana.
Nākamajās sezonās ģimene plāno rīkot pārgājienus, kas noslēgtos pie viņu vārīta zupas katla. Arī pie tējas un pankūkām pēc talkas jeb tūrisma sezonas noslēguma pasākuma, kurā cilvēki, visticamāk, mūsu pašu pilsētnieki, varētu izbaudīt ābolu vākšanas, zāles pļaušanas, sulas spiešanas burvību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
