Mani sauc Igors, esmu beidzis Liepājas 2.vidusskolu. Jau sen dzīvoju Sanktpēterburgā, taču uzskatu sevi par liepājnieku. Šajā pilsētā starp jūru un ezeru, kurai cauri traucas spirgts jūras vējš, man gribas atgriezties atkal un atkal.

Portālā liepajniekiem.lv izlasīju par to, ka Māris piedāvā visiem interesentiem desmit dienu ilgu ceļojumu ar velosipēdiem pa Kurzemi, un sapratu, ka šo iespēju nedrīkstu palaist garām.

Gatavošanos nolēmu atlikt, līdz ieradīšos Liepājā. Ceļojumam nepieciešamo lietu iegāde daudz naudas un laika neprasīja. Bet lielisko velosipēdu, kurš man ne reizi visa ceļojuma laikā nelika vilties, laipni aizdeva Edgars – labs Liepājas paziņa.

Pirmā diena.

Lūk, pienāca 1.jūlija rīts. Māris sapulcināja ceļotājus pulksten divpadsmitos pie viesnīcas “Līva”. Brīnišķīga saulaina diena. Tuvojoties pulcēšanās vietai, cerēju ieraudzīt lielu, trokšņainu velosipēdistu grupu. Taču ievēroju tikai četrus jauniešus ar velosipēdiem un ceļojumu somām – divus jaunekļus un divas meitenes. Meitenes sauca Una un Inga, puiša vārds bija Alekss. Nogurdinošo starta gaidīšanu patīkamu vērsa Liepājas televīzijas žurnālista un operatora ierašanās.

Beidzot esam gatavi doties ceļā. Līdz pilsētas robežai mūs pavada televīzijas mašīna ar operatoru. Pa Liepājas Rīgas šoseju uzreiz nogriežamies uz Aizputi – tā ir mūsu šodienas mērķis.

Aizpute mūs sagaidīja ar seno 13.gadsimta baznīcu paugura virsotnē aiz dīķa un pilnīgi tukšām ieliņām.

Mums ļoti gribējās Aizputē sameklēt sabiedriski pieejamu televizoru, lai paskatītos uz sevi Liepājas vakara ziņu raidījumā, taču jau bija sācis krēslot, tādēļ nolēmām, ka svarīgāk būtu sameklēt guļvietas. Nometni ierīkojām diezgan stāvā nogāzē, kas apaugusi ar kuplu zāli. Neskatoties uz odu mākoņiem, mēs ātri uzcēlām savas teltis un iekūrām nelielu ugunskuru, un pavisam drīz katram no mums rokās bija liela krūze ar makaroniem karstā buljonā.

Jau bijām gandrīz pabeiguši vakariņas, kad sāka smidzināt. Un lietus ar vien vairāk pieņēmās spēkā. Paslēpušies teltīs, mēs varējām rezumēt pirmās dienas veikumu. Mūsu aktīvā bija: starts Liepājā, brīnišķīgi jaunieši, daudz jaunu pozitīvu iespaidu par dabu, skaisto ceļu, atmiņā iespiedās jaunas tikšanās, neatkārtojams Latvijas nelielās pilsētiņas gars. Pasīvā bija tikai nelielais lietus, kas brīžiem mums sagādāja nelielas neērtības, bet priekšā mūs gaidīja jaunās dienas rīts, ceļš un jauni iespaidi.

Otrā diena.

Pienāca otrās dienas rīts. Silts un saulains. Mēs aši pabrokastojām, sapakojām teltis, ar ūdeni aplējām kūpošo ugunskuru, savācām mantas un devāmies ceļā. Mūsu šodienas mērķis – Kuldīga un Nabas ezers.

Kādus piecpadsmit kilometrus aiz Aizputes mēs apstājāmies pie norādes “Apdzīvota vieta – Tikuri”, kas atrodas apmēram kilometra attālumā pa kreisi no šosejas. Mazliet padomājuši, mēs nolēmām doties turp un nebijām vīlušies. Mūsu skatieniem pavērās brīnišķīgs ezers ar lielisku labiekārtotu atpūtas vietu. Mēs izpeldējāmies, mazliet atpūtāmies un turpinājām ceļu, cenšoties iegaumēt šo skaisto un viesmīlīgo vietiņu.

Brauciena laikā noskaidrojās, ka ne visi spēj turēties vienādā tempā. Sākumā pamēģinājām braukt visi kopā, taču vēlāk nolēmām to nedarīt. Māris, Inga un es braucām mazliet ātrāk nekā Una un Alekss, taču atpūtas vietās mēs sagaidījām atpalicējus un atkal visi kopā devāmies ceļā. Pēc vairāku stundu brauciena ieradāmies Kuldīgā. Diena jau sliecās uz vakara pusi, bet mums vēl jāveic divdesmit kilometri līdz Nabas ezeram. Šie pēdējie kilometri vilkās ļoti ilgi, līdz beidzot ceļa labajā pusē ieraudzījām ezeru, kura krastā mums bija plānota naktsguļa. Ezers atradās gandrīz blakus ceļam. Ātri izvēlējāmies vietu un uzcēlām teltis.

Pēc vakariņām Māris uzreiz devās peldēties, jo ūdens ezerā bija ļoti silts.

Jau sāka krēslot, kad no ceļa puses pie mums atnāca padzīvojusi kundze ar pavadoņiem. Viņa paziņoja, ka mēs atrodamies privātīpašumā, un palūdza, lai katrs no mums par nakšņošanas vietu samaksā vienu latu, un to arī izdarījām bez jebkādām iebildēm, taču arī bez īpaša entuziasma.

Trešā un ceturtā diena.

Rīta gaismiņā ezers izskatījās pavisam mierīgs, pa gludo ūdens virsmu liegi slīdēja vairākas laivas ar makšķerniekiem. Priecājoties par skaisto ainavu, nedrīkstējām aizmirst trešās ceļojuma dienas plānus. Šodien mums līdz vakaram bija jātiek līdz Užavai.

Trešajā dienā mēs jau bijām mazliet saraduši ar slodzi, mūsu kustības ātrums kļuva lielāks un stabilāks, seja un rokas vējā un saulē jau paguva iebrūnēt. Pakāpeniski sākām līdzināties savos spēkos pārliecinātiem velotūristiem ar sportisku ievirzi.

Ieturot sev labvēlīgu tempu, pavisam nemanot sasniedzām Lēčus. Apmēram 15 km no Ventspils mums bija jāpagriežas pa kreisi uz Užavu.

Šo ceļa posmu mēs veicām visi kopā. Pavisam negaidot satikām lielu velotūristu grupu no Lietuvas. Viņi mums likās mazliet dīvaini savās dzeltenās gaismu atstarojošās vestēs un uz vienas auss noslīdējušās ķiverēs. Braucot viņiem garām, mēs draudzīgi sveicinājām cits citu.

Užavā mēs piestājām pie veikala, lai nopirktu vakariņām nepieciešamo pārtiku. No veikala iznācām pilniem saiņiem, un pēdējos kilometrus līdz jūrmalai bija jābrauc pa ne visai labu ceļu, tādēļ nolēmām labāk iet kājām un riteņus stumt. Izgājām cauri mežam un nonācām pie pussabrukuša tilta pāri Užavas upītei, aiz kura mūs gaidīja jūra. Liedags bija kā nobērts ar nelieliem, gludiem, dažāda izmēra oļiem. Kreisā pusē bija redzama slavenā Užavas bāka, dažviet krastā zvilnēja no jūras izvilktās laivas. Naktsguļai mēs izvēlējāmies mājīgu vietu Užavas krastā. Kaut gan apkārt bija daudz izdegušu ugunskura vietu, nolēmām ugunskuru nekurt, jo atradāmies rezervāta teritorijā. Gulējām nemierīgi, jo pa upi nepārtraukti braukāja motorlaivas ar atpūtniekiem. No rīta Užava izskatījās daudz laipnāka. Pēc brokastīm mazliet pasēdējām upes krastā. Saviem ceļabiedriem sacīju, ka tālāk viņiem līdzi doties nevaru, jo biju ceļojumam ieplānojis tikai trīs, četras dienas. Taču arī šķirties negribējās, jo šajās trijās dienās mēs labi iepazinām cits citu, un šis interesantais kopā pavadītais laiks dziļi iespiedīsies atmiņā mums visiem. Bet Māris apsolīja nākošgad vasarā atkal sarīkot līdzīgu ceļojumu.

Savu stāstījumu par šīm četrām ar Unu, Ingu, Aleksi un Māri pavadītajām dienām pa Kurzemes ceļiem man gribētos noslēgt ar pateicības vārdiem. Paldies šiem jauniešiem par kopā pavadīto laiku, par viņu sniegto atbalstu.

Igors Tulins

Foto no Māra Vītola personīgā arhīva

Video materiālā redzams apņēmīgo velosipēdistu starts.