Dažas dienas pēc tam, kad acu ārste RUTA ĀBELĪTE atgriezās no ceļojuma pa Čīli, šo zemi, tās galvaspilsētu un citas vietas izpostīja zemestrīce. “Man ir tāda sajūta, it kā būtu cietuši man tuvi cilvēki,” skumji sacīja Ruta, atzīstoties, ka daļiņa viņas sirds palikusi skaistajā zemē, kuras dažus jaukumus paspējusi iepazīt vienas nedēļas ceļojumā.

Vērtīgā mācībstunda

Čīle bija tikai viens no Rutas un viņas ceļabiedru pieturas punktiem trīs nedēļu ceļojumā pa Dienvidameriku. Ruta saka: “Neaizmirstams piedzīvojums un pārdzīvojums, kas vēl un vēlreiz apliecina, cik skaista ir šī pasaule. Un cik saudzējama.”

Ceļojums notika laikā, kad pie mums sals un ziema rādīja savu īsto raksturu, bet Čīlē tobrīd bija ap +20 grādiem. “Laipni un strādīgi cilvēki un tīra un sakopta pilsēta – tāds iespaids man palika par Čīles galvaspilsētu Santjago, kas tagad diemžēl ir izpostīta,” stāsta Ruta. “Šīs valsts iedzīvotāji slikti runā angļu valodā, mēs nerunājām spāņu, taču sapratāmies lieliski: dažkārt sazinājāmies katrs savā valodā, citreiz izlīdzējāmies ar žestiem.”

No Santjago ceļotāji devās uz Valparaiso ieleju, kur tās lielākajā pilsētā Valparaiso, kas ir trešā lielākā valstī, mīt ap 567 tūkstošiem iedzīvotāju. Šī ieleja ir slavena ar saviem vīna laukiem un vīna darināšanas tradīcijām. “Es pirmo reizi dzīvē redzēju īstus vīnogulājus, ja neskaita tos, kas aug pie mums, pirmo reizi biju īstā vīna darītavā un pirmo reizi īstā vīna degustācijā,” priecājas Ruta. Viņasprāt, pats labākais, ka vari salīdzināt, kā garšo ogas no lauka un tad nogaršot no tām darināto vīnu un salīdzināt. Garša ir ļoti atpazīstama. Un, protams, vērtīgā mācībstunda, kā saskaņot vīnu ar pareizo sieru. “Tas man noderēs,” viņa priecājas.

Bet pati Valparaiso pilsēta celta uz 45 pauguriem, kuros gan pilsētniekus, gan viesus pa trošu ceļu uzved funikulieri.

Klintsbluķi krīt naktī

Dabas valdzinājums latviešu ceļotājus pārsteidza Atakamas tuksnesī, kas ir pasaulē augstākais un vienlaikus arī sausākais tuksnesis. “No filmām un dzirdētā man bija iespaids, ka tuksnesī ir vējš un smiltis, taču šis bija pavisam kaut kas cits,” ieskicē Ruta, uzsverot, ka arī tuksnesī, tāpat kā vīnogu laukos, bijusi pirmo reizi. Trīs ekskursijās pa tuksnesi ceļotāji to katrā vietā ieraudzīja citādāku. “Mēness ieleja savu nosaukumu ieguvusi tāpēc, ka šai vietā tuksnesis patiešām izskatās pēc Mēness virsmas – nevis smiltis, bet cieta zeme,” stāsta Ruta. Dienā tur bijis ap 30 grādu karstums, bet naktī tas nokrities līdz 9 grādiem. “Kad iestājas pilnīgs klusums, ir dzirdams, kā krakšķ klints bluķi – tā vien liekas, ka tūlīt kāds gabals atšķelsies un nokritīs,” Ruta atceras diezgan baisās sajūtas. Taču gids nomierinājis, ka bluķi krīt tikai naktī. Par to, ka tie patiešām krīt, ceļotāji varēja pārliecināties paši – tur tie gulēja.

“Nāves ieleja atgādina filmās redzētu Marsa ainavu,” Ruta jau stāsta par nākamo pārsteigumu. “Tur nav nekādas dzīvības: ne augu, ne koku, pat putnu vai kukaiņu nav. Mums solīja, ka jāgatavojas – pūtīs vējš. Un pūta arī. Tā pamatīgi.”

Sāls ielejas jaunā dzīve

Otra ekskursija bija iespēja apskatīt geizerus pie pašas Bolīvijas robežas. “Izbraucām jau agri – pulksten piecos, jo vislabākais skats tur esot saullēktā, kad strauji ceļas gaisa temperatūra,” Ruta turpina. “Notiek mitruma iztvaikošana un skats ir neaprakstāmi skaists.” Tas bijis aptuveni 4000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Un kāda sīka, tomēr svarīga nianse, kā turienieši sargā savas dabas bagātības. “Gids stingri piekodināja pārvietoties tikai un vienīgi pa taciņām,” Ruta atceras. “Man šķita – nu kas notiks, ja paliks kāju mazliet sānis, bet nē – viņi saprot, ka tūrisms plaukst, un sargā, lai būtu ko rādīt, lai neizposta.”

Trešā ekskursija bija uz Sāls ieleju, kur mitinās neskaitāmi daudz daiļo putnu flamingu, kas tur ierodas, lai laistu pasaulē mazuļus. “Kad mazajiem putnēniem ir pieci mēneši, vecāki dodas prom, bet mazie paliek, līdz sasniedz piecu gadu vecumu,” Ruta atceras gida stāstīto. Un vēl viņš stāstījis, ka flamingi pāri veido tikai reizi mūžā – ja viens aiziet bojā, otrs šai vietā vairs neatgriežas. “Bet mēs domājam, ka tā dara tikai mūsu gulbji,” Ruta pasmejas. Starp citu, flamingi tur pārtiek no mikroskopiskām garnelēm. “Mēs arī izbaudījām, ko šī valsts piedāvā gastronomiskajiem priekiem, un mielojāmies ar zivīm, svaigām aprikozēm, zemenēm, mango, mazajiem tomātiņiem un citiem Čīles dāvātajiem labumiem.”

Bet, stāstot par Sāls ieleju, Ruta piemin vēl kādu interesantu niansi: “Savulaik tur patiešām iegūts sāls, kas bijis bizness un iztikas avots daudzām vietējo ģimenēm. Toties tagad tur attīstās tūrisms. Lai ceļotāji tur varētu nokļūt, valsts ir sakārtojusi labus ceļus: gan asfaltētos, gan arī zemes. No vecās godības ir palikuši vairs tikai nedaudz namiņu, mazs, mazs ciematiņš, kurā dzīvo tikai septiņi cilvēki, kas piedāvā tūristiem suvenīrus. Un valsts viņus atbalsta, kā varēdama, lai šie cilvēki no turienes neaiziet. Piemēram, uz katras mājas ir uzstādītas saules baterijas.”

“Man no iepriekšējiem ceļojumiem bijis tik daudz skaistu iespaidu, ka brīžiem domāju – ar ko vēl mani var pārsteigt, ko vēl skaistāku ir iespējams redzēt, bet izrādās, ka ir,” noslēdzot savu ceļojuma mirkļu atstāstu, saka Ruta. “Lielais pārsteigums ir tieši daba. Pietiek aizbraukt kaut kur citur, lai atkal ieraudzītu kaut ko jaunu un vēl un vēlreiz atkārtotu – šī planēta ir jāsaudzē!”

Uzziņai:
·  Čīle ir aptuveni 4300 kilometru gara un 180 kilometru plata.
·  Tās galvaspilsēta ir Santjago, kur dzīvo apmēram 40 procenti valsts iedzīvotāju.
·  Valoda – spāņu.
·  2009. gadā Čīles iedzīvotāju skaits bija 16,9 miljoni.
·  Šā gada 27. februārī Čīli satricināja 8,8 balles stipra zemestrīcē, kurā gāja bijā ap 500 cilvēku. Arī 1960. gada un 1965. gada Čīlē bijušas ļoti postošas zemestrīces.
·  Čīles svarīgākie tautsaimniecības produkti ir varš, zivis un vīns.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Fotogrāfijas no Rutas ceļojuma albuma

Santjago. Tai visapkārt kalni, kuru galotnes rotā sniegs.

Vīna degustācija ir vesels piedzīvojums un reizē arī mācībstunda.

Izrādās, ka tuksnesis var būt ļoti dažāds – ne tikai irstošas smiltis.