Katastrofāli sarūk zivju krājumi

Pirms dažām nedēļām biedrības “Liepājas ezeri” valdes priekšsēdētājam Tālivaldim Deklauam Liepājas ezera makšķernieki iesniedza vēstuli. Viņus satraucis ezera turpmākais liktenis. Novērojumi rādot, ka ūdenstilpē katastrofāli sarūk zivju krājumi. Mazāk paliekot ne tikai līdaku, bet arī visu citu sugu zivis. To pašu apgalvoja redakcijā ienākušie Makšķernieku kluba un biedrības “Liepājas ezeri” valdes loceklis Mārtiņš Lūsis un makšķernieks Uldis Atiķis. Vainu par notiekošo tie novēla uz rūpniecisko zveju, kas nākot tikai par sliktu ezeram. Un tomēr licencētie zvejnieki apgalvo, ka viņi darbojas atbilstoši likumam, kā arī gādā, lai zivju krājumus ezerā atjaunotu.

Kā ir patiesībā? Un kas jādara, lai apstākļus uzlabotu? To centāmies noskaidrot šajā publikācijā. Izteikties uzaicinājām gan Tālivaldi Deklauu, gan Otaņķu pagasta vadītāju Andu Veideli, gan zvejnieku pārstāvjus Ēvaldu Urtānu un Jāni Kokāli, kā arī iekšējo ūdeņu kontrolieri Ģirtu Liepiņu.

Sarunu ierosina makšķernieki

“Pirms dažiem gadiem, kad darbību sāka biedrība “Liepājas ezeri”, apzinīgākā mūspuses makšķernieku daļa to apsveica kā soli ezera saglabāšanā, tā zivju resursu vairošanā un sargāšanā. Pirmais darbības gads bija sekmīgs. Diemžēl pērnā un arī aizpērnā gada makšķerēšanas sezona radījusi bažas, jo lomi strauji samazinājušies,” sacīja Mārtiņš Lūsis. “Ezers tiek iznīcināts,” piebalsoja Uldis Atiķis, brīdinot, ka tā var nonākt pie situācijas, kāda izveidojusies Latgalē, kur visi ezeri esot miruši. Līdzīgi apstākļi, kā zināja sacīt Mārtiņš Lūsis, jau vērojami arī Kurzemes mežu mazajos ezeriņos, ko, velkot vadus pat ar traktoriem, maluzvejnieki atbrīvojuši no zivīm, lai par iegūtajiem lomiem sev varētu iegādāties grādīgos dzērienus.

Oficiāli pētījumi gan šajā jomā neesot veikti, tomēr apgalvojums par zivju krājumu sarukšanu Liepājas ezerā nav no gaisa grābts. To apstiprina makšķernieku novērojumi un salīdzinājumi. Spiningotāji pārliecinājušies, ka ūdenstilpē mazāks kļuvis līdaku ķeršanai atļautā izmēra īpatņu daudzums, kā arī mazāk ir trofejas izmēra zivju, kas smagākas par 6 kilogramiem. Abi makšķernieki piekrita, ka ar ezeru saistītās problēmas būtu jārisina biedrībā “Liepājas ezeri”, taču reizē atzina – lai gan valdes priekšsēdētājs esot godavīrs, pārstāvju pulks valdē ir viedokļos tik atšķirīgs, ka pie kopsaucēja, strīdoties līdz baltkvēlei, nonākt biežāk neizdodoties, nekā izdodoties. Tāpēc arī pozitīvas izmaiņas ezera apsaimniekošanā notiek gausi, taču, viņuprāt, skaidrību vajadzētu ieviest daudz operatīvāk, un to darīt pienācis pēdējais brīdis.

Ļaunumu nodara ar rūpniecisko zveju

Apkopojot viedokļus, makšķernieki atzinuši, ka biedējošās tendences iemesli ir meklējami rūpnieciskajā zvejā. Kaut gan biedrība panākusi, ka tīklu lietošana ir aizliegta un atļauts izmantot tikai murdus, zvejas intensitāte esot ļoti liela. Pavisam zvejošanai licences izsniegtas vairāk nekā 180 murdiem. Turklāt Liepājas ezers esot vienīgais Latvijā, kurš aplami pielīdzināts Rīgas HES ūdenskrātuvei Daugavā un līdz ar to tajā atļauts izmantot vairāk nekā simt metru garas murdu sienas, kamēr citos ezeros tās nedrīkst pārsniegt 30 metru. Jāņem vērā arī tas, ka licenču iegāde nesagādā problēmas, jo tās ir smieklīgi lētas. Murds ar 30 metru sienu maksājot 7 latus, bet ar garāku par 30 metriem – 20 latu. Pašvaldībām gan dotas tiesības šīs maksas divkāršot, taču tas netiekot praktizēts.

Tāpēc zvejas rīki tiekot izvietoti visās iespējamajās vietās. Makšķernieks pārliecinājies, ka ezerā grūti pat atrast brīvu ūdens laukumiņu, kur iesviest spiningu, jo visur pilns ar murdiem, kuru atrašanās vietas turklāt neesot iezīmētas. “Iznāk tā, ka zvejnieks savu murdu var izvietot, kur vien iegribas, bet makšķernieks tam nedrīkst pat tuvoties,” sacīja Mārtiņš Lūsis.

Jāņemot vērā arī tas, ka makšķerēšanai un zvejošanai piemērotu lāsmeņu ezerā nav nemaz tik daudz, jo tas ir diezgan stipri aizaudzis. Murdi ūdenī atrodoties gandrīz cauru gadu, tie netiekot izņemti pat lašu un citu zivju nārsta un migrācijas laikā. Tos izceļot vienīgi tad, ja ir ledus, bet šoziem neesot pat tā, tāpēc zvejas rīki var netraucēti atrasties ūdenī visu laiku.

Kontrole ir nepietiekama

Kaut gan likums liek to regulāri darīt, makšķernieki pārmet, ka nozvejas kontrole neesot nodrošināta, zvejas žurnālus murdu zvejniekiem neviens nepārbaudot, tāpēc skaitļi, kas figurē pārskatos, neesot objektīvi un tiem nevar ticēt. Piemēram, tiekot ziņots, ka pērn nozvejotas 9,5 tonnas līņu, 1,3 tonnas līdaku un 1,3 kilogrami ruduļu, kas faktiski līdzinoties četrām zivtiņām. Būtu melojuši, bet ar mēru!

Mārtiņš Lūsis teica, ka sarunās ar zvejniekiem, kas reizumis mīlot padižoties, esot dzirdēts, ka kādam pērn palaimējies vienā dienā izcelt 600 kilogramu līņu, taču žurnālā fiksēti tikai 200 kilogramu. Ezerā nozvejotās zivis tiekot nogādātas Rīgas tirgos, kā arī vestas pat uz Igauniju, jo tur saldūdens asaru filejai lieliska cena.

Tādējādi ezeru burtiski izsmeļ. Situācija samilzusi līdz tādam līmenim, ka vecie vīri, kas ezerā makšķerējuši visu mūžu, tagad ir gatavi ņemt rokās airus, lai jūras kaujā atrisinātu problēmu.

Nepareizi esot arī tas, ka biedrība, kas apsaimnieko ezeru, rūpnieciskās zvejas apmērus tur nenosaka. Šīs pilnvaras uzticētas Vides ministrijai, kas licenču pārdošanu uzdod pašvaldībām. Līdz ar to iznāk, ka zvejnieki nepiedalās ezera sakārtošanā, kamēr makšķernieku un pagastu padomju loma, kopš ieviestas licences, šajā jomā esot jūtamāka. “Ezeram no rūpnieciskās zvejas nav pilnīgi nekāda labuma,” rezumēja Uldis Atiķis. Viņš teica, ka makšķernieki neiebilst pret pašpatēriņa zveju. Ja vecie vīri vēloties sev noķert kādu zivtiņu, lai viņi to darot.

Samilzums jārisina piesardzīgi

Sarunas nobeigumā abi makšķernieku saimes pārstāvji cildināja Saeimas pieņemtos grozījumus, kas nosaka stingrākus sodus medniecības un zvejas noteikumu pārkāpējiem, pret kuriem visā visumā vienoti un strikti iebilst piekrastes un tāpat iekšējo ūdeņu zvejnieki. “Kāpēc neviens makšķernieks nav kliedzis, ka sodi noteikti par stingriem?” vaicāja Mārtiņš Lūsis. Viņš uzskata, ka striktāki mēri varētu uzlabot kārtību un ieviest sapratni, ka ezers ir jāsaudzē. “Mums ir labi likumi, bet pietrūkst kontroles to izpildē,” piebilda Uldis Atiķis, kurš, sava vaļasprieka mudināts, braucot ezerā bieži, taču ne reizi tur neesot sastapies ar zivju inspektoriem. Līdzīgi kā viņš varot apgalvot daudzi makšķernieki. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka nekontrolēta zveja notiek un kontroles spēki ir par maziem, jo divi vai trīs cilvēki nespēj pārbaudīt visu plašo reģionu. Abi makšķernieki mudināja iedzīvotājus aktīvāk iesaistīties ezera dabas lieguma plāna apspriešanā, jo tad, kad to apstiprinās, neko izmainīt vairs nebūs iespējams.

Vērtējot makšķernieku un zvejnieku domstarpības jautājumos par ezera apsaimniekošanu, biedrības “Liepājas ezeri” priekšsēdētājs Tālivaldis Deklaus, atzina, ka šis samezglojums jāšķetina uzmanīgi, jo savas utis kažokā esot kā vieniem, tā otriem. Arī ierosinājumi šajās divās nometnēs tiekot uzņemti ar pretsparu. Ezera sakopšanā pašlaik lielāku devumu neapšaubāmi dodot makšķernieki. Maksa par licencēm esot tāda, ka ļaujot rast kaut kādus līdzekļus gan ezera attīstības veicināšanai, gan kontrolei. Lai priekšstats būtu pareizs, tomēr jāpiebilst, ka nekāda lielā nauda tā nav un sakārtotības nodrošināšanai ar 37 santīmiem, kas paliek biedrībai no katra ieņemtā lata, ar to esot par maz. Deklauaprāt, nesamērīgi zemas cenas mūsu valstī noteiktas par murdiem. Par zušu murdu, piemēram, jāmaksā 10 latu. “Te komentāri lieki,” teica priekšsēdētājs.

Patiesība nav tik traģiska

Lai risinātu samilzušās ezera problēmas un runātu par tādu anomāliju, kā vairāk nekā 30 metru garās murdu sienas, ko nezin kāpēc, tāpat kā tas ir Daugavā, ir atļauts pielietot arī Liepājas ezerā, Tālivaldis Deklaus jau šonedēļ plānojis tikties ar vides ministru Raimondu Vējoni. Ja šo problēmu izdotos atrisināt, zivju krājumi palielinātos. Kopumā biedrības priekšsēdētājs tomēr uzskata, ka pēc tam, kad tika aizliegta tīklu pielietošana, rūpnieciskās zvejas apjomi ezerā ir samazinājušies aptuveni par vienu trešo daļu. Tādēļ viņš apšaubot, ka situācija ir tik katastrofāli traģiska, kā to cenšas parādīt makšķernieki.

 Patiešām, murdu daudzumu izvērtēšana nenāktu par ļaunu. Tas būtu jādara arī “Dabas aizsardzības plāna” pieņemšanas sakarībā, jo tur paredzēts ieviest lielākas lieguma platības. Priekšsēdētājs piekrita, ka pērn ezerā mazāki bijuši līdaku lomi, taču tāda aina novērota visā Latvijā. Ezerā netrūkstot gan līņu, gan citu zivju, un novērojumi rādot, ka trauksme nav jāceļ, jo vairāk tāpēc, ka jau otro gadu notiek krājumu atjaunošana, kas nebija praktizēta ilgus gadus, kopš ar šīm lietām nodarbojās zvejnieku saimniecība “Kursa”. Tagad biedrība cenšoties atrast līdzekļus, lai ezerā veiktu zivju krājumu zinātnisko monitoringu. “Ja to izdotos nodrošināt, tas būtu svētīgi,” uzsvēra Tālivaldis Deklaus.

Cer uz sabiedrības atbalstu

Ģirts Liepiņš domā, ka makšķernieku ķīvēšanās ap zvejniekiem būtībā esot muļķīga. Viena mēraukla nederot ne zvejniekiem, ne makšķerniekiem. Zvejošana ar murdiem Liepājas ezerā esot sena tradīcija un neko ļaunu tam nav nodarījusi. Kontroliera pieredze rādot, ka likumpārkāpēji sastopami gan vienā, gan otrā pulkā un nav pat iespējams pateikt, kur to ir vairāk. “Mūsu uzskaitē ir negodīgi zvejnieki, kuru darbībai pievēršam vairāk uzmanības. Un arī starp makšķerniekiem ir cilvēki, kas ķer maza izmēra līdakas un nelaiž tās vaļā, bet cenšas paslēpt. Nereti ezeru apciemo arī zemūdens mednieki un dažus no tiem esam pat notvēruši,” teica sektora vadītājs. Viņš vēlētos, lai makšķernieki un zvejnieki kļūtu aktīvāki un ziņotu inspektoriem par pamanītajiem likumpārkāpējiem. Pagaidām šī aktivitāte vēl esot nepietiekama, kaut gan reaģēts uz saņemtajiem signāliem tiekot operatīvi. “Bet reidiem, ko mēs rīkojam, vairāk ir profilakses nozīme,” viņš teica.

Otaņķu pagasta vadītāja Anda Veidele uzskata, ka, rūpējoties par Liepājas ezera nākotni, nedrīkst ieslīgt galējībās, bet visam ir jābūt sabalansētam. Sava taisnība ir zvejniekiem, sava – makšķerniekiem, sava – tūrisma pārgājienu tīkotājiem un sava – reto putnu sugu un augu valsts dažādības saglabāšanas aizstāvjiem. Viņa vairākkārt esot zvanījusi Vides ministrijai pēc tam, kad piedalījusies ezera zonējuma kartes prezentācijā, jo sākumā visa Otaņķu teritorija bijusi projektā iezīmēta kā stingrā lieguma zona. Tā nedrīkstot būt, ka iedzīvotājiem nav iespējams pietuvoties ezeram.

Viņas iebildumi uzklausīti, un kartē izdarītas korekcijas. Tomēr arī tagad saimnieciskā darbība būšot stingri ierobežota, tā varēšot notikt tikai no ledus iziešanas brīža līdz 20.jūnijam. Anda Veidele cīnoties arī par to, lai laivu iebraukšanas vietas ezerā būtu noteiktas plašākas, lai cilvēkiem, pirms viņi sēžas laivās, būtu kur novietot savu automašīnu.

Kompromiss ezera interesēs ir iespējams

Zvejnieks Ēvalds Urtāns, kurš darbojas arī par biedrības izpilddirektoru, atzina, ka makšķernieku un zvejnieku kompromiss ir iespējams, jo savstarpējā konkurence neesot tik būtiska, kā tas ir, piemēram, Burtnieku ezerā. Liepājas ezerā intereses krustojoties galvenokārt par līdakām. Tāpēc jācenšas rīkoties tā, lai sadarbība kļūtu harmoniskāka. Kā zivju pētnieks viņš varot apgalvot, ka rūpnieciskā zveja palīdz uzturēt ezerā bioloģisko līdzsvaru. Arī zinātnieki, kas ezeru pētījuši 2005.gadā, ir atzinuši, ka 15,5 kilogramu nozveja uz vienu platības hektāru ir ļoti labs rādītājs, ka ezerā zivis ir. Turklāt, lai vairotu zivju krājumus, tagad jau divus gadus ezerā tiek ielaisti simtiem tūkstošu līdaku un zandartu mazuļu. Jāteic, ka rūpnieciskā zveja nodrošina ar produkciju pilsētas maksātnespējīgākos iedzīvotājus, jo piecas zvejas firmas pērn Pētertirgū nogādājušas aptuveni desmit tonnu samērā lētu zivju – līnīšu, raudiņu, brekšu un ruduļu.

Bet apgalvojums, ka ezera zivis tiek vestas uz Igauniju un Rīgu, esot melīgs. Zvejnieks Jānis Kokālis zināja, ka cilvēks, kurš kaut ko saprot no uzņēmējdarbības, tādas lietas nerunātu, jo Igaunijā zivju netrūkstot un to cena esot pat zemāka nekā pie mums. Tādēļ transportēt tās uz ziemeļu kaimiņzemi neatmaksātos. Oponējot makšķerniekiem, zvejnieks pastāstīja, ka arī līdaku lomi spiningotājiem pērn ne tuvu neesot bijuši tik trūcīgi, kā tiekot skaidrots. Vajagot tikai prast makšķerēt. Pirms sala iestāšanās pie Atteku salas viņš novērojis kādas 20 makšķernieku laivas. Daudzi no spiningotājiem toreiz izvilkuši vairākas piecus un pat septiņus kiogramus smagas līdakas, jo ezerā tajā brīdī nākušas iekšā stintas, ko plēsoņas medīja.

Gan Ēvalds Urtāns, gan Jānis Kokālis ir pret parlamenta izdarītajiem grozījumiem likumā, kas pieņemti slepenībā. Viņi pauda cerību, ka arī šo samezglojumu, ar kuru zvejnieki faktiski esot pielīdzināti likumpārkāpējiem, tomēr izdosies atrisināt.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Visvairāk kaislību izraisa līdaku lomi.

Zvejnieki darbojas, lai pavasarī varētu ielaist līdaku mazuļus.

Sarunu uzsāka makšķernieki Mārtiņš Lūsis (no labās) un Uldis Atiķis.