Izstāde izgaismo vienu no nozīmīgākajiem posmiem Latvijas mākslas vēsturē – laiku, kad latviešu mākslā notika būtiska paradigmas maiņa. Akadēmiskas realitātes atdarināšanas vietā nostiprinājās subjektīvā uztvere, laikmeta idejās balstīta vizuālā valoda un jauna attieksme pret formu, telpu un krāsu.

Ekspozīcijā apkopoti 45 izcilu latviešu mākslinieku darbi no ”Zuzeum” kolekcijas un pieci darbi no LNMM krājuma, kas ļauj vienkopus ieraudzīt modernisma ideju ienākšanu Latvijas mākslā no 1911. līdz 1930. gadam.

Šo laikmeta ainu veido Aleksandras Beļcovas, Ģederta Eliasa, Jāzepa Grosvalda, Jēkaba Kazaka, Ludolfa Liberta, Kārļa Miesnieka, Oto Skulmes, Ugas Skulmes, Niklāva Strunkes, Romana Sutas, Leo Svempa, Erasta Šveica, Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna, Johana Valtera (Johann Walter-Kurau) un Hildas Vīkas darbi, kas spilgti atklāj modernisma stilistisko daudzveidību un katra mākslinieka individuālo rokrakstu.

Darbi ekspozīcijā tematiski izkārtoti, iezīmējot mērenā modernisma, kubisma, ekspresionisma, fovisma un jaunās lietišķības stilistiskās ievirzes.

Latvijā modernisma attīstība noritēja ar zināmu novēlošanos salīdzinoši ar Rietumeiropu. To noteica ne vien sarežģītie vēsturiskie apstākļi, bet arī latviešu kultūras un mentalitātes īpatnības. Ziemeļnieciskā rakstura nosvērtība, zemnieciskā mentalitāte un dziļāku tēlotājas mākslas tradīciju trūkums atturēja no neapdomīgas aizraušanās ar radikāliem formas eksperimentiem.

Taču šī nobīde nekļuva par atpalicību – Eiropā nostiprinātas mākslas idejas tika apgūtas mērķtiecīgi un interpretētas caur lokālo pieredzi. Kad mākslā ienāca jaunā ap 1890. gadu dzimusī paaudze, glezniecības attīstība ievirzījās radošajā modernisma gultnē. Un modernisms Latvijā neveidojās kā mehānisks aizguvums, bet gan kā apzināts intelektuāls un estētisks projekts, kas organiski savijās ar Pirmā pasaules kara, bēgļu gaitu un jaunās valsts tapšanas pieredzi.

Latvijas mākslā vispārliecinošāk izpaudās kubisms, fovisms un jaunā lietišķība, kamēr ekspresionisma, futūrisma un bezpriekšmetiskās mākslas idejas biežāk pastāvēja refleksiju un diskusiju līmenī, lai gan spilgtākais ekspresionisma piemērs latviešu mākslā ir Johans Valters.

Īpaša nozīme bija kubismam, kas ieviesa strukturāli jaunu glezniecības domāšanu – formu ģeometrizāciju, plaknes prioritāti un kompozicionālo attiecību analīzi, tādējādi laužot ierastos attēlojuma principus un paplašinot izpratni par formas, telpas un krāsas attiecībām.

Izstādes kontekstā īpaši spilgti atklājas personības, kas noteica laikmeta idejisko virzību, un par vienu no spēcīgākajiem stimuliem klasiskā modernisma tapšanā kļuva Jāzeps Grosvalds. Ar Parīzes pieredzi, formas sintēzes meklējumiem un izteiksmes līdzekļu lakonismu viņš iezīmēja pāreju uz mērķtiecīgu modernisma valodu, kuras centrā izvirzījās mākslinieka individuālā uztvere un laikmeta garīgā spriedze.

J. Grosvalda domāšana radikāli ietekmēja jaunās paaudzes mākslinieku skatījumu, atstājot paliekošu iespaidu uz Valdemāru Toni, Konrādu Ubānu, Jēkabu Kazaku un citiem autoriem un veicinot modernisma pašapziņas nostiprināšanos, kas Latvijas kultūrā kļuva redzama arī Rīgas mākslinieku grupas aktivitātēs.

Šī mākslas darbu izlase ļauj ieraudzīt gan atšķirīgo, gan kopīgo – tieksmi pēc jaunas vizuālās domāšanas, kas 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs Latvijas mākslā iezīmēja būtisku kvalitātes lēcienu un kļuva par pamatu turpmākajai attīstībai.

Izstādes kuratore ir mākslas zinātniece Dace Lamberga, scenogrāfiju veidojis mākslinieks Kristians Brekte, atklājot šo periodu Latvijas mākslā kā dzīvu, sprieguma pilnu procesu, kurā Latvijas māksla īsā laikā noķēra Eiropas laikmeta pulsu un pārvērta to savā, atpazīstamā vizuālajā valodā.