Jāņa Sudmaļa dzīves ideāls

1919. gada vasarā, visticamāk, jūnija beigās, kad Latvijas Pagaidu valdība tikko bija nokāpusi no tvaikoņa “Saratov”, mākslinieks un toreizējais Liepājas pilsētas Izglītības nodaļas darbvedis Jānis Sudmalis rakstīja Latvijas Pagaidu valdības Iekšlietu ministram Miķelim Valteram (1874–1968):

“(..) Mans dzīves ideāls ir latviešu nacionālās mākslas nodibināšana un kopšana, bet, ievērojot tagadējo lielo darbu Latvijas valsts organizēšanā, esmu gatavs uzņemties katru pienākumu, kurš man tiktu uzticēts un būtu piemērots manām spējām.”

(J. Sudmaļa vēstule M. Valteram. Liepāja, 1919. gads. Liepājas muzeja krājums)

Jau 5. jūlijā Miķeļa Valtera vadītā Latvijas Pagaidu valdības Iekšlietu ministrija izsniedza apliecību (atļauju) J. Sudmalim. Tajā bija teikts, ka viņš drīkst ar velosipēdu apbraukāt Kurzemi, fotografēt un vākt materiālus. Šī bija viena no pēdējām Latvijas Pagaidu valdības izsniegtajām apliecībām, jo jau pēc divām dienām, 7. jūlijā, valdība izbrauca uz Rīgu un noslēdza savas darbības Liepājas posmu, atstājot J. Sudmalim svarīgu uzdevumu – apzināt, pētīt un kopt latviešu nacionālo kultūru, un šis darbs bija cieši saistīts ar jauna muzeja izveidi.

Liepājas latviešu mākslas veicināšanas biedrība

Jānis Sudmalis kopā ar vairākiem aktīviem domubiedriem – ārstu E. Ekšteinu (1872–1941), filologu un skolotāju J. Stengrevicu (1889–1967), izdevēju un fotogrāfu Ģ. Bokumu (1897–1979), skolotāju A. Baumani (1892–1975), solisti un operdziedātāju O. Freifeldi (1892–1949) u. c. – 1919. gada 18. augustā, nodibinot Liepājas Latviešu mākslas veicināšanas biedrību, kā vienu no biedrības mērķiem izvirzīja izveidot Liepājā muzeju. Jāatzīmē, ka Jānis Sudmalis ilgus gadus bija šīs biedrības vadītājs.

Biedrība 1919. gada oktobrī, Pāvela Bermonta-Avalova Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas uzbrukuma laikā, atklāja etnogrāfisku izstādi “Latvju senatne” ar Jāņa Sudmaļa un citu biedru savāktajiem priekšmetiem. Izstāde ilga tikai nedēļu, no 19. līdz 26. oktobrim, bet, neskatoties uz sarežģītajiem politiskajiem un militārajiem apstākļiem, to apmeklēja ap 2000 cilvēku. Izstādītie priekšmeti vēlāk kļuva par daļu no muzeja krājuma.

Ideja par muzeju

Pirmo reizi ideja par muzeju izskanēja jau pirmajās Liepājas Latviešu mākslas veicināšanas biedrības sēdēs 1919. gada augustā un septembrī, tomēr kara un spiedīgo apstākļu dēļ tās īstenošana ieilga. Jānis Sudmalis vairākkārt vērsās pie Liepājas pilsētas valdes un Kultūras fonda domes Rīgā, lai iegūtu līdzekļus un telpas muzeja izveidei.

Jāņa Sudmaļa 1921. gada 15. aprīļa vēstulē Kultūras fonda domei teikts:

“Attiecībā uz etnogrāfiskā muzeja ierīkošanu jāatzīst to, ka uz vietas, t. i., Liepājas apkārtnē un visā Lejaskurzemē ir reti bagāts materiāls par mūsu etnogrāfisko mākslu, kas jāsavāc un jāsakopo, kādu mērķi biedrība arī sev spraudusi. Biedrībai nav līdzekļu un nav iespējams iegūt tādas vērtības, kuras vēlāk nebūs varbūt vairs atrodamas.”

(Liepājas Latviešu mākslas vecināšanas biedrības vēstule Kultūras fonda domei, 15.04.1921. LNA LVVA, 2531 f., 1. apr., 3. l., 59. lp.)

Muzeja ēka

Jānis Sudmalis biedrības vārdā sakarā ar plānoto muzeju meklēja atbalstu Liepājas pilsētas valdē, uzsverot muzeja nepieciešamību:

“Liepājā, otrā Latvijas lielākā centrā līdz šim, izņemot teātri, nepastāv neviena cita mākslas iestāde, kādas nepieciešami vajadzīgas pilsētas kulturālai attīstībai. Liepājas [latviešu] mākslas veicināšanas biedrība ir spraudusi par mērķi dibināt tādas iestādes kā muzeju, mākslas salonu, mākslas amatniecības skolu. Šo pasākumu realizēšanai vispirms ir vajadzīga pēc vietas un būves piemērota ēka. Biedrībai acumirklī ir izdevība iegūt augšminētam nolūkam ļoti piemērotu ēku, bijušo Bērneda namu uz Kūrmājas prospekta Nr. 18.”

(Liepājas Latviešu mākslas vecināšanas biedrības vēstule Liepājas pilsētas valdei. 14.01.1921. LNA LVVA, 2531 f., 1. apr., 3. l., 76. lp.)

Ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies, taču tolaik atradās muzejam ļoti izdevīgā vietā – blakus mūsdienās esošajai muzeja ēkai. Vēstulē Sudmalis sprieda, ka to varētu iegādāties vai, sliktākajā gadījumā, noīrēt. Tomēr noskatīto ēku neizdevās iegūt un ideja par muzeju bija jāatliek.

Kurzemes muzeja biedrība

Liepājas Latviešu mākslas veicināšanas biedrība visu savākto senatnes mantojumu līdz muzeja izveidei uzglabāja Liepājas Valsts tehnikuma (kādreizējā Nikolaja ģimnāzija) telpās Vilhelmīnes ielā 4 (mūsdienās K. Valdemāra iela 4). 1922. gada 26. oktobrī tajā notika Kurzemes muzeja biedrības dibināšanas sapulce, kurā piedalījās ne tikai J. Sudmalis un E. Ekšteins, bet arī tehnikuma direktors inženieris Jēkabs Jansons, mākslinieks Hermanis Aplociņš (1891–1958), skolotājs F. Stepe (1882–1955) un arhitekts V. Štāls.

Sapulcē nolēma izveidot muzeju ar nosaukumu “Kurzemes muzeja biedrība”, un tajā iekļāva vairāku biedrību un iestāžu (Liepājas Latviešu mākslas veicināšanas biedrības, Vācu Liepājas senatnes pētīšanas biedrības, Skolotāju arodbiedrības u. c.) krājumos esošos priekšmetus. To darīja tādēļ, lai bagātais kultūrvēsturiskais mantojums nebūtu izkaisīts dažādu iestāžu krājumos, būtu viegli pārraugāms un ērti eksponējams.

Kurzemes muzeja biedrības statūti noteica, ka “Kurzemes muzeja biedrības mērķis ir nodibināt Liepājā muzeju, publikai un studijām pieietamu ar etnogrāfisku, arheoloģisku, dabas zinību, vēstures, mākslas un citām nodaļām, krāt un kopot visādus muzejam noderīgus priekšmetus un uzņemties vispārēju mākslas un senatnes pieminekļu aizsardzību Kurzemē.”

(Kurzemes muzeja biedrības statūti. Liepājas muzeja krājums)

Jauno biedrību pārvaldīja kolēģija – katru iestādi pārstāvēja viens cilvēks ar balsstiesībām. 1922. gada 6. novembrī Kurzemes muzeja biedrības pilnsapulcē par topošā muzeja mantzini ievēlēja J. Sudmali. Viņš muzejā strādāja līdz pat 1958. gadam.

Muzejam ir telpas

1924. gadā – piecus gadus pēc tam, kad ideja par muzeju bija izskanējusi Liepājas Latviešu mākslas veicināšanas biedrības sanāksmēs, – Liepājas pilsētas valde bijušās 8. pamatskolas ēkā Alejas (mūsdienās Jāņa Čakstes) laukumā atļāva iekārtot muzeju. Svinīgā atklāšana notika 30. novembrī.

Pēc 11 gadiem, 1935. gadā, muzeju pārcēla uz Kūrmājas prospektu – tieši blakus kādreiz noskatītajam, bet neiegūtajam Bērneda namam. Muzejs šajā ēkā atrodas joprojām un šogad svinēs savu gadsimta jubileju. Un, kaut gan muzejam aprit 100, nedrīkstam aizmirst arī tos piecus gadus, kuros gaisā virmoja ideja par muzeju un, tikai pateicoties neatlaidīgiem un apņēmīgiem cilvēkiem, tā tika realizēta.