Prostitūcija, kas ir viena no vissenākajām profesijām, arī mūsu pilsētā ir bijusi un būs…

Ita Cērmane

Kopš gadsimtu mijas pagājis prāvs laiks, un lielākā daļa jau piemirsusi, kādas politiskas kaislības uzjundīja vissenākās profesijas pārstāves. Ne tikai Rīgā, bet arī mūsu pilsētā aktualizējās jautājums par vietas ierādīšanu prostitūtām. Taču varas vīri mainījās, un tiem līdzi arī prioritātes. Prostitūtu problēma pieklusa, bet nu jau vairs netiek minēta. Taču prostitūcija, kas ir viena no vissenākajām profesijām, arī mūsu pilsētā ir bijusi un būs.

Pirmās ziņas par mīlas priesterieņu darbību mūspusē saglabājušās kopš 1701.gada. Toreiz Virgā apmetušies Zviedrijas karaļa Kārļa XII karapulki, un daudzas meitenes no nabadzīgajām ģimenēm devušās turp, lai nopelnītu. 2000.gadu sākumā te atklāja piemiņas zīmi Zviedrijas karalim – čugunā atlietu 56.izmēra zābaku, divus lielgabalus un kaudzīti ložu. 

Politiķi zīmējās, izrādot rūpes par prostitūtām

Jautājums par prostitūciju saasinājās gadsimtu mijā. Latvijas Rapublikas Ministru kabinets pieņēma “Prostitūcijas ierobežošanas noteikumus”, kas paredzēja, ka pašvaldībām, kuru teritorijā iedzīvotāju skaits pārsniedz 20000, jānosaka vietas, kur fiziskās personas, kas nodarbojas ar prostitūciju, var piedāvāt seksuālos pakalpojumus vai pieņemt seksuālo pakalpojumu pasūtījumus. Līdz ar to arī Liepājā, kur iedzīvotāju skaits pārsniedza 80000, aktuāls kļuva jautājums, vai prostitūtām nepieciešams pilsētā ierādīt konkrētu pulcēšanās vietu un kura tā varētu būt.
Mūsu pilsētas tēvi ilgi svēra un vētīja, nespēdami vienoties, kurā vietā pilsētā ļaut saimniekot mīlas priesterienēm. Viens no variantiem, ko apsprieda, bija aizvadītā gadsimta 90.gadu vidū toreizējā Pašvaldības policijas šefa Aivara Prūša ierosinājums. Stūrēdams Pašvaldības policiju, viņš bija izstrādājis projektu, kā prostitūciju Liepājā legalizēt un līdz ar to ierobežot, kā arī garantēt drošību potenciālajiem klientiem. Viņš bija izraudzījies vietu Jūras ielā – kanālmalā. Viņaprāt, šī vieta pilsētā esot pati piemērotākā priekameitu pulcināšanai – turpat atrodas osta, netālu arī policija. Taču Prūša projekts neguva atbalstu – tas pašvaldībā tika noraidīts un apklusināts.
Kad valdība prasību par plača ierādīšanu prostitūtām tomēr neatcēla un mūsu pašvaldība bija spiesta atsākt runāt par šo jautājumu, gudras galvas nāca klajā ar priekšlikumu – prostitūtām atvēlēt tumšo un nomaļo Kaiju ielu. Tā teikt, vilks paēdis, bet kaza dzīva – prasība būs izpildīta, bet meitenes acīs nedursies.
Nez kā viss būtu beidzies, ja nebūtu mainījusies valdība. Jaunie tautas kalpi prostitūtu jautājumu neuzskatīja par prioritāti – tas tika nolikts tālākā plauktiņā, līdz runas pieklusa, un tas tika pavisam aizmirsts.

No vēstures neaizbēgt

Liepājā, kā jau ostas pilsētā, vissenākā amata piekopējas darbojušās visos laikos. Vēlējās uzzināt ko vairāk par prostitūcijas vēsturi Liepājā, tādēļ iztaujāja vēsturnieku ekspertu, valsts pieminekļu aizsardzības inspektoru Liepājā Gunāru Silakaktiņu.
Pirmās ziņas par mīlas priesterieņu darbību Liepājas apkaimē saglabājušās no 1701.gada. Toreiz Virgā (virgo tulkojumā no latīņu valodas nozīmē jaunava) ziemas nometnē bija apmetušies Zviedrijas karaļa Kārļa XII karapulki, un daudzas meitenes no nabadzīgajām ģimenēm devās turp, lai nopelnītu.
Interesanti, jo samērā nesen – 2000.gada sākumā – Virgā, klātesot Kārļa XII karolīniem pilnā ekipējumā, tika atklāta piemiņas zīme Zviedrijas karalim – čugunā atliets 56.izmēra zābaks, divi lielgabali un kaudzīte ložu. Piemiņas zīme simboliski atgādina, ka tieši Virgā Kārļa XII karavīri uzturējušies neparasti ilgu laiku – veselus četrus mēnešus.
Bet 1730.gadā Liepājā parādījusies pirmā stacionārā meitu māja. Tagadējā Baseina ielā bagāts tirgotājs Benjamins Drēzings uzbūvējis ārpilsētas villu. Taču viņam neveicies – tirgonis bankrotējis, un līdz ar to māja pārdota. Bijušajai villai mainījušies saimnieki – tur bija gan teātris, gan citas iestādes, bet beigu beigās – 1755.gadā – bordelis, kas tika pie nosaukuma “Drēzinga lustūzis”.
Tā laika Liepājas jaunatne tur rīkojusi burziņus un rautus, līdz pastāvošajai valdībai tas apnicis. Un viss beidzies ar to, ka pilsētas tēvi no bordeļa kārtējiem īpašniekiem par tajā laikā ievērojamu summu – 700 dālderiem – atpirkuši ēku un zemi.
Pēc tam liepājnieki pa akmenītim vien bīstamo māju aizstiepuši uz visām pusēm. Par pirmo Liepājas meitu māju tagad vairs liecina akas grods, kas apskatāms Liepājas muzeja dārzā. Akmens grodā iekalts īpašnieka vārds un uzvārds, kā arī gadskaitlis – 1738.gada septembris.
Nedaudz vēlāk iepretim jau minētajai vietai izaugusi emigrantu ēka. 1908.-1909. gadā Krievijas impērijas padotie masveidā emigrēja uz Ameriku, bet Liepājā bija emigrācijas punkts un poliklīnika, kur pārceļotāji dzīvoja karantīnas laikā. Un laika īsināšanas nolūkā aicināja ciemos nopelnīt kārās liepājnieces.
Minētajā ēkā Baseina ielā pašreiz ir akadēmijas kopmītnes.

Uzplaukums

Nostāsti vēsta, ka bordeļu uzplaukuma laikā – 19.gadsimta vidū – krodziņš ar meitenēm tā laika jaunekļiem bijis pieejams arī pašā pilsētas centrā – tagadējā Lielajā ielā 6 (Lielās un Pasta ielas stūrī).
Jāņa un Skolas ielas stūrī bijusi meitu māja, kas orientēta tieši uz Skandināvijas jūrniekiem – bruģakmeņi iestādījuma priekšā bijuši izklāti rombveidā, kas jūrniekiem ziņoja par meitu mājas atrašanās vietu. Iereibušajiem jūras vilkiem pat acis uz augšu nebija jāpaceļ, lai uzzinātu par vilinošo vietu – tas bija redzams zem kājām. Jāpiezīmē, ka šī bijusī meitu māja – slavenais “Vāgūzis” – Liepājā tika nojaukta tikai 1994.gadā.
19.gadsimta beigās Krievijas impērijā prostitūcija tika legalizēta. Rūpējoties par tautas veselību, nodibināja pilsētas prostitūcijas uzraudzības komisiju, kas kontrolēja priekameitu veselības stāvokli.
Senie dokumenti rāda, ka Liepājā ik gadu šim mērķim atvēlēti 2000 rubļu, bet 550 rubļu bija paredzēti vēl cēlākam mērķim – kompensācijas izmaksas tām prostitūtām, kuras atgriezās uz tikumības ceļa. Diemžēl nav saglabājušies dokumenti, vai kādai personai kompensācija arī izmaksāta.
Prostitūtu medicīniskās pārbaudes arī pilnā apjomā apmaksājusi pilsētas vadība. Dokumenti rāda, ka prostitūtas slimojušas reti – gadā ārstēšanās apmaksāta vidēji astoņām prostitūtām.
1908.-1909. gadā Liepājā dzīvojuši aptuveni 116000 iedzīvotāju, bet ar savu miesu tirgojušās 450 sievietes. Lielākā daļa prostitūtu bija ebrejietes, mazāk – polietes, vācietes un krievietes, bet tikai 10 – latvietes.
1909.-1911. gadā pilsētā darbojušās 10 oficiālas publiskās mājas, no kurām lielākā daļa atradās pilsētas dienvidu daļā – tagadējā Bārtas, Strautu un Ezera ielā. Bija arī meitenes, kuras strādāja uz savu roku – reģistrējās, noīrēja istabiņas un pieņēma klientus. Visbiežāk mīlas priesterienes īrēja apmešanās vietas ostas tuvumā – Jūras un Kaiju ielā.

Kokotes – no Parīzes

1911.gadā bagātais koktirgotājs Lazars Rostovskis, kuram piederējušas plostu piestātnes, uzsācis būvēt lielu ēku tagadējā Jaunajā ostmalā. Kad būve 1912.gadā bijusi gatava, izrādījies – tur ir lepnākais bordelis pilsētā ar skatuvi, restorānu un lepniem apartamentiem. Izkārtne krievu, vācu un latviešu valodā vēstījusi par iestādes piedāvātajiem pakalpojumiem. Bijis pat pierakstīts, ka kokotes tiek pasūtītas tieši no Parīzes.
Vienā no lepnā bordeļa kokotēm nopietni bijis ieķēries kāds štabskapteinis no Karostas. Kad viņa sirdsdāma uz skatuves dejoja kankānu, mīlnieks viņai zem kājām metis zelta zivtiņas, kuras no līdzpaņemtā akvārija ķeksējis un pasniedzis virsnieka denščiks.
Divdesmitajos gados ostmalas būve noplēsta. Patlaban šajā vietā ir lielveikala “Rietumu centrs” autostāvvieta, bet vēl nesen tur atradās bēdīgi slavenās akciju sabiedrības “Kurzemes piens” ēkas – kantoris un ražotnes. Liepājnieki smēja, ka Saldovera kunga uzņēmums nogājis pa burbuli, jo bijis būvēts nestabilā vietā.
1912.gadā prostitūcijas dēļ Liepājā izcēlies liels jandāliņš. Liepājas vadītāji, lai glābtu pilsētas labo slavu, nolēmuši visus publiskos namus no centra – dienvidu rajona – pārcelt uz nomali – ziemeļu rajonu, tuvāk pie emigrantu ostas (Tīklu, Buru, Laivu u.c. ielās).
Armijnieki krituši panikā – blakus taču kara osta! Turklāt tramvaja līnija līdz pašam tiltam. Ja priekamājas būs tik tuvu, zaldāti un matroži varēs neiet pie meitām cauri visai pilsētai – pietiks pārskriet pār tiltu. Bet tas jau būs armijas disciplīnas pārkāpums un impērijas balsta kaujas spēju zudums.
Skandāls izvērties tik liels, ka gubernators, kura sēdeklis bija Jelgavā, bez maza joka atlaidis no darba pilsētas galvas vietnieku T.Breikšu. Viss beidzies ar to, ka priekamājas palikušas iepriekšējās vietās.
1915.gadā, jau vācu okupācijas laikā, zaldātu publiskā māja iekārtota E.Veidenbauma ielā. Bordelis šajā ēkā darbojies arī Otrā pasaules kara laikā.
Likteņa ironija – vēl pirms pāris gadiem šajā ēkā, kur patlaban ir mītne Sabiedrības veselības aģentūras Liepājas filiālei, darbojās Liepājas dermatoloģiski veneroloģiskais dispansers.
20.-30. gados zaļajai dzīvei pienāca gals – oficiālu publisko namu Liepājā vairs nebija. Taču tas nenozīmēja, ka bija izskausta prostitūcija. Pērkamās sievietes īrēja istabiņas un darbojās individuāli. Tieši tāpat kā mūsdienās meitenes varēja dabūt arī viesnīcu restorānos – “Hamburgā”, “Zelta enkurā”, “Kronštatē” u.c. Tiesa gan, tobrīd publika mīlas priesterienes sauca par bārdāmām.
Taču nav snaudusi arī policija, un tāpēc nedrīkst nepastāstīt par kādu atgadījumu.
30.gadu sākumā “Kronštates” īpašnieks Blumbergs nomiris, un viņa sieva un meita, nevēlēdamās uzturēt tik nemierīgu saimniecību, izpārdevušas ne tikai ēkas, bet arī pārējo īpašumu.
Skaistuli papagaili nopircis advokāts Stengrevics, kurš bijis liels mecenāts. Reiz kādas pieņemšanas laikā atgadījies advokātam negaidīts pārsteigums. Nesen nopirktais papagailis greznā būrītī sēdējis viesību zālē, kad tajā pilnā parādes formastērpā ienācis pilsētas galvenais prefekts Šteinerts. Papagailis, ieraudzījis pazīstamo policijas tērpu (cik gan reižu putnam nebija nācies savām acīm skatīt prostitūtu tvarstīšanas akcijas!), bijis bezgala priecīgs – sitis spārnus un skaidrā valsts valodā kliedzis: “Visas m… – ārā!”

Iz jauno laiku vēstures

Prostitūcija ir viena no vissenākajām profesijām un, kā rāda vēsture, arī dzīvot spējīgākajām. Tas, ka mūsu pilsētā nav legālu meitu māju, nenozīmē, ka nav naktstauriņu.
Liepājā prostitūcija ir – par to liecina vairākas pēdējos gados ierosinātās krimināllietas. Piemēram, lieta, kurā par sutenerisma atbalstīšanu tika apsūdzēti divi policijas darbinieki. Liepājniekiem nav sveši nosaukumi “Zemenīte”, “Afrodīte” u.c. Vairākas reizes policijai gadījies aizturēt kādu suteneru vai priekameitu, taču tas nenozīmē, ka izdevies šo nelegālo biznesu izskaust.
Liepājā nav reģistrēts neviens intīmklubs, taču pagrīdē darbojas vesels pulks suteneru un mīlas priesterieņu. Neoficiāla informācija rāda, ka tagad mūsu pilsētā savus pakalpojumus sniedz aptuveni pussimts prostitūtu. Kaut arī intīmklubi un kontakttelefonu operatori ir izskausti, meitenes vienai naktij iespējams atrast viesnīcās, naktsklubos un bāros.

Vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš rāda akas grodu, kurā iekalts pirmās Liepājas meitu mājas īpašnieka vārds, uzvārds un gadskaitlis – 1738.gada septembris. Tas ir vienīgais “Drēzinga lustūža” liecinieks un atrodas Liepājas muzeja dārzā.