Jautājumi par mūsu nākotni

Ikkatrs 18.novembris Latvijā ir svētku diena, kad priecājamies, ka mums ir sava, brīva valsts. Bet laiks, ejot uz šīs dienas sarīkojumiem, liek atcerēties mūsu valsts pirmsākumus, tās vēsturi. Asāk nekā jebkad atbildes meklējam uz jautājumiem par mūsu nākotni. Kas notiks ar šo zemīti, kad aizmūžu dārzos ieies ne tikai Latvijas brīvvalsts veidotāji, ne tikai pretošanās kustību dalībnieki, Sibīrijas un Gulaga upuri, un arī tie trešās Atmodas laika ļaudis, kuri bija ne tikai valsts atjaunošanas liecinieki, bet tai atdeva sevi visu, visu savu dvēseles spēku? Vai caur pasaules vēsmojumiem jaunie spēs saglabāt to latviskumu, kas tik svēts vecākajai un vidējai paaudzei? Vai viņi, globalizācijas straumei pakļaudamies, kļūs par daļu no pasaules pilsoņiem, bet Latvija par vienu no daudzajiem eksotiskajiem pasaules vietvārdiem? Ko Latvija šodien nozīmē katram no mums?

Par to Latvijas valsts pastāvēšanas 89.gadadienas priekšvakarā savu viedokli pauda jaunatnes pretošanās kustības “Kursa” dalībnieks, mācītājs Arnolds Šterns, Ūdenslīdēju skolas komandieris, kapteiņleitnants Andis Bokums, Jāņa Čakstes 10.vidusskolas 8.klases skolniece Agnese Jansone un Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla.

KAS MAN IR LATVIJA?

Arnolds Šterns: – Esmu vecākās paaudzes pārstāvis. Gāju 28.janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskolā un biju audzināts stiprā nacionālā garā. Bet visvairāk to, kas man ir Latvija, izjutu, kad biju no tās šķirts. Vairāk nekā septiņus gadus padomju koncentrācijas nometnē Vorkutā pazemē raku ogles. Tad arī visspēcīgāk izjutu, kas tas ir – Latvija. Ja cilvēkam maizes ir gana, viņš nemaz nezina, cik tā ir garšīga. Tikai tad, kad tās nav, viņš saprot tās vērtību.

Un vēl. Es visas lietas saistu ar mūsu Radītāju. Ar Dievu. Mūsu dzīves rokasgrāmatā ir teikts, ka Dievs ir nospraudis laikus un robežas, kur katrai tautai dzīvot. Uzskatu, ka Latvija man un manai tautai ir Dieva dāvana. Un katrai dāvanai ir ļoti liela vērtība. Es nevaru šo dāvanu pārdot vai kādam citam atdot. Tā ir dāvana, tā ļoti jākopj un jāsargā. Esmu lepns, ka varu piederēt šai tautai. Un izjūtu atbildību par tās saglabāšanu. Kad 1947.gadā iznīcināja Liepājas tehnikuma audzēkņu pretošanās kustību “Kursa”, kuras dalībnieks biju, man bija 16 gadu.

Andis Bokums: – Esmu vidējās paaudzes pārstāvis, man ir 37 gadi. Esmu dzimis padomju Latvijā, nevis brīvvalstī. Skolā mācījos Latvijas vēsturi, bet ne tādu, kādu mēs to zinām tagad. Esmu gandarīts, ka man bija iespēja noskatīties filmu “Rīgas sargi”. Un patīkami pārsteigts, ka mūsdienās tiek veidotas tādas patriotiskas filmas. Šo filmu ieteiktu noskatīties visiem jauniešiem.

Esmu piespiedu kārtā bijis arī padomju armijā, dienēju Murmanskā. Kad mani uz turieni aizsūtīja, nesapratu, kāpēc mani tur aizveda, ko tur daru, kāpēc man tur jābūt. Tad visvairāk izjutu, ko nozīmē mājas, Latvija. Man bija vēlēšanas dienēt. Bet ne armijā, kas manai tautai sveša. To arī īstenoju, kad no turienes atgriezos.

Es Latviju uztveru kā veselumu. Tā man nozīmē arī mājas, dienestu, ģimeni. Arī ģimenē cenšos pēc iespējas vairāk turēt godā latviskumu. Māte bija 1949.gadā izsūtīta. Sāpe iet no paaudzes paaudzē. Man nav svešas patriotisma jūtas.

Agnese Jansone: – Esmu patriote. Biju aizgājusi uz 11.novembra parādi. Skatījos, kā soļo mūsu karavīri, kā godina brīvības cīnītājus, Kalpaku Ziemeļu kapos. Tas mani ļoti uzrunāja, saviļņoja. Bija jādomā, cik svarīga viņiem un mums visiem ir Latvija. Iespējams, ka manu attieksmi pret Latviju ietekmējis tas, ka man opapa tētis ir cīnījies par Latvijas neatkarību. Ļoti cienu tos cilvēkus, kuri cīnījušies par Latviju un tās dēļ gājuši bojā. Man ir labi ap sirdi, ka ir tāda brīva Latvija. Pati esmu jaunsargu organizācijā. Arī ģimenē man stāstīts par to, kas mūsu zemē noticis, ko tā pārdzīvojusi. Man ir pašsaprotami, ka Latvija ir jāciena.

Taču varu atklāti pateikt: lielākā daļa manu klasesbiedru, arī citi mana vecuma bērni Latviju neuztver kā kaut ko viņiem nozīmīgu. Saka: “Nu, ir zeme kā zeme. Dzīvojam te. Kas tur sevišķs?” Daudzi nezina, kas ir Lāčplēša diena. Ir pat dzirdēts, ka Lāčplēsis ir cilvēks, kas zooloģiskajā dārzā apkopj lāčus, vai citā versijā – cilvēks ar lielām ausīm. Iespējams, tas tāpēc, ka mums skolā neko par Latvijas vēsturi nemāca, stundās stāsta kaut ko par kaut kādām ēģiptēm un citām tālām zemēm. Par valstij nozīmīgiem svētkiem un notikumiem skolā nerunā – ne vēstures, ne audzināšanas stundās. Arī Lāčplēša dienai par godu nekādi pasākumi nenotiek, vismaz astotajām klasēm ne.

Arnolds Šterns: – Kad gāju pamatskolā, arī tehnikumā, visai klasei bija vēlēšanās, degsme svinēt valsts svētkus. Atceros: svētkos ejam uz skolu un jau pa gabalu dzirdam, kā tehnikumā spēlē patafons un skan “Lai līgo lepna dziesma”. Mēs toreiz bijām lepni, ka mums ir valsts. Katram pie žaketes atloka bija nozīmīte – karodziņš. Tagad pat pie mājām karogus neliek.

Andis Bokums: – Arī es meitai vaicāju, vai viņai māca Latvijas vēsturi. Izrādās – nē. Arī manējā ir astotajā klasē. Četrpadsmit gadu vecumā bērni jau ir pietiekami pieauguši, lai spētu analizēt, saprast, kas ir mūsu valsts, kāda tās vēsture, kā tā izveidojusies, kā cēlusies. Pat ceturtajā piektajā klasē vajadzētu mācīt – kas ir dzimtene, kas valsts, ko nozīmē būt latvietim Latvijā.

Dace Kārkla: – Latvija man ir tā vieta, kur es dzīvoju. Latvija man ir arī latviešu valoda, kultūrvēsturiskais mantojums, kas apkārt. Vārdu Latvija arī es, dzīvojot šeit, izjūtu citādi, nekā aizbraucot kur citur. Kad citās zemēs piemin vārdu Latvija, liekas, tam ir citāds starojums un piepildījums. Lai cik maza ir mūsu valsts, to pārstāvu ar lepnumu.

ES ESMU LATVIJA!

Arnolds Šterns: – Latvija ir kaut kas tik liels, tik svēts, ka nedrīkst būt izteikts tikai vārdos. Tam jāatspoguļojas arī manā dzīvē. Kad Atmodas pirmajos gados atklāja piemiņas akmeni pie pārbrauktuves Lāčplēša ordeņa kavalierim Alfrēdam Klestrovam, skanēja Latvijas himna. Daudziem mutes bija ciet. Tā arī citos sarīkojumos. Skan himna, līdzi dzied tikai daži. Arī tā apliecinām savu piederību Latvijai. Arī attieksme pret darbu, pret pienākumu, ko veicu, ir mana attieksme pret Latviju. Kad biju 16–17 gadu vecs zēns, kopā ar vienaudžiem domāju, kur mēs dabūsim patronas, kā sakārtosim automātus, ieročus, lai tad, kad būs izsūtīšanas, mežā apturētu vilcienus un izlaistu no vagoniem cilvēkus, ko ved prom no Latvijas.

Šodien tādas lietas nav jādara. Bet arī šodien varoņi ir vajadzīgi. Ikdienas dzīvē. To trūkst. Citādi valsts nebūtu nonākusi tādā situācijā, kādā esam patlaban. Jābūt varonim, lai atteiktos no sava pašlabuma. Varonim ir jābūt tēvam un mātei, lai ģimene turētos kopā un bērnus kopā audzinātu.

Man ļoti svarīga mūsu dzīves rokasgrāmata ir Bībele, sevišķi vārdi: “Nopietni pielūko, lai tu neaizmirstu notikumus, ko tavas acis redzējušas, un ka tie neizzūd tev no atmiņas visās tavās mūža dienās! Un dari tos zināmus saviem bērniem un saviem bērnu bērniem!” Savu tuvinieku un paziņu bērniem to stāstu, taču uz skolām esmu aicināts tikai divas reizes visu šo septiņpadsmit gadu laikā – vienreiz uz Nīcas skolu, vienreiz uz 15.vidusskolu.

Andis Bokums: – Katram jāapzinās tā vērtība, ko pats var dot Latvijai, un jānes Latvijas vārds pasaulē. Cik katrs spējam. Ne visi spēj dot Latvijai tik daudz, cik devusi mūsu bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Var sacīt: jā, viņai bija amats. Bet Latviju pārstāvēt var jebkurš, pat skolēns, ja vien apzinās, ka mēs katrs, kas šajā zemē dzīvojam, esam Latvijas maza daļiņa. Par Latviju stāsta katra mūsu cilvēka stāja, rīcība, pat izskats. Ja katrs par to domāsim, centīsimies savu darbu paveikt pēc labākās sirdsapziņas, tad būs rezultāts. Tad arī ārzemēs vēl lepnāk varēsim pateikt: “Esmu latvietis”.

Mēs esam NATO valsts. Sadarbojoties ar citām valstīm NATO ietvaros, arī es prezentēju savu valsti. Gan tad, kad piedalos kopējās mācībās, gan esot ārzemju misijās. Esmu bijis pašā pirmajā misijā Irākā 2003.gada sākumā. Amerikāņu kontingenta sastāvā pārstāvējām Latviju. Tur esot, kopā ar citiem Latvijas karavīriem parādījām savas zināšanas, drosmi. Tur gan irākiešiem, gan amerikāņiem gan citu tautu misiju pārstāvjiem ir radies arī manis veidots priekšstats, kas ir Latvija. Esmu dzirdējis jautājumus, vai man tur bija bail. Nē, nebija, jo būt tur, tāpat kā pārkāpt pāri bailēm, bija mans pienākums pret savu valsti. Valsts ir ieguldījusi naudu, mani apmācot, man tas dienot valstij jāatdod. Ja mēs nepiedalīsimies šādās misijās, tad neviens nepalīdzēs, ja mums būs vajadzīga palīdzība.

Esmu divas reizes mācījies Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī tur jutos kā Latvijas pārstāvis. Tiesa, lielai daļai amerikāņu Latvija ir sveša. 1999.gadā viņi zināja Eiropu, tad vēl Angliju, Franciju, Vāciju un Krieviju. Kad sāku runāt ar viņiem, diskutēt, brīnījās, ka ir arī tāda latviešu valoda, ka tā nav pat krievu valodas dialekts. 2004.gadā jau attieksme bija cita.

Varu apgalvot, ka ne tikai es, bet liela daļa cilvēku, kas dien Latvijas armijā, nedien naudas dēļ, bet tāpēc, ka ir Latvijas patrioti. Ja tā nebūtu, labāk apmaksātu darbu viņi sen būtu varējuši atrast ārzemēs. Tie, kas palikuši pie mums, nevēlas braukt prom, bet gan izveidot tādu Latviju, ar ko varam lepoties. Tāpēc arī Ūdenslīdēju skolā izstrādājam jaunas mācību programmas, lai kursantiem dotu pēc iespējas profesionālākas zināšanas un iemaņas. Pie mums mācās ne tikai Latvijas armijnieki, bet arī Igaunijas, Lietuvas un citu valstu – Gruzijas, Azerbaidžānas – pilsoņi.

Ūdenslīdēju skolā organizējam ekskursijas skolēniem. Lai viņiem stāstītu, kā Latvija jāsargā, un rādītu, kā to darām mēs. Mēs arī rekrutējam jauniešus un jaunietes dienestam.

Agnese Jansone: – Vasarā kopā ar citiem jaunsargiem biju Igaunijā pārstāvēt Latviju. Notika dažādas starptautiskas militāras ievirzes sacensības. Igauņiem palika mute vaļā: Latvija vienmēr visās disciplīnās bija pirmajā vietā. Ar to izpelnījāmies cieņu. Igauņi nāca pretim, sauca latviski tos dažus vārdus, ko bija iemācījušies. Bija skaidri redzams, ka viņi priecājas, ka esam turp aizbraukuši.

Ko vēl varu darīt, lai varētu būt laba Latvijas pārstāve? Mācīties. Parasti jau saka, ka mācos sev, bet es mācos arī savai ģimenei.

Arnolds Šterns: – Gan jau Agnese mācās arī Latvijai.

Agnese Jansone: – Tā ir. Arī Latvijai. Tāpat arī jaunsargos. Bet tur vieglāk, jo mūsu treneris ir mans tētis Varis Jansons. Bet, pat ja tētis nebūtu zemessargs, iespējams es būtu jaunsargos. Mani tādas lietas interesē. Patīk piedalīties vasaras salidojumos, arī šaut patīk, lai arī plecs no ieroča atsitiena smeldz. Kādreiz domāju, ka savu nākotni saistīšu ar armiju. Tagad radušās arī citas intereses. Bet jaunsargos gūtais noteikti dzīvē noderēs.

Dace Kārkla: – Bija viens 18.novembris pirms vairākiem gadiem pie Pedagoģiskā institūta. Šāva raķetes, kaut ko runāja. Tajā brīdī pārņēma dziļš saviļņojums: es taču arī esmu daļa Latvijas. Dzīvoju šajā zemē. Esmu tai piederīga. Atmodas laikā man bija divdesmit gadu, mācījos Rīgā, redzēju barikādes, mana sirds bija par to, ka Latvijai jāatgūst suverenitāte, bet nebija tik dziļu izjūtu, kā tajā svētku vakarā. Manī kaut kas atvērās, plūda pāri malām. To var saukt arī par dzimtenes mīlestību. Varbūt liela nozīme bija arī tam, ka tajā laikā sāku ceļot pa pasauli. Esot ārpusē, savu identitāti var izjust asāk. Ja mani dzīve pavisam nepiespiedīs, es nekad nebraukšu peļņā uz ārvalstīm.

KO MĒS VARAM DOT LATVIJAI

Arnolds Šterns: – Vispirms vajadzētu dziļi apzināties, ka visi, kas esam Latvijā, esam Latvijas daļa. Arī mūsu radi, kaimiņi, sabiedrības daļa, kam ir visādas problēmas – bēdas, maksājumi, kas aug, un tamlīdzīgi. Ko varam viņiem dot? Vispirms – līdzi just. Ja cilvēks sajūt, ka viņam jūt līdzi, viņš nav viens. Mēs varam palīdzēt cilvēkiem ieraudzīt arī labo, ne tikai negatīvo. Kaut vai to, cik skaista ir daba, mūsu pilsēta. Tā ir liela lieta. Kaut dzīvesbiedram pateikt: “Tik traki nemaz, ka tev galva jānolaiž.”

Tiesa, situācija Latvijā nav tāda, kā mums patiktu. 18.oktobra mītiņš pie Saeimas, Tautas sapulce Doma laukumā liecina, ka kaut kas nav kārtībā ne tikai materiālā ziņā vien. Kad satiekos ar savu cīņu biedru Arni Otrupu, puspajokam spriežam, ka reizēm situācijas ir tādas, ka gribas atkal ņemt ieročus rokās. Tikai mēs tos vairs nespējam pacelt.

Lai Latvija mainītos uz labu, mums visiem jāmainās. Mūsu laime, labklājība atkarīga no mūsu savstarpējām attiecībām. Arī ģimenē viss kārtībā, ja ir sapratne, cieņa citam pret citu. Tā ir arī ar attieksmi pret valsti un sabiedrību. Un šī attieksme mainīsies, ja ļausim, lai Dievs iejaucas mūsu dzīvē. Viņš ir tas, kas mūs var darīt par brāļiem un māsām. Mūsu tautas lūgšana taču saka: “Dievs, svētī Latviju!” Uzskatu, ka Dievs var gan Kalvītim, gan Zatleram noņemt tās klapes, kas viņiem acīm priekšā, un ļaut ieraudzīt, kā dzīvo nelaimīgās, mazturīgās ģimenes, kāpēc vīrs vai sieva atstāj mājas un brauc uz Īriju strādāt, kāpēc nespēj te savus bērnus paēdināt un skolā sūtīt, kā dzīvo pensionāri. Kāds mākslinieks reiz kādā saietā dzirdējis, kā viens premjerministrs saka: “Pensionāros nav ko investēt naudu, viņi tāpat to izčurā un izkakā”. Tāda ir valdošo attieksme pret tautu. Latvija, tauta tādiem neko nenozīmē, tikai sava saimniecība, savi ienākumi, savi krēsli, savu bērnu nākotne, ko viņi skolo Amerikā vai Anglijā. Mēs viņus neinteresējam. Ja ātrāk nomirtu, viņiem būtu mazāk problēmu. Mēs pie viņiem nevaram tikt. Vienīgi Dievs. Mums jālūdz, lai Dievs palīdz. Protams, tas, ka braucam uz piketiem, arī kaut ko maina viņu domāšanā. Palīdzēt Latvijai mēs varam, ja turamies visi kopā. Bet nedrīkstam arī aizmirst, ka Latvija ir brīva. Es katru rītu pateicos Dievam, ka varu iziet uz ielas, uz veikalu, ka man nav apkārt žogs un uz mani nemērķē ar ložmetēju. Tas ir ļoti daudz. Un ticu, ka būs labi. Ka Dievs mūs izvadīs cauri šiem procesiem, pārbaudījumiem.

Andis Bokums: – Manuprāt, masu medijiem vairāk vajadzētu rakstīt par vēsturiskām lietām un vairāk par pozitīvo, kas vairo lepnumu par savu valsti, ne tikai par negācijām. Un ne tikai kritizēt politiķus. Mēs taču paši ievēlējam Saeimu. Mums vairāk vajadzētu strādāt ar jaunatni, lai tā izaugtu tik gudra, ka spētu izvēlēties tādus priekšsēžus, tādus deputātus, kas darītu to, ko mēs, tauta, vēlamies. Lielākā daļa no tiem, kas šodien vada Latviju, nav dzimuši un auguši brīvā Latvijā. Viņiem, lai kā viņi censtos, iekšā ir padomju zīmogs: rauj sev, ko vari ieraut, kas pieder visiem, nepieder nevienam. Uzlabot situāciju mēs varēsim tikai tad, kad izaugs jauna, brīva paaudze. Protams, pensionāriem ir rūgtums, viņiem jāēd jau šodien, nevis pēc desmit gadiem. Es ceru, ka savā dzīvē uzlabojumus vēl pieredzēšu.

Agnese Jansone: – Mans lūgums tiem, kas ir par mani vecāki, – nekautrējieties nākt uz skolām, arī tad, ja jūs īpaši nelūdz! Nāciet, stāstiet, kas ir Lāčplēsis, kas ir Latvija! Man ir palaimējies, ka man ir tādi vecāki, kam Latvija ir svarīga, kas par to domā. Skolās vajadzētu vairāk arī sarīkojumu, kas akcentētu valsts svētkus. Jau no pirmās klases.

Kāda būs Latvijas nākotne? Latvija būs. Bet vai tā būs latviska? Nezinu. Jo bērniem, maniem vienaudžiem nav izpratnes par to, kas tas ir. Nav sapratnes, kāpēc cilvēki gribēja cīnīties par brīvu Latviju.

Dace Kārkla: – Katram Latvijas pilsonim būtu jābūt sociāli aktīvam. Kad skatāmies televīzijas pārraides, bieži vien redzam, kā cilvēki izvairās atbildēt uz jautājumiem, kas saistās ar politiku. Nu, kā var dzīvot valstī, neinteresējoties, kas notiek apkārt? No likumiem, ko šodien pieņem, atkarīga arī katra indivīda dzīve. Pašlaik valstī tik saspringta situācija ir arī tāpēc, ka Latvijā kaut kas nav kārtībā kopš neatkarības atjaunošanas laikiem. Un tieši ar valstsvīru godaprātu. Trīs miljonu lieta, G-24 kredīts, bankas Baltija lieta ir bijušas plānotas akcijas. Bizness ir sajaukts ar valsts pārvaldīšanu. Cilvēki brauc prom ne tikai tāpēc, ka te maz var nopelnīt, bet arī tāpēc, ka gaisotne valstī ir nomācoša, ka neredz stabilitāti valsts attīstībā. Taču nav patiesība, ka cilvēki neko nevar panākt. Ja solidarizējas, pauž savu viedokli, var arī kaut ko izmainīt.

Un ir patiesība, ka vairāk jāstrādā ar skolēniem. Muzejs dara daudz, lai mudinātu interesēties par tautas vēsturi, procesiem, kas notikuši kādreiz un notiek šodien. Bet gribētos, lai vēstures skolotāji būtu aktīvāki. Muzeja pedagogs nodarbības vada par simbolisku maksu. Muzeja apmeklējums ir bez maksas. Esam Vēstures skolotāju metodisko apvienību uzrunājuši: “Nāciet! Māciet vēsturi muzejā.” Reti kurš te pats vada stundas. Muzeja eksponāti taču ir dzīva vēsture, kas uzrunā.

Mēs ejam arī ārpus muzeja. Patlaban tirdzniecības centrā “Ostmala” ir Jāņa Gintnera sagatavotā izstāde par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Cilvēki, kas ikdienā uz muzeju neiet, tur ierauga savus radus, izlasa anotācijas, zvana uz muzeju, vaicā, kas un kur noticis. Rodas interese, atdzimst vēsturiskā atmiņa.

Ir apbrīnojami, kur 1918.gadā cilvēki, kas nekad nebija zinājuši, kas ir Latvijas valsts, ņēma spēku un pašapziņu, lai celtos cīņai par to. Tas bija milzīgs varoņdarbs. Tas, tāpat kā barikāžu laiks un pēdējie notikumi, kas tautu uzputoja, liecina, ka latvietī ir brīvības gēns. Latvietis pēc dabas ir sīksts, var izturēt daudz. Bet ir krīzes brīži, kad spējam vienoties, saliedēties un publiski paust savu nostāju. Tāpēc Latvija būs un pastāvēs.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Dace Kārkla: “Bizness ir sajaukts ar valsts pārvaldīšanu.”

Arnolds Šterns: “Mēs varam palīdzēt cilvēkiem ieraudzīt arī labo, ne tikai negatīvo.”

Agnese Jansone: “Nāciet, stāstiet, kas ir Lāčplēsis, kas ir Latvija!”

Andis Bokums: “Mēs taču paši ievēlējam Saeimu.”