Bārtas upē netālu no Nīcas centra uz dzīvi jau pavasarī apmetušies vairāki meža pīļu pāri. Daži no tiem jau sarūpējuši itin kuplus pēcnācēju pulciņus. Mazie pīlēni, vecāku uzraudzīti, velti nekavējot laiku, steidz apgūt dzīvei nepieciešamās iemaņas. Ar interesi var noraudzīties, kā tie airējas gar ūdenszālēm, meklējot kaut ko iztikai noderīgu.

Tomēr, gādājot par guzniņām, mazie brūndzelteno spalvu kamoliņi neaizmirst parūpēties par savu ārējo izskatu. Tiklīdz spārnu galiem pielīp kāda zaļa aļģe, tā tūdaļ tiek neatlaidīgi noskalota, pakūleņojot ūdenī. Kamēr mazie draiskojas, pīļtēviņš vērīgi seko, lai viņa ģimenes mieru neiztraucē kāds pārlieku ziņkārīgs pīļu sugas vientulis, kas savu saimi nodibināt nav pratis. Tiklīdz svešinieks mēģina tuvoties, tam tiek aizšķērsots peldējuma ceļš.

Viss ir tik jauki, ka gribas atkārtot doktora Fausta vārdus: “Mirkli, apstājies, tu esi skaists!” Un nemaz vēl negribas domāt par augusta otro sestdienu, kad ezeros un citās ūdenstilpēs rībēs šāvieni, jo mazie kamoliņi būs izauguši par putniem un sāksies meža pīļu medību sezona.

“Kurzemes Vārds”