liepajniekiem.lv
Tā gadās ne reizi vien, ka viņa vēlāk ķeras klāt tam, ko iepriekš aprakstījusi. Bet nu Gunita ar lielu patiku stūrē pati jau daudzus gadus.
4×4 un sniega pūtējs
“Tā kā dzīvojam laukos un pēdējos gadus atkal sāk parādīties ziemas, vīrs jau sen sapņoja par 4×4. Pērn tādu iegādājāmies, taču tik un tā ar visu 4×4 pagājušajā ziemā nostigām.
Mums tur ir Kurzemei netipiski kalni un lejas, arī vietas, ko vējš aizvelk pilnībā, vajadzēja auto, ar ko var izrakties,” Gunita stāsta, kāpēc izraudzīts “BMW” markas apvidnieks.
Tajās mājās iepriekš dzīvoja Gunitas ome, tāpēc viņa turp braukusi visu dzīvi. Ceļā ir viens tāds kalniņš, kur pieputina vienmēr un pat vislielākajam traktoram nepietiek jaudas izstumt, tāpēc sniegs reizēm ticis stumts pāri laukam.
“Taču tagad visur ir privātīpašumi un tā darīt vairs nedrīkst. Pagājušoziem vienu dienu braucam uz pilsētu – priekšā uzlikts “ķieģelis”, jo to pakalnu nav varējuši izstumt.
Pirmo reizi vairāk nekā četrdesmit gadu laikā pieredzējām ko tādu. Labi, ka ir ceļš pa otru pusi,”
viņa pastāsta.
Autovadīšana laukos ziemās nāk komplektā ar lāpstas cilāšanu. “Vīrs ļoti gribēja sniega pūtēju, bet es teicu, ka pie mums taču ziemu nav, kādēļ tādu naudu ieguldīt!
Kad pagājušogad nostigām, izrakāmies tikai ar sniega pūtēju, tad gan teicu, ka savus vārdus ņemu atpakaļ. Ar lāpstu tas būtu aizņēmis visu nakti,” smejas Gunita.
Automašīnu izvēlējies vīrs. Viens no viņa draugiem, kurš ir liels pilnpiedziņas auto eksperts, izstāstījis visas nianses dažādiem modeļiem.
Vīrs skatījies, kas vizuāli uzrunā visvairāk, un izvēle krita uz “BMW”, lai gan
bembistiem, kā smej rakstniece, “iet slava pa priekšu”.
Izpētīta arī mašīnas vēsture, tomēr kā jau lietotam auto ķibeles gadās ik pa laikam. “Pirkām Jēkabpilī, jābrauc bija baigais gaisa gabals. Izbraucām testa apli, viss likās okei. Vienīgi nestrādāja viena durvju slēdzene, tāpēc izdevās cenu nokaulēt.
Uz mājām vīrs brauca ar bembi pa priekšu, es ar mūsu “Audi” sekoju un pamanīju, ka no izpūtēja nāk laukā melni dūmi. Servisā pateica, ka esot izņemts ārā kvēpu filtrs, dabūjām čipot, lai vainu novērstu,” atklāj autovadītāja.
Vispirms pie traktora stūres
“Taču es nejūtos kā bembiste,” uzsver Gunita.
“Vīrs gan mani sauc par gonščiku vai Šūmaheru, kaut ātrums mani neaizrauj, drīzāk pat nepatīk.
Man patīk braukt dinamiski. Ja pie krustojumiem gadās sēnes, kas nevar uzsākt braukt, tad es parasti iekabinu ar savu reakciju, bet pēc tam braucu ar atļauto ātrumu.”
Kopumā viņa esot relaksēta vadītāja, kuru nekas uz ceļa netracina. No braukšanas dinamiskuma ir atkarīgs degvielas patēriņš. Šajā ziņā taupīgākais braucējs ģimenē esot vīrs, jo nesacenšas startā ar to, kurš blakus joslā.
Savu autovadītājas pieredzi Gunita rēķina pēc jaunākā dēla, kuram tagad ir 16. Tiesības likuši abi kopā. Viņa smejas, ka arī dēlam tās uzreiz pienāktos, jo eksāmena laikā atradies mammas vēderā.
Eksāmens bijis viegls, lai gan iepriekš baidījusies, kā būs ar tehniskas dabas jautājumiem. “Izvilku tēmu par motortelpu. Ejam uz mašīnu, inspektore prasa, lai pastāstu kaut ko. Ejot stāstu, domādama, ka pie auto atvērsim motora pārsegu un sākšu stāstīt pa īstam.
Taču tur man saka – kāpjam iekšā un braucam!”
atceras Gunita.
Nu, un ko tad tu zini par motortelpu? “Motoreļļa jāmaina ik pēc desmit tūkstošiem kilometru, regulāri jāatjauno logu šķidrums, jāvaktē tas viltīgais laiks, kad jau jālej zieminieks, lai gan mīnusu vēl nav. Tā kā man ir vīrieši riņķī, viņi par to visu parūpējas,” priecājas autobraucēja.
Vispirms viņa laukos iemācījusies ar traktoru braukt. Opapam klēpī stūrējusi pavisam maza, bet patstāvīgi iemācījās braukt studiju laikā.
“Ātrumkloķis tik grūti slēdzās, es pieradu, ka to vajag spiest ar visu spēku, tāpēc
sākumā man autobraukšanas instruktore pat aizrādīja, ka es tā kā ar traktoru braucot,”
smejas Gunita.
Šo gadu laikā viņai bijis tikai viens sods, un tas pats par stāvēšanu, tāpēc ne pašai, bet auto īpašniekam. “Ļoti ilgi gaidīju, kad tad mani policija reiz apstādinās. Braucu pareizi, man viss ir kārtībā, tāpēc ļoti gribējās šo satikšanos. Pirms dažiem gadiem Jāņos pirmo reizi dabūju pūst trubiņā.
Kad lielais puika saņēma tiesības, viņš, šķiet, jau pirmajā braukšanas mēnesī trāpījās reidā. Es esmu no tiem, kuri uzskata, ka kārtības sargi dara savu darbu un dara labi, un manis pēc radari varētu būt uz katra stūra,” saka Gunita.
Sapnis par pūkainu apmalīti
“Viena lieta, kas man Bembē ļoti nepatīk, – vācu autobūvētāji nav līdz galam padomājuši par to, ka atpakaļgaita ir blakus pirmajam pārnesumam un kloķis nav ne jāspiež uz iekšu, ne jāvelk uz āru, tāpēc pašā sākumā es regulāri ieliku atpakaļgaitā, kad vajadzēja uz priekšu. Nu jau esmu pieradusi, un nav ne vainas.
Kad pārsēžos dēla “Audi”, kas bija mūsu iepriekšējā ģimenes mašīna, jūtos komfortablāk, jo lēzenāki ātrumi – garāki nekā bembim, kuram ļoti ātri jāpārslēdzas uz nākamo,” salīdzina Gunita.
“Nāk ziema, un man ir ļoti bail no sānslīdēm,”
atzīstas autovadītāja.
“Pirms gadiem divdesmit, braucot ar draugiem, saslīdējām uz Aizputes šosejas, un mūs ienesa grāvī, par laimi, nedziļajā pusē. Ja ceļš pa ziemu nav izstumts, man nepatīk sēsties pie stūres.
Blakus mūsu ceļam ir kāda māja, kuras ceļgalā stāv akmens rūķis. Reiz līkumā pirms tās mašīnu sāka nēsāt, gribējās aizvērt acis un… Par laimi, izdevās mašīnu savākt tā, ka tā nogāja līdz ar rūķi neaizķerot. Kopš tās reizes ziemas braukšana nepatīk vēl vairāk.”
Apsildāmie sēdekļi un stūre Bembei gan esot kaut kas fantastisks. “Man ir salīgas rokas un kājas. Ja kādreiz būs pašai sava mašīna, tad stūrei piedevām būs pūkaina apmalīte,” sola Gunita.
Vēl šai automašīnai ir kruīza kontrole, par kuru ģimenes vīriešiem domas dalās: vīrs neizmanto, bet dēlam patīk. Gunitai pašai patīk just gan pedāļus, gan pārnesumu kloķi.
Kad gājusi autoskolā, tolaik jau sāka piedāvāt mācīties ar automātu, bet viņa skaidri zinājusi, ka to negrib.
Švīkai uzklāj nagu laku
Ceļā pie stūres Gunitu gandrīz vienmēr pavada mūzika – “Skonto” ir viņas mīļākais radio. “Tad, kad skan smukās dziesmas, uzgriežu uz pilnu klapi, un man pie kājas, ko domā citi, ja logi ir vaļā.”
Labāk viņai patīk braukāt pa Liepāju, nevis lielus gabalus pa šoseju. “Šoseja ir garlaicīga, tur nekas nenotiek. Un tur var izskriet zvēri.”
Tad, kad brauc viena, kad nav sarunbiedra, viņa ne vienmēr dzied dziesmām līdzi. “Citreiz klusumā var visu ko izdomāt, reizēm pavīd kāds sižets grāmatai.
Mašīna ir radoša būtne un telpa, kur viss kas var notikt. Gan iekšpusē, gan ārpusē,”
viņa mīklaini pasmaida.
Auto esot ģimenes loceklis, to nekādi neuztver kā bleķa gabalu. Teju visām automašīnām ir bijuši vārdi – Oksana, Viktorija… Lai arī šis auto mīlīgi iesaukts par Bembi, sieviete neesot vis. Ja nu ir, tad tāda skarba dāma.
Ceļojumā Itālijā Gunita sapratusi, ka šajā valstī nevarētu būt spēkrata īpašniece, jo tur neviens nesaudzē citu mašīnas – parkojoties vienkārši izstumda.
“Kad tikko biju dabūjusi tiesības, gar žoga stabiņu nobraucu tā, ka sānam novilka krāsu. Raudādama krāsoju ar nagu laku ciet.
Reiz paliku bez priekšējā vējstikla, jo pretimbraucoša automašīna uzmeta akmeni. Dzinos braucējam pakaļ, jo uzskatīju, ka vainīgs, ja brauc pa grants ceļu, nesamazinot ātrumu. Panācu uz šosejas, bet viņš teica, ka neko nezinot,” atceras Gunita.
Zvanījusi paziņai, kuras vīrs strādāja Ceļu policijā, bet arī viņš teicis, ka neko darīt nevarot.
Iepriekšējās automašīnas ģimenei bijušas tādas, kas kalpo, līdz nonāk lūžņos. Šī esot pirmā vērtākā mašīna.
“Protams, mašīnas ik pārgadus būtu jāmaina, taču mēs tām ļoti pieķeramies. Ar visiem trūkumiem liekas, ka vēl taču iet, turklāt tik daudz ieguldīts!” viņa secina.
Regulāri braucot pa laukiem, Gunita redzējusi visādus autovadītājus un dzirdējusi dažādus stāstus. Piemēram, par kādu vīrieti, kuram patīk braukt, kad iedzēris. Viņš dzīvojot daudzstāvu mājā un pirms dzeršanas izmetot mašīnas atslēgas pa logu, jo zinot, ka, cukā būdams, neatradīs. Arī kaimiņi esot par to informēti.
Taču jaunieši gan esot apzinīgi – viņiem šķiet tikai normāli, ka pie stūres jāsēžas skaidrā. Tikmēr vecākās paaudzēs daudziem esot jūra līdz ceļiem, un šos cilvēkus Gunita sauktu par potenciālajiem slepkavām.
Gunitas Lagzdiņas Bembe
- “BMW X3”
- 2007. g. izl.
- 2,0 l dīzeļdzinējs, 150 ZS
- Degvielas patēriņš 6–7 l/100 km (atkarībā, kurš pie stūres)
- 4×4 piedziņa, manuāla sešpakāpju pārnesumkārba
- Gunitas mīļākā anekdote par auto tēmu: Jo krutāks džips, jo tālāk jābrien pēc traktora.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
