liepajniekiem.lv
Šī ir jauniešu pirmā kopīgā sezona rallijā, un puiši ar savu aizrautību un centību apliecina, ka darot to, kas patīk, katram ir iespēja piepildīt savus sapņus.
Atsaldēti benzīngalvas
Pašlaik tabulā ir ļoti interesanta situācija – trīs komandas cīnās par otro vietu, un visām ir iespēja to iegūt Latvijas minirallija sezonas pēdējās sacensībās, kas notiks 26. oktobrī sporta bāzē “Biķernieki”.
Dzintars teic, ka “Hondai” esot švakāks motors nekā konkurentiem, tātad tas visu neizšķir. “Motors, protams, palīdz, tas izlabo tās kļūdas, ko tu pieļauj,” saka stūrmanis.
Komanda septembra sākumā ievākusies jaunajās mājās – garāžā Jaunliepājā aiz bijušā “Liepājas metalurga”. Iepriekš bija apmetušies slēgtajā teritorijā aiz “Kursas”.
Uz jautājumu, kad puiši satikušies, Kārlis atbild, ka pirms entajiem gadiem, un nosmejamies, ka šitā jau izklausās pēc veterāniem.
“Desmit gadus esam pazīstami, bet tolaik nedomājām, ka varētu braukt kopā. Laiks gāja, un abi sapratām, ka esam atsaldēti benzīngalvas.
Un tā arī ir, viss ir ap mašīnām un par mašīnām,” viņš atzīst.
“Es uzticos viņam, kā viņš lasa, un viņš man uzticas, kā es braucu. Tas arī rallijā ir galvenais, ka mēs viens otram mašīnā uzticamies. Man Dzintars ilgi nebija jāpierunā. Braucam? Braucam!”
Tā kārtīgi sapazinušies Eiropas rallija čempionātā Vecpilī, kur jauniešiem bija iespēja brīvprātīgi pastrādāt. Kaspars Bite kļuvis par viņu mentoru, vilcis uz priekšu, uzticot arvien vairāk un arvien lielākus darbus.
Tālāk jau iesaistījušies rīkošanā – sākuši kā dopa vadītāji minirallijā, bet šogad jau bijuši pasaules rallija čempionāta posma organizatoru vidū.
Vispirms Kārlis pamēģināja braukt rallijā kopā ar tēti Māri Ķipstu, kuram šai jomā ir liela pieredze, un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc brauc arī dēls.
“Nopirku “Hondu” un sapratu, ka man ir jābrauc un vajag blakussēdētāju. Tā nu cīnāmies par sezonas kopvērtējumu,”
saka Kārlis.
Iepriekšējos gados abi piedalījušies mazos autosprintos Vaiņodē, arī krosa dienās, lēnā garā attīstījuši savas spējas.
Tomēr visvairāk laika esot pavadījuši rallija simulatoros, Dzintars domā, ka varētu būt ap piectūkstoš stundu.
“Tas sākās pa jokam, bet daudzas iemaņas ir tieši no datorspēlēm. Protams, mašīnā nebūs tāda pati sajūta kā simulatorā, bet tajā brīdī, kad brauc un kaut kas notiek, kaut vai negaidīta sānslīde, tu zini, kas jādara. Nenobīsties, nenospied bremzi, nesāc griezt stūri uz citu pusi vai, kā mēs smejamies, septiņdesmit rokas salonā iet pa gaisu,” stāsta K. Ķipsts.
Uzticamais motors
Tik daudzus gadus darbojoties autosportā, tagad, nostājoties pie starta līnijas, apkārt visi ir pazīstami, saka Dzintars. Pašiem braukt tomēr esot interesantāk nekā rīkot minirallijus, ko darījuši vēl pērn.
“Kārlis Karostā pieredzēja pirmo avāriju,” izstāsta stūrmanis. “Apmales skrien man virsū,” atzīstas pilots.
Šogad Dzintaram pierakstos bija atzīmēts tieši tas līkums. Kad Kārlis veiksmīgi izbraucis, stūrmanis paslavējis, ka nu tikuši tam garām. Kā pārvarēt šādu slikto pieredzi?
“Iekāp un brauc. Vai nu mācies no kļūdām, vai nemācies,” pauž Kārlis.
“Dzintars otrajā aplī smējās, ka vajag ātrāk. Un tad galvā ir, ka negribu atkal mājas rallijā izstāties, negribu paķert apmales, kādu riteni nolauzt. Bet kopumā tajā brīdī, kad lampiņas nodziest, man varētu ar nazi kājā iedurt, bet es brauktu.
Pilnīgākā koncentrācija tikai uz trasi, uz stenogrammu. Nekas vairs nav svarīgi. Tikai tikt līdz finišam.”
Dzintars stāsta, ka pēdējā dopā Karostā Kārlis sācis braukt lēnāk, jo bija svarīgi finišēt, lai būtu vieta nodrošināta.
“Lai gan uzskatu, ka viņš pārāk lielu drošības spilvenu sev veidoja. Bija ļoti daudz laika, ko varējām nekavēt,” saka stūrmanis.
Kārlis iebilst, ka gribējies tikt līdz galam: “No sešām automašīnām izdzīvojušas bija trīs, pjedestāls jau tāpat bija. Ar visu to, kā visiem todien bija gājis, es labāk piebremzēju, nekā riskēju un zaudēju vēl vairāk. Smējāmies, ka tad, ja mašīnai kaut kas notiks, mēs to aizstumsim līdz finišam.”
Par savas rallija mašīnas izvēli K. Ķipsts stāsta, ka simtprocentīgi zinājis – tai jābūt priekšpiedziņai.
“Es un “BMW” nelīmējas kopā. Pirmajā līkumā mēs jau būtu kuitos. “BMW” vairāk ir Dzintaram,” zina pilots.
Izvēle bijusi starp “Citroen C2” un “Honda Civic”. Trāpījies sludinājums, piezvanījis. Bijis ļoti lādzīgs cilvēks, kuram šī mašīna bijusi vienīgā, pirkta Latvijā. Esot bijusi viņa “rokassomiņa” – no punkta A līdz punktam B.
“Rīgā viss izskatījās ļoti krāsaini, skaisti, mašīna ļoti labā stāvoklī.
Nopirkām, atvedām uz Liepāju, un… viss nebija tik krāsaini. Visu ziemu nostāvēja garāžā metināšanā.
Paldies Gvido no “GMV”, kurš mūs izglāba, jo tiltam bija jāizlūst. Domāju, ka pirmajā rallijā mēs to mašīnu lasītu pa detaļām. Tas ir japāņu metāls, kam ļoti patīk rūsēt,” spriež K. Ķipsts.
Citādi šīs esot ļoti uzticamas mašīnas ar uzticamiem motoriem. Var sākt vārīties, var būt citas ķibeles, bet motors ne reizi nav atstājis komandu malā. Šim “Hondas” motoram ir iespēja, ka tas griež vairāk apgriezienu, nekā citi.
Puiši arī ieguldījuši ļoti daudz laika un darba, lai mašīna būtu izturīga un konkurētspējīga. “Protams, sapnis ir iekāpt zilā “Subaru”,” nosmaida Kārlis,
“kopš bērnības atceros, kad tētis vēl rīkoja rallijus, ka mans sapnis bija zils “Subaru” ar zvaigznēm uz sāniem.
Teicu tētim, ka tādu nopirkšu un mēs izbrauksim rallijā. Tas būtu galamērķis, ar “Hondu” jau visu dzīvi nebrauksim, būs arī kāds pilnpiedziņas auto. Bet tādas mašīnas kļūst dārgākas un ir ļoti grūti atrast, pašlaik tās nav mūsu budžetā.”
Tuvāko gadu mērķis ir pāriet no “Studentiem” uz 2000 vai 1600 klasi un ielikt auto aizmugurē drošības karkasu. Dz. Kunce sapņo par driftu.
Kā Dzintars pieņem “Hondu”, ja tuvāki ir “BMW”? “Pārciešu. Jā, brīžiem noskauž, ka viņiem detaļu ir simtreiz vairāk. Lai mēs uzlabotu, kā tā mašīna brauc, jāiegulda trīsreiz vairāk nekā bembistiem. Taču mēs varam piedalīties un nebūt no viņiem nemaz tik tālu nost!” viņš saka.
Dārdzību rada tas, ka ekipāža vēlas ekskluzīvas detaļas no konkrēta modeļa. “BMW” tās varot salasīt no vairākiem.
Iepriekšējais īpašnieks ar šo auto braucis ilgi, bet rallijā, protams, spēkratu mūžs saīsinās. Pēc katrām sacensībām brauc garāžā, ceļ augšā un skatās, kas ir salauzts, salocīts vai trūkst.
Kārlis sakot savai draudzenei, ka sporta mašīnai jābūt labākā stāvoklī nekā ielas mašīnai, jo uz grants ceļiem ātrums ir no 90 km/h uz augšu, tāpēc jābūt drošam, ka nekas nenolūzīs un nenokritīs.
Pirms sezonas jau ir forši salikt visu virsū, sarežģītāk ir auto uzturēt sezonā, kad trūkst laika. Pagaidām izdevies iztikt bez būtiskiem bojājumiem.
Varot jau minirallijā izbraukt arī ar mammas “Golfu”, taču ir liela iespējamība, ka tas paliks malā. Sagatavotību mašīnai vajag.
“Kad simt ekipāžas izbrauc sporta režīmā vienā līkumā, tur ir tā izrakts, ka var kartupeļus stādīt iekšā,” zina K. Ķipsts.
Ārā vairs nevar izkāpt
Puiši ir pateicīgi saviem atbalstītājiem, kuru vārdi lasāmi uz automašīnas, kuri palīdz aizbraukt uz rallija posmiem, jo autosports nav tas lētākais. Uz mašīnas vēl esot gana vietas, tā ka atbalstītāji ir laipni gaidīti.
Lai arī “Studentu” ieskaitē ir atvieglojumi dalības maksā, izmaksas tāpat ir pietiekami lielas, jo vajag degvielu, vajag treileri, ar ko mašīnu aizvilkt.
Dzintars studē un strādā pilnas slodzes darbu, Kārlis strādā, skrūvē mašīnu un vakaros vēl piehalturē.
“Tas ir reāls dzīvesveids. Braucēji nāca man klāt un teica, ka esmu iekūlies, jo no tā vairs nevar tikt prom.
Arī tētis man saka: “Jūs esat iekrituši bedrē, no kuras vairs nevar izkāpt.” No autosporta ir grūti aiziet. Tie, kuri aiziet, pēc pāris gadiem ir atpakaļ pie sporta auto stūres, jo bez tā nevar, tās ir pavisam citas sajūtas,” pauž K. Ķipsts.
Tētis pateicis vēl kādu domu – ja tev patīk braukt, tad tev patīk arī skrūvēt. Reti kurš var atnākt pie visa gatava.
“Man lielākais ir skatītāju atbalsts,” atklāj Dz. Kunce.
“Nav daudz laika skatīties apkārt, bet kad ieraugu cilvēku pūļus, kas ieradušies mūs skatīties, tas jau ir iespaidīgi.
Ropažos bija mūsu pirmais rallijs kopā, un īsti nebiju reklamējis, ka piedalos. Man sūtīja video un jautāja, vai tas esmu es. Atpazīst pēc šīs mazās uzlīmītes! Tas dod milzīgu iedvesmu piedalīties vēl!”
Īpaši Liepājā bijis jūtams, ka cilvēki ekipāžu atpazīst.
Jaunieši ir aktīvi sociālajos tīklos. Kontā @nulles_punkts reklamē, kā brauc uz sacensībām, kā veicas, kas notiek garāžā.
“Kad domājām, kā nosaukt platformu, smējāmies, ka pieredze autosportā ir tik, cik ir. No nulles līdz simtam – tāds ir mūsu mērķis,” uzsver Kārlis.
Dzintars nopietni sācis vadīt auto ap 16 gadu vecumu. Kārlis atceras, ka jau maziņam viņam vajadzēja stūrēt, kaut vai tētim klēpī.
Izmēģināt sevi autosportā puiši ieteiktu ikvienam. Piemēram, autosprintā var braukt viens pats pa noteiktu trasi, un tas ļoti attīsta maņas. Braucot pa ielu, reakcija būs daudz labāka un labāk sapratīs mašīnu.
“Es strādāju par kurjeru un redzu, ka cilvēkiem ziemā ir bail braukt,”
zina Kārlis. “Ieteiktu katram pabraukt pa trasi. Varbūt iepatiksies un tas viss aizies tālāk.”
“Pirmā reize būs tā neērtā, jo redzēsi, ka visiem tiem, kas gadiem dara, sanāk ātrāk,” saka Dzintars. Taču tā ir jebkurā jomā. Pēc tam redzēs, cik tuvu saulei un zvaigznēm var uzlēkt.
Kārļa Ķipsta rallija auto
“Honda Civic”
- 2004. izl. g.
- 1,6 l benzīna dzinējs, 113 ZS.
- Piekare pārlasīta, visas bukses nomainītas uz Poly buksēm, uzlabotas bremzes.
- Nomainīta stūre uz sporta stūri.
- Uzliktas pannas, lai nesasit motoru.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
