liepajniekiem.lv
Vairāk nekā astoņus gadus viņi brauc ar balto mersedesu, kurš apliecinājis savu uzticamību.
Ērtības un minimālisms
Pirms šī auto ģimenei jau bijuši divi mersedesi, vēl iepriekš – “Opel” un “Audi”.
“Sapratām, ka labāku mašīnu par mersedesu nav. Ja man ir jāizvēlas, tad tas ir “Mercedes”. Mums ir draugi “Audi” fani, nevarētu teikt, ka mēs gluži fanojam, tomēr esam palikuši pie izvēles par labu mersedesam.
Kā saka mūsu draugs, kurš šo mašīnu atveda no Vācijas, “ir mašīnas un ir mersedesi”.
Viņš pats arī brauc ar “Mersedes Benz”,” pastāsta Linda.
Gan krāsa, gan automāts esot viņas vīra izvēle, jo ģimenei pietiek ar vienu auto. “Vīrs visu sakārto, iziet tehnisko apskati, es tikai braucu,” viņa priecājas.
Par labu šīs markas automobiļiem runājot drošības sajūta, un tā ir galvenā.
“Auto konstrukcija sniedz pārliecību, ka arī tad, ja notiks avārija, visticamāk, sekas būs labākas nekā ar citām mašīnām. Ērta, klusi darbojas.
Man patīk, ka ļoti ātri var uzņemt apgriezienus, nav pie luksofora “jāčammājas”, kamēr sāk braukt.
Parasti saka, ka tieši ar manuālo kārbu var labāk uzsākt, bet šī mašīna nekādi neatpaliek,” atzīmē īpašniece.
Automobilis ir paprāvs, taču manevrētspēja esot laba, turklāt Linda jau ar iepriekšējiem mersedesiem pieradusi pie izmēriem un tie netraucē.
Ar laiku jau pierodot un saprotot, kurā stāvvietā var un kurā nevar nolikt.
Kruīza kontrole šim auto ir, bet Linda lietojot reti.
“Nekad uz ceļa tā mierīgi atslēgties nevar. Vismaz es tā nedaru, jo Liepāja–Rīga nav tas ceļš, kur uzlikt kādu ātrumu un neko nemainīt. Tā drīzāk var uz Ventspils šosejas.
Dažreiz skaitu, cik mašīnas sastopu,
un pēdējo reizi, kad braucu mājās no Ventspils, bija divi smagie, viens autobuss un kādas trīs vieglās mašīnas, braucu viena pati. Taču Rīgas šoseja ir kārtīgs pārbaudījums,” viņa uzskata.
Baltajai mašīnai ir melns ādas salons. Ērts, vietas pietiek arī tiem, kam garākas kājas, aizmugurē nav jāsaspiežas. Arī bagāžnieks ir ietilpīgs. Vācu ražotāji paredzējuši vietu kafijas krūzītēm.
“Mašīnā nav nekā lieka, valda minimālisms. Ir gaisa atsvaidzinātājs, telefona turētājs, stāvvietas pulkstenis, salvetes, kas ir elementāras lietas.
Man liekas, ja iekāpj mūsu mašīnā, nevienā brīdī nevar pateikt, kas ar to brauc, – sieviete vai vīrietis. Nekas no tāda sievišķā man mašīnā nav, lūpu krāsa nekur nav nolikta,” stāsta L. Zulmane.
Dzīvības glābējs
Iepriekšējam mersedesam bija apsildāmi sēdekļi ar masāžas režīmu un iebūvēts telefons. Diemžēl auto cieta avārijā, pie kuras saimnieks nebija vainīgs.
“Notikušais pārliecināja par to, ka mersedess pilnīgi noteikti var izglābt dzīvību,”
saka Linda.
Lindai nav bijis nevienas avārijas, ne arī sodu. “Kad esmu pie stūres, policija nekad nav apturējusi. Esmu ļoti pareiza braucēja. Autovadītāja apliecību ieguvu 1996. gadā, pieredze ir apmēram 28 gadi. Tas ir krietns laiciņš.
Ikdienā nesanāk bieži braukt, tādā ziņā, ka Liepāja ir maza un var kājām izstaigāt, īpaši tad, ja dzīvo centrā un darbs ir centrā. Ir bijuši arī tālāki braucieni, piemēram, pagājušajā vasarā uz Tirzu, kā arī doktorantūras studiju laikā uz Daugavpili, un tās ir kārtīgas sešas stundas pie stūres bez pauzes,” viņa pastāsta.
Agrāk sēdējusi blakus vīram, braucot uz Rīgu.
“Vienā brīdī sapratu, ka man tomēr vajag pašai. Tagad vairs nebaidos braukt pa Rīgu. Nav jau tā, ka tur pēkšņi kaut kas mainītos, bet ir jāpārzina, kuras ielas ir vienvirziena, kur drīkst nogriezties un kur ne. Tagad, par laimi, ir lietotne “Waze”, kas palīdz orientēties svešā pilsētā. Savu pilsētu jau zinu.
Lai gan lielā ielu remonta laikā arī Liepājā katru dienu viss varēja mainīties un bija jārisina rēbuss, pa kuru pusi šonedēļ var tikt līdz mājām,”
pauž Linda.
Daudzi teikuši L. Zulmanei, ka viņa braucot ļoti labi tādā ziņā, ka pasažieru vietās jūtas droši.
“Ir šoferi, kuri brauc agresīvi. Es tā nedaru, īpaši tad, ja mašīnā ir citi cilvēki. Protams, nav jau tā, ka es neapdzenu citas mašīnas vai kādā brīdī nebraucu vairāk par 90, bet neriskēju.
Ko tad nokavēsi? Izbrauc laikā!”
viņa uzskata.
Pirms gadiem diviem Linda ar šo mašīnu brauca no Rīgas, ceļš veda caur Jelgavu, jo tipogrāfijā vajadzēja paņemt grāmatas. Šķita, ka mašīna grab.
“Aizbraucu līdz Bikstiem, paēdu pusdienas. Paskatos – it nekā nav. Kā jau parasti, Bikstos ir daudz šoferu, bet neviens man neko nesaka, ka kaut kas nebūtu labi. Kā jau teicu, vairāk esmu braucēja, ne mašīnas pārzinātāja.
Domāju, aizbraukšu līdz Saldum vai Brocēniem, līdz degvielas uzpildes stacijai, bet mašīna sāk grabēt vēl vairāk. Ko man tagad darīt? Apstāties ceļmalā, kur nav neviena? Pēkšņi mani apdzen mašīna un rāda, lai apstājos. Trīs strādnieki darba formā, un viņi saka – tev tūlīt ritenis būtu aizlidojis!” viņa atminas.
Līdz šim brīdim Lindai nav zināms, kas un kad bija palaidis aizmugurē kreisajā pusē skrūves vaļīgāk, jo pats no sevis ritenis atskrūvēties nevar.
Viņa Rīgā palika pa nakti, bet nav ne jausmas, kas pa to laiku notika un kuram varēja ienākt prātā kaut ko tādu darīt.
“Laikam tie bija man atsūtīti eņģeļi,”
L. Zulmane saka par cilvēkiem, kuri apturēja viņas auto.
“Milzīgs paldies tiem, kas mani izglāba! Viņi teica, ka es nebūtu tikusi līdz Brocēniem. Pieskrūvēja un aizbrauca. Kurā brīdī ritenis būtu aizlidojis… braucu ar 90, un Liepājas šoseja nav tāda, kur maz brauc.”
Kopš tā laika Linda pirms braukšanas vienmēr paskatoties, vai viss kārtībā.
Strīds ar navigatoru
Pilnīgs klusums brauciena laikā Lindai nav pie sirds, mašīnā skan radio.
“Īpaši tad, kad jābrauc agri no rīta vai vēlu naktī, vajag, kā saka, ar kādu parunāties. Šim auto ir, bet es nekad neizmantoju podziņas uz stūres, ar kurām var regulēt skaļumu. Ieslēdzu radio, un tad tas arī skan, neko nepārslēdzu. Kad brauc bērni, viņi pieslēdz savu pleilisti.
Man patīk klausīties pietiekami ritmisku, uzmundrinošu, nevis lēnu mūziku, jo pie tādas var zaudēt modrību,”
viņa izstāsta.
Ar iepriekšējo automašīnu L. Zulmane un divas viņas kolēģes 2011. gada 11. novembrī, tā teikt, trīs skaitļi 11, braukušas uz konferenci Šauļos. Viņa bija vienīgā šofere.
“Izbraucām trijos naktī no Liepājas un vakarā braucām atpakaļ. Kā jau agri cēlušās, kolēģes snauž. Taču man ir jābrauc.
Toreiz nebija “Waze”, bet cits navigators. Biju uzlikusi galamērķi Liepāju, lai gan ceļu zinu, bet ir novembris un ļoti tumšs. Navigācija gribēja, lai es braucu caur Skodu, taču es biju domājusi braukt caur Palangu. Ik pēc brīža man teica: “Griezies pa labi!” Es saku: “Nē, negriezīšos.” To darīju, lai būtu moža pie stūres, jo nomodā gandrīz 24 stundas.
Vienā brīdī apstājos un skrēju apkārt mašīnai.
Man ļoti palīdzēja, ka līdz pat Latvijas robežai katrā pagriezienā mani gribēja sūtīt pa labi, bet es atbildēju, ka nebraukšu. Vienā brīdī kolēģe pamodās un jautāja, ar ko es runājot. Atbildēju: “Es strīdos, jo man saka, ka jābrauc pa labi. Nebraukšu!”,” smejas Linda.
Arī uz zināma ceļa, kur braukts nez cik reizes, viņa ieslēdz “Waze”, jo tad, vienatnē braucot, vismaz ir kāds, ar ko parunāties.
Mašīnām ģimene vārdus nedodot. “Mūsu mājās vārdi ir tikai kaķiem.
Kādreiz smejoties sakām – baltais gulbītis, bet es, aizejot pie mašīnas, nerunāju ar to.
Baltais gulbītis stāv sētā, bet neviens no mums mašīnu nepersonificē,” atzīst L. Zulmane.
Ik pa laikam mersedesam kaut kas ir jāsalabo, neesot tā, ka var tikai braukt un braukt. Šo auto ģimene plānojot lietot, kamēr tas ies.
“Šobrīd nav nekādu iemeslu, lai šķirtos no šīs mašīnas,” apgalvo Linda.
Lindas Zulmanes ģimenes auto
- Balts ”Mercedes Benz E 280”
- 2008. izl. gads
- 2,8 l dīzeļdzinējs
- 205 ZS
- Vidējais degvielas patēriņš – 8 l/100 km.
- Automātiskā pārnesumu kārba.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
