liepajniekiem.lv
Uztaisa savām rokām
Mārtiņa vecāku mājās, kur dzīvo arī viņa ģimene, šī automašīna pagalmā ir kā skaists dekors. ”Pirmais žigulis,” novērtē fotogrāfs Ģirts, vien uzmetis skatienu.
Saimnieks paskaidro, ka tomēr 13. modelis, bet ar pirmā motoru.
Vēl abi lietpratēji nospriež, ka spēkrats būs bijis eksporta variants, jo uz tā aizmugurē ir nevis tradicionālais apzīmējums “VAZ”, bet “LADA”, kā arī pie sēdekļiem – drošības jostas. Tādu tolaik automašīnās nebija, un braucēji, iespējams, pat nezināja, ka pastāv šāds drošības līdzeklis.
Auto ulmalnieka īpašumā ir trīs gadus. To nopircis Grobiņā no paziņas, kas, Mārtiņa vārdiem, ņemas ar rezerves daļām. Reiz jau esot turpat iegādājies un no lūžņiem izglābis sesto žiguli. Uztaisījis par lietojamu braucamlīdzekli, ar ko kādu laiku arī pārvietojies.
“Tad es aizbraucu uz ārzemēm pastrādāt, pēc tam atgriezies satiku savu nākamo sievu Alisi. Domājām par kāzām, un es viņai rādīju kādas vecākas fotogrāfijas. Tās skatoties, Alise teica:
“Cik labi būtu, ja mums būtu žigulītis…” Un tad jau divu domu nebija – jāpērk, jātaisa!”
Mārtiņš iesmejas.
Uz jautājumu, vai bija jāiegulda daudz naudas un darba gandrīz 40 gadu vecajā autiņā, viņš atbild, ka salons bijis labs, neizsēdētiem sēdekļiem un lielā mērā to dēļ arī auto nopirkts.

Fotogrāfs Ģirts, piesēdies žigulītim pie stūres, dziļi ievilka gaisu un ļāvās sentimentam: “Bērnības smarža…”
“Taču tehniski…
Mašīna bija no visām malām apskrāpēta un vienās buktēs. Bagāžniekam vāks ielocīts; varbūt tur likti kartupeļu maisi un vāks kārtīgi aizcirsts.
Zem motora pārsega gan viss ir oriģināls. Bija jānomaina pāris gumiju, uzliku jaunu benzīna sūkni, svečvadus, notīrīju motoru. Tā tilpums – 1,2 l, benzīnu daudz neēd; man liekas, zem septiņiem litriem degvielas uz 100 km, un noregulēts tā, lai apskati var iziet,” saimnieks atklāj.
Īpašs padomdevējs, auto taisot, neesot bijis vajadzīgs, kā jau, kad no mazām dienām ar tehniku darbojas, piebilst Mārtiņš.
“Tēvs piepalīdzēja, jo savā laikā bija braucis ar žiguļiem. Es sāku ar mopēdiem, tad – mocītis, pēc tam – auto,” stāsta tehnikas entuziasts.

Jaunībā gan esot palaidis vējā toreizējos braucamrīkus, jo tad neapzinājies, ka, piemēram, motocikla vērtība ar gadiem tikai aug.
Viņš žigulim nokārtojis vēsturiskā spēkrata statusu, ko piešķir uz pieciem gadiem.
Priekšrocība tāda, ka nu par to nav jāmaksā ceļa nodoklis. Tas gan nebūtu liels, bet nu retroautiņam ir savs statuss.
“Man jautāja, vai gribu vēsturiskā statusa numurzīmi, tad būtu burti VS, bet arī atrunāja: “Kad vēl tev būs numurs ar Latvijas karogu?” Tā arī atstāju bijušo numurzīmi,” Mārtiņš atstāsta epizodi Ceļu satiksmes drošības direkcijā.
Automašīnai jauna dzīve
Mārtiņš uzskata, ka katram vēsturiskajam transportlīdzeklim ir savs stāsts. Kopš zemenīte nonākusi viņa ģimenē, tai sākusies jauna biogrāfija. Tā sākas šādi –
šis auto ir tādēļ, ka sieva tādu gribēja.
“To uztaisīju pusotrā mēnesī. Apprecējāmies, braucām kāzās ar šo, pēc tam arī kāzu ceļojumā līdz Daugavpilij,” sarunbiedrs pietuvojas piedzīvojumu stāstam.
“Aizbraucām, pa ceļam viss bija labi, bet, kad nonācām Daugavpilī, sapratu, ka nelādē akumulatoru un ir kaut kāda problēma. Nedaudz sabēdājos: tikko bijām sasnieguši Daugavpili, un jau ķibele. Iebraucām servisā, bet tur visi posās uz mājām un teica, lai piebraucu rīt.”
Tad jaunlaulātie aizbraukuši uz nakšņošanas vietu un sākuši meklēt nomas auto, lai brīvdienas nebeigtos vēl nesākušās.
“Kad nonācām kempingā, sāku skatīties, kas atgadījies. Izrādījās, ka nokritis elektrovārstiņš un izsists ģeneratora drošinātājs. Prātīgi apdomāju, kas par lietu, un sapratu, ka varam braukt tālāk ar savu mašīnu.”
Tā, lūk, prasmīgais neskolotais automehāniķis atrisinājis tehnisko problēmu.
Draugi un paziņas zina, ka Mārtiņam ir ķēriens uz tehniku. Mūsu ciemošanās dienā pie viņa mājas nolikts sena izlaiduma mikroautobuss “Volkswagen T2”. Paziņa lūdzis, lai apskata, esot kādas sajūga problēmas.
“Tas ir mans hobijs. Mikroautobuss ir interesants braucamais, tādus jau pavisam maz var redzēt,”
Mārtiņš paskaidro, kāpēc šādiem lūgumiem nespēj atteikt.
Viņam ir arī piemēroti darba apstākļi – pie mājām auto darbnīca, kur remontēt tehniku. To Mārtiņš dara brīvajās dienās, jo viņam ir maiņu pamatdarbs. Viņš ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta šoferis, darbavieta Liepājā.
Vēl viņš ir devīgs. Šad un tad kādam labi pazīstamam cilvēkam iedod restaurēto auto, lai brauc. Lai jūtas pamanīts ar sarkano auto, kam krēmkrāsas jumts.
Skaidrā, saulainā dienā tas šķietot tīri balts, bet, kad debesis ir apmākušās vai savilkušies negaisa mākoņi, maigi rozā tonis ļoti izceļoties.

Sagadīšanās pēc sievas Alises automašīna arī ir sarkana. Viņa braukusi ar retroauto un uzskata, ka mašīnai nav ne vainas, tikai stūre stingra, salīdzinot ar mūsdienu auto, un sākumā bijis jāiemanās pārslēgt pārnesumu kārbu.
Savukārt bremzēm nav vakuuma pastiprinātāja, tā ka tās kārtīgi jāspiež.
Maksimālais ātrums žigulim neesot pārbaudīts, jau pie 120 km stundā ir liels troksnis un cilvēkiem salonā nav komfortablas izjūtas, piebilst Mārtiņš.
“Ar 80 kilometru stundā ātrumu prātīgi brīvdienās izbraukt ir pats labākais,” viņš ir pārliecinājies.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.