liepajniekiem.lv
Tāpēc portāls izvaicāja Liepājas pašvaldības izpilddirektora vietnieku Didzi Jēriņu un Komunālās pārvaldes vadītāju Mārtiņu Jākobsonu – kā rodas ceļa zīmes?
Komisija saka “jā” vai “nē”
Vēsturiski daļa zīmju stāv savā vietā pat gadus 50 un nav mainītas.
Jaunas rodas, pirmkārt, izstrādājot būvprojektus atbilstoši ceļu satiksmes noteikumiem un ceļu standartiem, kā arī ņemot vērā pasūtītāja prasības, piemēram, uzliekot gulošos policistus vai jaunajos projektos veidojot ceļu sašaurinājumus, paceltos krustojumus un gājēju pārejas.
Šajos gadījumos zīme “30” automātiski nāk līdzi ceļu standartam, stāsta D. Jēriņš.
Otrkārt, zīmes rodas tad, kad ceļa ekspluatācijas laikā mainās braukšanas paradumi, satiksmes organizācija, notiek izmaiņas stāvvietās.
Domes Transporta infrastruktūras komisija izskata diezgan daudz ierosinājumu no lietotnes “Liepājas pilsēta”, kuru D. Jēriņš atzīmē kā ļoti ērtu komunikācijas veidu, jo iedzīvotājiem nav jāraksta vēstules ar elektronisko parakstu.
“Varbūt pusi ne, bet diezgan lielu daļu no šiem iesniegumiem mēs apmierinām un ceļa zīmes izvietojam vai noņemam.
Protams, ir reizes, kad komisijas speciālisti pasaka – šajā vietā neliksim,” viņš pastāsta.
Daudz priekšlikumu ienāk par ātrumvaļņiem, un šeit arī daudz atteikumu. Ātrumvaļņi nav diskutējami pie izglītības iestādēm, iekšpagalmos, īpaši vietās, kur nav ietvju.
“Ir gadījumi, ka pie vienas kāpņutelpas mājai ir ātrumvalnis un vajadzētu arī pie otras. Skaidrs, ka tik īsā posmā nevar uzņemt ātrumu, ātrumvalnis jau to regulē,” pastāsta D. Jēriņš.
Izvērtējot gājēju pārejas, kas arī saistītas ar ceļa zīmju izvietošanu, jāņem vērā standarti, īpaši par attālumu.
D. Jēriņš min piemēru par to, ka Siena ielā aiz tirgus cilvēki gribēja pāreju desmit metru attālumā no esošas regulējamas gājēju pārejas, jo tur būtu ērtāk, bet tas nav pareizais risinājums.
Iedzīvotāji kāro privilēģijas
Atsevišķos pilsētas rajonos ir uzliktas zīmes “Dzīvojamā zona”, kuras paredz prioritāti gājējiem un velosipēdistiem un ātruma ierobežojumu līdz 20 km/h.
“Domāju, nākotnē šo zīmju izvietošana vēl attīstīsies,” saka D. Jēriņš.
Ne katrā pagalmā šī zīme ir. Vai pašvaldība izvēlas, kur to likt, vai arī izlemj iedzīvotāju kopība? Esot abējādi. M. Jākobsons stāsta, ka esošās zīmes noteikti apstiprinājusi komisija.
“Kādā brīdī sakrājas kvantums ar lietām par ātruma ierobežošanu.
Tai pašā rajonā prasa vienā vietā, tad citā, un loģiski, ka jāizskata viss kvartāls kopumā. Tā pirms gadiem pieciem kompleksi ierobežoja teritoriju starp Šķēdes, Krūmu, Siļķu un O. Kalpaka ielu,” viņš pastāsta.
“30” zona ir Vecās ostmalas promenādē. Tāds risinājums samazina uzlikto ceļa zīmju skaitu, jo pēc ceļu satiksmes noteikumiem zīmes darbības zona beidzas pie krustojuma, tātad pēc krustojuma zīme jāatkārto.
“To mums fotogrāfi pārmet, ka tik daudzas zīmes saliktas vēsturiskām ēkām priekšā. Ir risinājumi likt pie mājas, bet ne pie katra īpašuma tas iespējams, jo svarīga ir pārredzamība. Sevišķi vecpilsētā ar zīmēm ir problēmas, jo ietves ir šauras un stabi samazina brīvo telpu, kur pārvietoties,” norāda D. Jēriņš.
Viņš dzirdējis, ka kādā vietā Dānijā īstenots priekšlikums vispār neizvietot ceļa zīmes. Paliek tikai labās rokas likums.
“Sākotnēji izskatās vilinoši, bet tad saproti, ka izbraukt cauri Liepājai aizņems kādu stundu, jo pie katra krustojuma jāapstājas un jāpalaiž,”
viņš stāsta.
Privātīpašums ir svēta lieta, un cilvēki labprāt neļautu citiem braukt gar saviem logiem vai caur sētu, uzliekot zīmes “Iebraukt aizliegts” vai “Braukt aizliegts”.
Agrāk privātos īpašumos zīmes un satiksmes shēmas saskaņoja “Latvijas Valsts ceļi”, tagad šī funkcija nodota pašvaldībām.
Ir tehniski risinājumi, pauž D. Jēriņš. Caurbraukšanu var noslēgt pat ar stabiņiem. Tādas tiesības ir, taču jāizvērtē, vai varēs piebraukt operatīvais transports.
Brauktuves slēgt gluži nevar, drīzāk var organizēt vienvirziena kustību kvartālos, ja cilvēki tā vēlas, piebilst M. Jākobsons.
Ja runa par daudzdzīvokļu mājām, tad par to jālemj dzīvokļu īpašnieku kopībai.
“Ja iedzīvotāji ir vienojušies par ierobežojumu, tad komisijā varam to saskaņot,”
viņš norāda.
Pašlaik ienākot vairāki iesniegumi mēnesī, kuros visbiežāk prasa privilēģijas, lai tikai mūsu mājas īpašnieki varētu apstāties vai izbraukt cauri.
Cilvēki regulāri sūdzas, ka kaut kur esot sarežģīti izgriezties, tomēr D. Jēriņš norāda, ka komisija cenšas maksimāli saglabāt stāvvietas iekškvartālos.
Nepieciešamību izbraukt, piemēram, gružu vedējiem var risināt ar norādītiem stāvēšanas laikiem.
Īstenojot daudzdzīvokļu namu labiekārtojuma projektus, arī jāvienojas starp mājām, lai visi varētu piebraukt un novietot vairāk automašīnu, atstāt vietu arī bērnu laukumam.
Piedaloties visiem, parasti situācija diezgan vienkārši atrisinās, saka D. Jēriņš.
Visbiežāk pie daudzdzīvokļu mājām Liepājā automašīnas drīkst novietot tikai ar dzīvokļu īpašnieku kopības atļaujām, to regulē pagalmos izvietotas ceļa zīmes.
Tiesa, reizēm iedzīvotājiem pašiem nav skaidrs, ko un kā viņi grib, sakašķējas mājas pozīcija un opozīcija, un tad komisijai jāsaka, ka strīdu nerisinās, saskaņos tikai risinājumu, par kuru visi vienojušies.
Personīgie konusi un akmeņi nav atļauti
Komisija saņem daudz pieprasījumu stāvvietu ierobežošanai pilsētas ielās, bet šādu praksi nepiekopj, jo ielas ir koplietošanas telpa un privilēģiju te nevar būt. Pārvietojoties pa pilsētu, visiem kādreiz jāapstājas citās vietās.
Arī apbūves noteikumi paredz privātas autostāvvietas izbūvēt tikai savas zemes robežās.
Nedaudz smieklīgs, tomēr apgrūtinošs citiem bija kāda autovadītāja mēģinājums rītos K. Ukstiņa ielā iezīmēt sev stāvvietu ar konusiņiem.
“Jebkura satiksmes organizācijas līdzekļa izvietošana satiksmes telpā, ja nav saskaņota, ir pretlikumīga,”
uzsver M. Jākobsons.
Ar konusu licēju aprunājusies policija, un jācer, ka tāda rīcība neatkārtosies.
Reiz Jaunliepājā ielas ietves daļā bijuši nolikti akmeņi, lai tur neviens neapstātos vai nebrauktu. Protams, pretlikumīgi, bet vainīgais nebija zināms, un Komunālajai pārvaldei akmeņi bija jāsavāc.
E. Veidenbauma ielā savukārt cilvēks krāsoja ielas malā dzelteno līniju, kas liedz tur novietot transportlīdzekļus.
Nesaskaņota dzeltenā līnija kaut kur parādoties ik pa brīdim, bet bez saskaņojuma ar Komunālo pārvaldi tā darīt nedrīkst.
Savādas lietas nesen bija vērojamas Karostas mežā, kur kāds cilvēks bija pasludinājis pilsētas zemi par savu privātīpašumu, izlicis nelegālas aizlieguma zīmes un pat aizbarikādējis ceļu ar būvgružiem.
M. Jākobsons atzīmē, ka tā notiek reti, jo kopumā sabiedrība izprot likumus un patvaļīgas rīcības sekas attiecībā uz satiksmi.
Pilsētā neesot tipiska problēma, kas raksturīga lauku teritorijām, kad īpašnieks aizliedz kaimiņam braukt uz viņa zemesgabalu, jo ceļa servitūts nav nostiprināts zemesgrāmatā.
M. Jākobsonam prātā viens tāds gadījums. Spīdolas ielā īpašnieks izvietojis zīmes pie iebraukāta ceļa uz savas zemes, un sācies sašutums – kā tad tā, mēs te vienmēr esam braukuši! Taču īpašums ir īpašums, un saimnieks izmantoja savas tiesības.
Ceļa zīmes mēdz arī pazust.
Iecienītākā ir “ķieģelis” – “Braukt aizliegts”, stāsta M. Jākobsons, taču tādu gadījumu nav daudz.
“Karostā viena vieta bija īpaši iemīļota, katru sezonu viens “ķieģelis” tika pazaudēts. Iespējams, tālu prom no satiksmes un iedzīvotājiem radās sajūta, ka to var izdarīt,” viņš saka.
Vienas ceļa zīmes komplekta uzstādīšana: stabs, ceļa zīmes, kronšteins, nostiprināšanas čaula un darbs izmaksā aptuveni simt eiro. Viens ir materiālais zaudējums, bet otrs – riski satiksmē.
Nomaļā vietā atsevišķa zīme neradīs tūlītējus draudus, bet cita lieta, ja krustojumā izgaist zīme “Dodiet ceļu”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
