Grāmatas vērts stāsts

Latvijā esot pamatīga T3 kopiena, sava grupa WhatsApp, interneta lapas, kurās cilvēki dalās ar to, kādus motorus liek iekšā, kā pārkrāso un vispār smuki uztaisa šīs automašīnas.

Āris to visu lasa, bet savam T3 kardinālas pārmaiņas nevēlas, jo patīk robustais variants. Ne jaudīgāku dzinēju no “Golf 3” vai “Subaru”, ne citu krāsojumu. “Rētas grezno šo automašīnu,” viņš nosmaida par gandrīz 40 gadus veco spēkratu, kuru iegādājies pirms dažiem gadiem.

Lai pastāstītu par auto, jāsāk ar vindsērfingu, ar kuru Ā. Burkins aizraujas kopš 90. gadu vidus. “Bija tēva otrais žigulis, universālis, kurā kaut ko varēju iekrāmēt no aizmugures. Tad no kolēģa Kaspara Kronpuša tēva nopirku sarkanu pirmo žiguli, bet tam viss bija jāliek tikai uz jumta. Pie jūras ir liels vējš, diezgan pagrūti uzkrāmēt inventāru, kāds jālūdz palīgā, lai pietur.

Nejauši ieraudzīju sludinājumu, ka pārdod šādu busiņu – trīs krāsu raibumā, pasteļtoņos. Cena latos bija apaļš tūkstotis.

Kad zvanīju, tas vīrs teica, ka kāds jau sarunājis un braukšot pakaļ. Tā es sāku turēt roku uz pulsa un skatīties, vai kāds auto neparādās,” viņš pastāsta.

Viņa pirmais T3 bija pasažieru busiņš ar astoņām vietām. Tas pašlaik esot iekonservēts. Stāsts par tā pirkšanu esot interesantāks – veselu grāmatu varētu uzrakstīt, nosmejas Āris.

Vieta bija ļoti tālu – Lubāna. “Nolēmu, ka jāpiezvana un jāparunājas. Abi pasmējāmies, ka baigais gaisa gabals. Joka pēc vaicāju, vai gadījumā, ja es turp aizkratos, viņam būs kāda siena kaudze, kur pārgulēt. Nebiju nopietni domājis braukt, taču sapratu, ka priekšā trīs brīvas dienas. Jauka, saulaina oktobra diena, varbūt pēdējā tik skaista rudens diena.

Paskatījos, cikos autobuss uz Grobiņu. Man bija piecas minūtes kaut ko paķert un aizskriet,” atceras Ā. Burkins. Grobiņa tāpēc, ka Āris kādreiz ļoti daudz stopoja.

No Grobiņas viņš veiksmīgi tika līdz pat Daugavpils šosejai, saulrietā nonāca Madonā. Tur uzzināja, ka vajagot atrast Meirānus, kas ir pusceļš līdz Lubānai. “No Meirāniem arī zvanīju īpašniekam. Viņš bija pārsteigts. Saimnieks bija mednieks, viņam tieši biedri bija zvanījuši, ka jābrauc uz mežu. Piedāvāja doties līdzi, tā mēs tai pašā vakarā vēl izbraucām ar to mašīnu,” stāsta Āris.

Divreiz nolūst ātrumkloķis

Automašīna bija kādu pusgadu stāvējusi pie šķūņa. Vajadzēja braukt uz Madonu iziet tehnisko apskati. “Viss sākās skaisti. Saimnieks sēdēja pie stūres. Viņam vajadzēja kaut kādus dokumentus pa ceļam paņemt pašvaldībā. Paņēma, iekāpa, brauks tālāk. Nolūst ātrumpārslēga kloķis! Šai automašīnai motors ir aizmugurē, kloķis – priekšā. Štoks iziet cauri grīdai, kādu sprīdi tālāk ir nākamais mezgls, kaut kādi plastmasas štruntiņi pa vidam. Ja nekas nav izdilis, tad strādā precīzi: te slēdz un tur pārslēdzas. Taču tur viss bija izdilis,” klāsta Āris.

Auto īpašnieks bijis galīgi škrobīgs. Pircējs ir, pārdot gribas. Zvanījis kaimiņam, lai atbrauc un aizvelk atpakaļ uz māju. Nometis goda svārkus, izvilcis metināmo aparātu un sametinājis to, kas bija nolūzis.

Otrajā piegājienā vīri bija tikuši pusceļā līdz Madonai, kad sāka nelabi ost pēc sviluma. Saimnieks secināja, ka būs bremzes ieklemmējušās.

“Vienojāmies – ja es arī nopirktu, nekur nevarēšu aizbraukt, ja tik briesmīgi bremzes uzkarst. Nonācām kādā servisā, savācās džeki, pacēla mašīnu augšā, teica, ka kaut kad jau noberzīsies un vairs neķersies.

To mēs kaut kā novērsām, aizbraucām līdz apskatei. Tur dabūju veselu strīpu ar novēršamiem trūkumiem. Tomēr izlēmu pirkt. Mazlietiņ nokaulēju cenu,” stāsta Āris.

Braucot uz Rīgu, bijis ļoti priecīgs, jo mašīna patika. “Bija jau satumsis, kad nonācu līdz regulējamiem krustojumiem. Nācās atkal kustināt ātrumkloķi. Jutu, ka tas paliek arvien jocīgāks, tāds kā putras karote. Griez un nesaproti, kur to īsti liec. Izdilums spēlēja savu lomu. Pie viena krustojuma nolūza atkal,” stāsta T3 īpašnieks.

Mašīna, kurai nevienas durvis neslēdzās ciet, palikusi uz nakti degvielas uzpildes stacijas stāvlaukumā. “Kad meklēju iespēju sataisīt, tad tikai sapratu, ko esmu nopircis. Parastos servisos negrib ar šādām automašīnām nodarboties, viņiem patīk labot standarta lietas. Beidzot uzradās kāds Vaņa, kas mācēja metināt. Pa servisu atradu atslēgas, lai atskrūvētu un varētu tikt klāt. Nebija tik vienkārši, jo uzradās servisa saimnieks un uzdeva nopietnus jautājumus. Biju pazemīgs, zemāks par zāli, jo man vajadzēja savu panākt. Kaut kā varēju turpināt braukt un nokļūt pie brāļa Mārupē, jo bija aizdomas, ka līdz Liepājai es tā netikšu. Brālis bija sajūsmā, piesēdās, izbrauca, viņam viss sanāca. No Liepājas sūtīju viņam naudu, brālis pamazām novērsa kritiskās lietas. Tā beidzot tiku pie automašīnas, kur visu vindsērfinga ekipējumu varēju salādēt no aizmugures,” piedzīvojumu noslēdz Ā. Burkins.

Vidū vieta automātam

Kāpēc vēl viens T3? Šis raibais uzrunājis fotogrāfijās. “Bija labi rakursi, varēja redzēt, ka ir mazāk rūsējis. Arī maz bija braucis, tas bija svarīgi. Cena bija pievilcīga,” saka Āris.

Šī auto īpašnieks dzīvoja laukos starp Daugavpili un Jēkabpili. “Sarunājām satikties Daugavpilī, lai mašīnu pārrakstītu. Klātienē ieraudzīju vietas, kas nav tik smukas kā bildēs, kaut kas ar tām vienā brīdī būs jādara. Braucam, bet pēkšņi parādās nepatīkamas skaņas – sāk kaut kas grabēt. Viņš bija satraucies, jo tā nekad neesot bijis. Bija piegāzis pārāk pilnu degvielas bāku, tā vēl pilēja. Braucām uz “Depo” pirkt kanniņu ar šļūteni, bet tā nenoderēja, es pa to laiku stāvlaukumā aizbāzu ar lupatām, lai netek. Skaņa bija riebīga, bet iespaidu skatē neatstāja, viss izdevās laimīgi. Devāmies Jēkabpils virzienā, skaņa arī pazuda. Mašīnīte laikam bija niķojusies par to, ka ved projām. Nekas pa ceļam nenolūza un nepievīla,” tā Āris tika pie šīs mašīnas.

Par mašīnas pagātni liecina ne tikai krāsa, bet arī askētiskais salons, kurā starp priekšējiem sēdekļiem bijusi vieta automātam.

Pirmajam T3 vēl saglabājušies kronšteini, kur iespraust un turēt ieroci. “Raibā laikam bijusi radistiem, ir divi ģeneratori un kaut kādi dīvaini vadi raidierīcēm,” saka Āris.

Motors esot ļoti labs, eļļu vispār neēd. “Man teica, ka ar motoru vispār neesot problēmas, jebkurā šrotē varot ielikt otrā golfa motoru, viss derot. Vēl šim ir tā sauktā ātrā kārba, kā teica pārdevējs. Tāpēc es uzreiz nevarēju iemācīties uzsākt. Toties varu ieskrieties līdz 100–110 km/h,” viņš atzīmē.

“Apgrieziena rādiuss ir tāds, kā reti kurai mašīnai, var apgriezties uz šauras brauktuves.”

Ventilators labi strādā, ziemā pabraucot brītiņu un ļoti labi silda. Priekšējie riteņi atrodas tieši zem sēdekļiem, to T3 fanāti uzskatot par interesantu lietu. No drošības viedokļa gan mulsinot tas, ka nekā priekšā nav, uzreiz korpuss.

“Ja pats visu netaisa, un es neesmu tāds ķeneris, vajag īstos garāžas večus, kas taisa visu. Servisā šito ierauga un uzreiz ņerkst. Meistari ir milzīga vērtība! Liepājā ir Pēteris, kuram ir bundžas ar skrūvēm un visu ko noderīgu remontam,” priecājas Āris.

Šī automašīna maz labota, bet saimnieks tālus gabalus reti braucot, jo nav pati ekonomiskākā mašīna. “Pa pilsētu neliekas, ka daudz ņammā, bet Rīgas braucienā, kad bija piekrāmēts pilns, likās, ka apēd visu, ko pielej. Ietilpība ir ļoti laba. Cilvēki saka, ka tonnu varot iekrāmēt. Caurgājība arī laba, bet motors vājš, tas ir trūkums.

“Ja pienāktu laiks, kad elektromotorus varētu ielikt lietotās mašīnās, es būtu ar mieru lielu naudu samaksāt,” atzīst īpašnieks.

Automašīnas no Bundesvēra noliktavām pircējiem Latvijā bijušas pievilcīgas mazā nobraukuma dēļ. “Armijā automašīnas katru dienu nedzenā, aizbrauc uz mācībām un noliek. 90. gados kaut kas tur mainījās, mašīnas liekas palika. It kā izsolēs tirgotas. Vienu brīdi Latvijā parādījās gan otrie golfi, gan šie. Firma, kas tās ieveda, bija Madonā, tāpēc tanī pusē šīs automašīnas ir vairāk izplatītas nekā citur,” zina teikt Āris.

Āra Burkina “Volkswagen T3”

• Bundesvēra kravas furgons.
• 1987. izl. g.
• 1,6 l dīzeļdzinējs.
• Vidējais patēriņš 8–9 l/100 km.
• Četrpakāpju manuālā pārnesumu kārba.

16Skatīt galeriju

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.