liepajniekiem.lv
Solīds un izturīgs
Kad Valdis iestājās jaunā darbā, kolēģis iedeva šo mašīnu lietot darba vajadzībām, jo tobrīd viņam personīgā auto nebija.
“Palietoju, sapratu, ka auto man patīk, un nolēmu to iegādāties savā īpašumā.
Vizuāli ļoti solīds, uz ielas nepateiksi, ka tas ir darba auto.
Tajā ir pietiekami ērti arī pēc vairāku stundu braukšanas tālos gabalos, nekas nesāp. Apdzenot nav jādomā par to, vai tikšu atpakaļ vai ne. Vairāk par atļauto neesmu braucis, bet citi ir mēģinājuši un saka, ka viss esot kārtībā,” viņš pastāsta.
Lai arī šis ir mazlitrāžas auto, pilsētas režīmā ar 1,5 l dzinēju pilnīgi pietiekot, un auto ir ekonomisks. Uz trases atkarīgs arī no ceļa apstākļiem un no tā, cik smaga ir kāja.
“Diezgan izturīga mašīna. Kolēģis, kurš to lietoja pirmos astoņus gadus, neko vairāk par eļļu un citām standarta lietām netika mainījis,” saka V. Krapte.
Spēkratam ir tikai 150 tūkstoši kilometru nobraukums.
Citans ir standarta auto, pietiekami ietilpīgs. “Uzskatu, ka ietilpīgāks par parastu universāli. Tie gan parasti ir garāki, bet tā sauktie bulciņvāģi ir augstāki, līdz ar to mantas var salikt vairākos stāvos.
Mazums, nākotnē es vedīšu bērnu, un tad man nebūs jāuztraucas, ka bērns ar rokām griestus noķēpās,
kas būtu papildu izmaksas ķīmiskajai tīrīšanai,” nosmej saimnieks.
Pēc automātiskās pārnesumu kārbas Valdim neprasās. “Ja es dzīvotu Rīgā, tad prasītos, jo tur ir pastāvīgi sastrēgumi. Šeit, Liepājas apstākļos, arī Kurzemē, viss ir pietiekami komfortabli, lai brauktu ar manuālo kārbu.
Reizēm jau gribētos paslinkot un tos ātrumus neslēgāt. Tomēr, ņemot vērā, ka man tiesībām stāžs ir nepilns gads, ir noderīgi, lai man kādu laiku būtu manuālā kārba, tad es varbūt pārdomātu par automātu,” viņš uzskata.
Tā varot teikt, ka Valdis vēl ir jaunais autovadītājs. “Ilgi cīnījos ar tiesībām, uznāca kovidlaiks un nevarēja nokārtot eksāmenu, jo visi darbi apstājās.
Kovids beidzās, tad beidzot saņēmos un aizgāju līdz finišam,”
viņš pastāsta.
Parasti taču puiši grib iegūt tiesības ātri? “Es centos diezgan ātri, taču, ņemot vērā izmaksas, kas nav diez ko lētas, ir, kā ir. Otro reizi gāju uz pilnu banku un trīs mēnešu laikā ieguvu tiesības. Teorija beidzās un, tā kā braukšanas nodarbības bija ņemtas jau iepriekš, iemaņas bija, un viss gāja ļoti raiti,” viņš pastāsta.
Jau pirms autoskolas Valdim bijusi viena mašīna, kuru nopircis no drauga ar cerību, ka tā būs motivators iegūt vadītāja apliecību.
“Bet dzīve neiet pēc plāna, viss aizgāja šķērsām, mašīnu nācās pārdot. Kādu laiku par to nedomāju. Bija tā – nolikšu tiesības un tad domāšu par mašīnu. Un tā beigās arī sanāca,” atzīst vīrietis.
Vācietī iekšā francūzis
Šo modeli ražo kopš 2012. gada, taču mūspusē citani ļoti reti sastopami. Valdis bieži braukā apkārt un zina, ka Kurzemē tādi tikai trīs – divi Liepājā un viens Ventspilī. To apstiprinājis arī viņa draugs un kolēģis.
Automobilis vizuāli līdzīgs “Renault Kangoo”, no sāniem identisks, atšķiras priekša un, protams, citi parametri.
Tā tas arī ir, jo šis modelis ir “Daimler” un “Renault-Nissan-Mitsubishi” apvienības un sadarbības rezultāts, faktiski kā “Kangoo” dvīņubrālis.
“Viņam kaut kur iekšā ir francūzis. Tikko pasūtīju bremžu klučus, tur bija rakstīts, ka domāts “Renault Kangoo”. Tas ir forši, jo specifiskākām mašīnām ir grūtāk detaļas dabūt.
Tomēr kvalitātes ziņā ir tīrs vācietis,”
savu auto vērtē Valdis.
Kāpēc citani tik maz izplatīti, viņš nezinot teikt. “Uzņēmumiem parasti ir svarīgi, lai mašīnas būtu pēc iespējas lētākas, jo viņi pērk noteiktām vajadzībām, auto netiek žēlots un kopts.
Ja salīdzina ar ļoti pieprasītajiem bulciņvāģiem “Renault Kangoo” vai “Peugeot Partner”, to cenas svārstās no tūkstoša līdz 7–8 tūkstošiem eiro, bet mersedesam no 6 līdz deviņiem tūkstošiem, līdz ar to cena arī ir faktors.
Šī automašīna ir dārga, taču ir to vērta, jo iet, nelūst. Viss ir tā, kā vajag,”
zina V. Krapte.
Lai arī šī Valdim sanāca pirmā patiešām īstā mašīna, sarast neesot bijis sarežģīti. “Protams, pirmās nedēļas bija grūti pierast pie tā, kā uzvedas, – kā ātrumi slēdzas, sajūgs strādā, kāda ir bremzēšana. Taču pie visa pierod, nekādi baigie pārsteigumi nav bijuši,” viņš stāsta.
Kāds piedzīvojums gan ir gadījies, šoziem paķēris grāvi un ar to iepazinies. “Ātrums bija ļoti mazs, tas notika uz maza lauku ceļa, kas vispār nekad netiek tīrīts. Blakus bija uzņēmums, tā darbinieks brauca man palīdzēt vilkt ārā. Viņš teica, ka neviens te nekad netīrot, paši to darot.
Par laimi, mašīnai nebija nekādu bojājumu, arī skrāpējumu. Sniegs bija ļoti mīksts. Vienīgi dabūju pasalt, kamēr izvilka.
Ņemot vērā, ka pirmais grāvis, stresiņš gan bija,”
viņš atzīstas.
Pēc šī gadījuma iegādājies KASKO apdrošināšanu, kas esot ļoti svarīga, lai šādos gadījumos zinātu, kur vērsties un ātri visu izdarītu, jo ceļi esot neparedzami, viss var notikt pat tad, ja ir 20 gadu braukšanas stāžs.
Mašīnā vienmēr līdzi ir ieskrūvējama sakabes cilpa, troses gan nav, jo reizēm tai neesot vietas, kad darba vajadzībām auto ir stipri piekrauts.
Standarta aprīkojums avārijas gadījumiem gan ir: trīsstūris, domkrats, rezerves riepa.
Valdis nodarbojas ar darba apģērbu vairumtirdzniecību, piedāvā uzņēmējiem apavus, cimdus, individuālos aizsardzības līdzekļus. Ar tiem piekrautas daudzas kastes, jo uzņēmējiem vajag visu parādīt.
Brīvajā laikā viņš vada ballītes, un arī uz tām jāved apskaņošanas tehnika. “Tiklīdz mašīna ir piekrauta, tā mazliet nosēžas, palielinās vadāmība, taču nedaudz sliktāk bremzējas, tomēr tas viss esot normāli. Nekas pārāk smags netiek vests, cenšos to darīt saprāta robežās.
Ir forši, ka mašīna ir pietiekami augsta, nedaudz augstāka nekā bulkuvāģu standarts, jo, braucot pa grants un lauku ceļiem, tas ir ļoti svarīgs faktors, lai nesaskādētu ne motoru, ne citus elementus,” viņš atzīmē.
Lai kalpo ilgi un dikti
“Citan” netipiski mersedesiem ir priekšpiedziņas auto. “Manuprāt, nav svarīgi, vai ir priekšējā vai aizmugures piedziņa, vai arī pilnpiedziņa, svarīgi ir, kādā stāvoklī ir riepas.
Ja nopērk lietotas riepas, tur nekas labs nebūs. Iepriekšējais saimnieks riepas mainīja reizi divos gados, kas ir pilnīgi normāli. Pirmām kārtām tā ir drošība,” atzīst V. Krapte.
Par automašīnu Valdis gādā ļoti rūpīgi, regulāri mazgā un arī tīra salonu. “Pašam patīkami, ka mašīna tīra, otrkārt, braucot pie uzņēmējiem, klienti skatās uz auto kā uz firmas vizītkarti. Ierasties ar sarūsējušu un mēnešus divus nemazgātu transportlīdzekli nebūtu forši.
No sākuma braucu mazgāt pašapkalpošanās mazgātavās, bet, ņemot vērā, ka krāsa ir ļoti specifiska, nepietiek ar to, ka uzklāj aktīvās putas un pēc tam noskalo, jo netīrumi vēl paliek. Vajadzīgs roku darbs. Esmu sācis izmantot mazgātavu, kurā ir nedaudz dārgāk, bet izdara pietiekami kvalitatīvi,” viņš pastāsta.
Ar elektroniku citans pārbagāts nav. Nav parkošanās sensoru, nav nekādas kruīza kontroles. “Kāja pašam jātrenē, bet man tas īstenībā ir liels pluss.
Ja visu laiku braukātu ar kruīza kontroli, paliktu pārāk slinks. Tas ir labs treniņš kājai, lai pierod arī uz tālajiem gabaliem, kā tas vispār ir,”
saka Valdis.
Plusi ir kondicionieris, sēdekļu apsilde, ko viņš gan neizmantojot. Monitorā viss vajadzīgais ir – radio, savienojums telefonam, lai braucot nebūtu jātur rokā.
“Tā ir mašīna, kurai neprasās papildu komfortu. Savs uzdevums ir, tā to pilda. Esmu priecīgs, ka nav ļoti daudz elektronikas, jo mūsdienās mašīnas ir tādas, ka, kaut kam elektronikā “aizejot ciet”, uzreiz ir ķēdes reakcija.
Jo mazāk elektronikas, jo labāk.
Komfortam ir nozīme, bet man ir svarīgi, lai mašīna būtu izturīgāka, lai kalpotu ilgi un dikti,” pauž īpašnieks.
Kā jau visām markām, arī mersedesiem ir savi niķi, rūpnīcas atzītas kaites. Valdis ar to vēl neesot saskāries, taču zinot, ka šim modelim mēdz būt problēmas ar salona apsildes radiatoru.
Šāda pieeja un uzskati Valdim esot no tēva – šofera. Viņš pirms dažiem gadiem iegādājies 2011. gada “Opel Astra”. Bijušas prasības – benzīns, manuālis un bez liekas elektronikas. Tādu mašīnu mūsdienās ir ļoti grūti atrast, meklējuši vairāk kā gadu. Pats par tehniku kaut ko zinot, kaut ko arī ne.
“Neesmu automehāniķis, zinu standarta lietas: kur ieliet degvielu un logu tīrāmo šķidrumu, eļļas līmeni pārbaudīt. Tā kā braucu tālus gabalus, nepieciešams, lai eļļa vienmēr būtu līmenī. Šo to no tēva esmu iemācījies, arī par to, kas obligāti jāpārbauda. Paldies viņam par to.
To, ko iemāca vecāki, neiemācīs nevienā skolā,”
uzskata Valdis.
Viņš pats arī nomainīs riepu uz ceļa. Pirms kāda laika nedaudz pamācījies par automehāniķi, līdz sapratis, ka tas nav īstais aicinājums.
Valdis šaubās, vai tik drīz visi brauksim ar elektroauto un tie pārņems tirgu. “Manā ieskatā lielākais mīnuss tiem ir sals. Tur neko nevar izdarīt, tā ir elektronika. Drīzāk būs uzlabojumi gan benzīna, gan dīzeļmotoriem, lai atgāzes nebūtu tik kaitīgas cilvēkiem.
Esmu braucis ar elektroauto. Pirmkārt, man pietrūkst motora skaņas, arī benzīna smaržas. Ja piedāvātu mainīt pret tādu pašu mersedesu, tikai ar iebūvētu elektromotoru, es noteikti atteiktos.
Man labāk patīk klausīties skaņas, tā ir sava veida meditācija.
Braucu, izslēdzu radio, vēlos par kaut ko padomāt, klausos motorā, un tas nomierina,” viņš izstāsta.
Darbavietā šī automašīna iesaukta par Turbobulku, jo tai ir turbīna. “Tā kā numurzīmes burti ir HA, mēs ar draudzeni to saucam par Hannu,” atklāj Valdis.
Tuvāko gadu laikā šķiršanās no Hannas netiekot plānota, jo šī mašīna veic visas nepieciešamās funkcijas un ir ļoti uzticama.
Vasarā plānots doties ekskursijā pa Latviju, nepalikt ne naktsmājās, ne teltīs, bet vienkārši nolaist aizmugurējos sēdekļus, izklāt matraci un gulēt.
Tonētie logi aizmugurē esot pluss, jo nav saskatāms, kas atrodas iekšpusē, taču mīnuss – tumsā caur tiem neko neredz.
Valda Kraptes Hanna
- “Mercedes Citan”
- 2014. izl. g.
- 1,5 l dīzeļdzinējs.
- 110 ZS.
- Patēriņš pilsētā 6–7 l/100 km, trasē – 3 līdz 5.
- Manuālā pārnesumu kārba.
- Priekšpiedziņa.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
