liepajniekiem.lv
– Kā nolēmāt piedalīties “Lauku sētā”?
– Esmu noskatījies pilnīgi visas “Lauku sētas” sezonas. Ja godīgi, tad tas vispār ir viens no retajiem pašmāju šoviem, kuru vispār skatos pa televizoru. Tā ir “Lauku sēta”, un es esmu no laukiem! Kaut gan vispār esmu dzimis liepājnieks.
Man šķiet, ka tepat uz šī tirgus plača arī uzaugu – vienu bērnības daļu noteikti te pavadīju. Pēc tam zemnieka statusā ieprecējos.
Bet stāsts ir tāds, ka darbā kopā ar kolēģi skatījāmies šovu un es teicu, ka varētu paņemt jūlijā atvaļinājumu un, ja nu kāds mani pieteiks, tad arī aizbraukt.
Tas vairāk bija kā tāds joks, jo domāju, ka mani taču nepaņems, neesmu nekāda rokzvaigzne.
Bet kolēģim divreiz nebija jāsaka! Viņš ņēma un mani pieteica. Pēc tam jau zvaigznes sakrita tā, ka mani šovā paņēma.
Ja nemaldos, bija ap 400 pieteikumiem, un es biju viens no tiem, kurus uzņēma. Protams, kolēģis to neslēpa, pateica, ka pieteica.
– Pirms šova bija satraukums?
– Protams! Braucu, sazin kur. Domāju, aizvedīs velns zin, uz kādām mājām! Nezinājām ne kur mūs ved, ne pat aptuveno vietu. Vienīgais, ko pateica, bija, ka tā saimniecība nebūs Kurzemē. No šī gala, Kurzemes, kopā bijām pieci.
Beigās aizveda uz ļoti skaistu vietu Vidzemes augstienē. Pauguri, kalniņi, dzidri ezeri. Neko tādu vēl Latvijā nebiju redzējis.
Kādreiz likās, ka skaistus saulrietus jūrā var skatīt katru dienu, bet tur tas skats mūsējo pārspēj.
Noteikti iesaku aizbraukt, pastaigāt pa kalniem, ezeros nopeldēties.
Bet tad, kad es ieraudzīju, kas tā par saimniecību, uzreiz sapratu, ka esmu mājās. Saimniecība bija ļoti līdzīga manai – tur visa pamatā bija piena lopkopība. Arī visa tehnika man bija zināma. Tajā ziņā man tur konkurentu nemaz nebija!
– Tagad atskatoties, kāda bija “Lauku sētas” pieredze?
– To, kā man tur gāja, var redzēt, noskatoties šovu! Bet bija labi. Celties katru dienu un kārtīgi strādāt man nav nekas īpašs, nezināms.
Protams, kaut kādā brīdi uznāca besis. Tie bija kādi padsmitie datumi. Tad tiešām pa brīdim likās, viss, jābeidz filmēties un jābrauc mājās. Tas bija tāds izteikts lūzuma punkts.
Domāju, ka lielākie darbi jau apdarīti, tad lai tālāk tie jaunieši sitas.
Protams, tās domas un sajūtas pārgāja. Bija forši. Arī salasīta forša komanda.
Man pašam šķiet, ka tie dalībnieki bija atlasīti ļoti veiksmīgi. Nebija nedz baigie kašķi, nedz kādi ļoti augstprātīgi cilvēki. Visi bija tīri sakarīgi.
– Vai bija arī kas tāds, kas pārsteidza?
– Iespējams, tas darba apjoms, ātrums, kādā viss bija jāizdara. Tas noteikti bija tāds negaidīts, bet labs sitiens pa jostas vietu.
Bet ar ko tad mani vēl varētu pārsteigt? Pašam šķiet, ka esmu jau diezgan rūdīts uz visu. Bet nu tie pirmās nedēļas darbi nu gan bija apjomīgi – dabūju iesvīst.
Vienīgais, ka viņiem mainījās noteikumi. Mūsu sezona to aizsāka, bet arī nākamajās būs tikai lielas saimniecības. Nebūs vairs tādas mazas mājiņas, kādas bija iepriekšējās sezonās.
Līdz šim tās vienmēr bija pavisam mazas vai vismaz – mazākas nekā tā, kas bija mums. Būšot tādas, kur vairāk būs ko darīt, vieta, kur jauniešiem kārtīgi izpausties. Tāpēc arī mums šoreiz bija kur izpausties.
– Realitātē droši vien nofilmēja vairāk, nekā pēc tam varēja skatīt televīzijā.
– Ak dies! Ja būtu jāieliek viss tas safilmētais materiāls, tad tas šovs arī ietu bez apstājas 24 stundas no vietas. To materiālu vienkārši tur nevar sabāzt.
Bija tādas nedēļas, kad tik daudz kas notika. Īpaši Lauras nedēļā. Daudz no tā norisinājās virtuvē ar Rendiju priekšgalā. Bija gan visādas viņa izdarības, gan viss pārējais – lopu ķeršana un mešana.
Tikai pavisam maza daļiņa no tā visa tika iekšā šovā.
Kādus kadrus režisors izvēlas, tādus arī saliek. Bet mēs jau to virtuvi zinām nedaudz citādi. Nekas tajā šovā samelots nav, bet vienkārši daudz kas palika ārā.
Mēs to visu piedzīvojām no pirmās līdz pēdējai sekundei, mums tas nebeidzās ar sērijas beigām. Pašiem jāiztēlojas klāt, kā mēs tur sitāmies un ņēmāmies!
– Bija brīži, kurus pats gribējāt ieraudzīt televīzijā, bet to iztrūka?
– Jā, noteikti. Tajā pašā Lauras nedēļā bija daudz ļoti labu brīžu, ainu. Piemēram, bija moments, kad es ar vienu teli izmetu kūleni. Tur gāja jautri! Bet tādus momentus laikam nevar rādīt plašākai publikai. Tādi tur bija daudzi.
Protams, tie materiāli gan nevienam no mums nav pieejami.
Tomēr mūs neiespaidoja, neko neieteica, nekoriģēja.
Bet mēs arī nebūtu kaut kam tādam ļāvušies. Manuprāt, bijām salasījušies tādi, kas nevienam scenārijam nebūtu piekrituši.
Vispār, jau pirmajā dienā galvenā producente pateica, ka mēs netiksim nekādā veidā ietekmēti. Netika sagatavots nekāds teksts vai plāns. Viss nāca no mums pašiem.
Iespējams, tāpēc arī varētu likties, ka šī “Lauku sētas” sezona ir tāda garlaicīgāka vai mīļāka, bet tas tāpēc, ka mums tur viss tā tīri čomiski sanāca.
– Tad jau ar dalībniekiem labi satikāt.
– Man ne ar vienu nebija nekādas problēmas. Es tur nebraucu kašķi meklēt. Ar pārējiem dalībniekiem komunicēju joprojām. Mums ir grupas čatiņš, kur pastāvīgi notiek kaut kāda bakstīšanās.
Tad, kad sērijas sāka pārraidīt, tad kopīgi tās arī apspriedām – bija tā vai šitā utt. Tikko arī Sintija kā uzvarētāja sarīkoja mums mazu salidojumu Dobelē. Aizbraucām tikai seši, jo citi netika. Bija forši atkal satikties.
– Kurš visspilgtāk palicis atmiņā?
– Es pats! Bet, ja nopietni, tad tur jau katrs bija ar to savu spilgtumu. Katram ir arī savi favorīti. Tas piecinieks mums bija ļoti labs, visi forši.
Bet Rendijs, Kortnija – bez viņiem tagad neviens šovs vairs nenotiks.
– Skumstat, ka neuzvarējāt?
– Nē. Ja godīgi, tad vienkārši gribēju pats dzīvē redzēt visu to procesu. Visas iepriekšējās sezonas jau biju noskatījies un ne reizi vien, tāpēc gribēju pabūt visā tajā iekšā. Un kad tad mēģināt, ja ne tagad?
Kā tur bija tas teiciens: “Labāk nožēlot to, ko esi izdarījis, nekā visu mūžu nožēlot to, ko neesi izdarījis”. Aizbraucu un izpētīju. Tagad to iesaku darīt visiem!
Vispirms gan tur jātiek iekšā. No 400 kandidātiem līdz kamerām tiek tikai 12.
– Vai tagad nav “āķis lūpā” un negribas vēl kaut kur pafilmēties?
– Pieļauju, ka pēc kādiem pāris gadiem labprāt pieteiktos uz otro piegājienu “Lauku sētā”. Tad pat varētu aiziet līdz uzvarai! Virtuve jau ir zināma.
Šad tad jau viņi ņem tos vecos dalībniekus, tad, davaj, es arī varētu vēlreiz! Ja, protams, būs kāds brīvāks laiks, kura jau nekad nav.
– Bet ko mājinieki par visu šo teica?
– Ģimene no sākuma neticēja, ka esmu izvēlēts “Lauku sētai”. Es jau sen teicu, lai bērni mani piesaka, bet, tā kā viņi ilgi minstinājās, kolēģis paspēja pirmais.
Ilgu laiku nevienam citam nemaz neteicu, ka esmu uz turieni aizbraucis.
Es tā baigi partizāniski visu noklusēju.
Zināja kolēģi, ģimene – tuvais loks. Principā pārējie radi uzzināja kļūdas pēc augustā.
Viena no mūsu radiniecēm satika citu, kam paspruka par to manu dalību šovā. Pats es to būtu noklusējis līdz septembrim, kad sāka pārraidīt sērijas, bet tā mana klusēšana nogāja nedaudz greizi!
– Un kolēģi darbā nebija izbrīnīti?
– Droši vien, ka kādam jau tas šķita nedaudz dīvaini. Bet kopumā viss bija kārtībā, neviens neko nepārmeta.
Es jau tur sevi neparādīju no sliktākās puses, uzvedos tur labi. Kauties nekāvos un kā lops nepiedzēros. Nožēlot nav ko!
– Filmēšanas laikā ar ģimeni varējāt komunicēt?
– Īsti ne.
Telefonus mums atņēma un atdeva ik pēc divām izbalsošanām. Un tos izmantot varēja tikai 15 minūtes un ne sekundi ilgāk.
Bet, kamēr tu to aparātu ieslēdz, pielādē, tad citreiz – kamēr apdeitojas… Un tad sākās – visas ziņas sāk birt iekšā. Tad tu sēdi, visu dzēs ārā un tikai domā, kaut tikai neuzkārtos! Un man tas telefons vēl tāds vecs. Tiešām domāju, ka uzkārsies, bet beigās izdzīvoja un pat nebija tik bieži jālādē.
Bet vispār, būt prom no mājām, ģimenes man netraucē. Es esmu diezgan liels brīvdomātājs.
– Pats savu saimniecību šādam šovam uzticētu?
– Tā kā mana saimniecība ir pārgājusi vecākā dēla pārziņā, viņš pateica, ka to bardaku tur negrib redzēt. Mēs arī īsti neatbilstam jaunajiem kritērijiem.
Mums tur viss ir ļoti kompakts, saspiests, un mēs principā esam pie pašas šosejas. Tā nebūtu tā labākā filmēšanas vieta, viņi visi ātri kā skudras pamuktu uz visām pusēm. Bet, ko tur darīt, es dalībniekiem atrastu!
Darba pietiktu visām nedēļām. Piemēram, liktu savākt, pārkārtot, iztīrīt visus vecos boksus. Tur daudz kas ir sakrājies no kolhoza laikiem. Varētu arī malku sagatavot…
– Kad bijāt prom filmēties, kā ģimene tika galā ar saimniecību?
– Mums ir ābeļdārzs, arī vistas, pārdodam olas. Spiežam savu ābolu sulu, ir arī bites, medus. Agrāk sievastēvs vairāk darbojās ar bitēm, bet tagad es pārņemu biškopja pienākumus.
Agrāk mums saimniecībā bija arī piena lopkopība, bet to nolikvidējām, un tad sāku strādāt Zemessardzē, jo parādījās brīvs laiks.
Tieši uz filmēšanas brīdi man nebija nekas tāds, ar ko paši nevarētu tikt galā.
Vēl nekas nebija izaudzis, un bites es pirms šova biju jau sakārtojis, lai mēnesi nevienam tās nebūtu jāaiztiek.
Filmēšana notika tieši mēnesi, visu jūliju. Visu to laiku dzīvoju svešā saimniecībā. Kā mazie verdziņi – tā mēs paši sevi dēvējām –, jo vinnē jau tikai viens. Pārējie visu to laiku strādā par velti.
– Esat padzīvojis kādu laiku arī ārzemēs, bet atgriezāties. Kas bija galvenais iemesls?
– Jā, mēs dzīvojām Vācijā. Pirms deviņiem gadiem atgriezāmies pēc tam, kad tur bijām nodzīvojuši divarpus gadus. Ir slavenais teiciens: “Nekur nav tik labi kā mājās.”
Uzskatu, ka svešā zemē tu vienmēr būsi viesis. Viņiem tur mentalitāte ir savādāka. Sociālās garantijas, algas – jā, ir labas, bet tie uzskati un dzīvošanas paradumi nebija man. Mēs tomēr esam latvieši, un mums neder vāciešu domāšana.
Pašam, tur dzīvojot, sāka likties, ka vācieši nemaz nav tik pareizi un pedantiski, kā paši sevi pasniedz. Tur ir arī ļoti garlaicīgi, nav ko darīt.
Kad es pārvācos atpakaļ uz Latviju, vācu šefs paņēma visus savus galvenos cilvēkus un atskrēja uz Latviju paskatīties, kā tad mums te ir. Tieši tad šeit notika Zvejnieksvētki un uz skatuves dziedāja Aminata.
Vāciešiem bija lielas acis! Jautāja, vai mums te bieži šādas skatuves saceltas pilsētā. Teicu, ka jā un ne tikai tur, bet arī Jūrmalas parkā un vēl visur kur!
Šeit kaut kas notiek visu laiku, bet viņiem ir varbūt kāds viens lielāks pasākums gadā un tajā pašā visi sēž pie galda un lok alu. Mūsu kultūras aktivitātes ir tiešām daudz jaudīgākas.
– Bet pašam nešķiet, ka mums kaut kā trūkst tieši izklaides ziņā?
– Man šķiet, ka mums te visa kā ir gana! Pēc vācu mērlentes jau pat ir stipri par daudz!
Cik ļauj laiks un varēšana, mēs ar ģimeni apmeklējam arī tiešām dažādus pasākumus. Piemēram, tikko bijām paklausīties gregoriāņu dziedājumus.
Vizītkarte
Aksels Lazda
- Dzimis 1979. gada 18. aprīlī Liepājā.
- Strādā Zemessardzē.
- Patīk makšķerēt gan piemājas dīķītī, gan citviet, ja ir vairāk brīvā laika.
- Mīļākā latviešu filma ir “Limuzīns Jāņu nakts krāsās”, bet mīļākais šovs – “Lauku sēta”.
- Ir Aksela dēls un Aksela tēvs.
- Sieva Andra, bērni – Ralfs, Sāra un Aksels.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
