Annija Augstkalne
"Kurzemes Vārds"
Latvija konkursā piedalīsies jau 25. gadu un tikai 11 reizes ir spējusi aizcīnīties līdz fināla skatuvei. Vai mums tas izdosies šoreiz, tas nereti tiek formulēts kā galvenais jautājums šajā sacensībā.
Pērn Dons pierādīja, ka Latvijas pārstāvis spēj kvalificēties “Eirovīzijas” finālam, vai šogad spēsim to atkārtot?
Konkursā “Supernova” šogad uz skatuves kāps etnomūzikas grupa “Tautumeitas”, duets “KoBra”, atkal sagaidīsim grupu “Citi zēni”, mūziķi Marku Rivu un citus vietējos māksliniekus.
Konkursa dalībnieki cenšas atrast unikālus veidus, kā uzrunāt gan vietējo, gan starptautisko auditoriju.
Jau kopš Latvijas pirmās dalības “Eirovīzijas” dziesmu konkursā 2000. gadā publikas viedoklis dalās.
Daļai šķiet, ka Latvijai konkursā ir jāpiedalās. Tas ir veids, kā nest Latvijas vārdu pasaulē un parādīt mūsu talantus.
Protams, ir otra daļa, kurai šis konkurss šķiet pilnīgi nevajadzīgs, to uzskata par pilnīgi nevajadzīgu naudas izšķiešanu. Jebkurā gadījumā viedoklis par šo konkursu ir daudziem.
“Eirovīzijas” dziesmu konkurss notika jau ilgus gadus pirms Latvijas debijas tajā. Precīzāk, 1956. gadā septiņas valstis apvienojās tehniskam eksperimentam – TV tiešraidei, kas vienlaikus tiek translēta dažādās valstīs.
Pēc kara Eiropā tika meklēti veidi, kā atkal vienot Eiropu.
Televīzija bija vieds veids, kā to izdarīt, kā to padarīt aizraujošu. Pamatā mērķis bija dāvāt cilvēkiem izklaidējošu, vieglu TV raidījumu, kas gadu gaitā pārvērtās par platformu arī politiskiem vēstījumiem.
Protams, ne vienmēr mūziķu un dziesmu vēstījumi ir bijuši politiski – tie arī ir mākslinieciski mēģinājumi parādīt savu kultūru, tautu, valsti no pavisam cita skatpunkta.
Pēc Aukstā kara, pēc Padomju Savienības sabrukšanas, “Eirovīzija” bija iespēja neatkarību ieguvušajām valstīm parādīt savu nāciju un kultūru.
Igaunija bija pirmā no šīm valstīm, kas guva uzvaru 2001. gadā, un nākamajā gadā laurus plūca Latvija ar uzvaru 2002. gada konkursā.
Gadiem ejot uz priekšu, politika “Eirovīzijā” jūtama arvien vairāk ne tikai no mūziķu, bet arī no balsotāju un skatītāju puses.
Publiskajā balsojumā bieži pamanāms, ka par valstīm balso to vai nu tiešās, vai “politiskās” kaimiņvalstis.
2024. gadā sašutumu radīja Izraēlas lielais publisko balsu skaits, ierindojoties fināla 5. vietā. Izraēlas vārds “Eirovīzijas” kontekstā dzirdams bieži, it īpaši runājot par dažādiem strīdiem un pretrunām.
“Eirovīzija”, iespējams, ir lielākais un redzamākais mūzikas konkurss Eiropā, taču mūziķiem būtu svarīgi saprast, ka nokļūšana tajā nenozīmē slavu, rozes un pat to, ka cilvēki ieklausīsies.
Ļoti liela daļa skatītāju uzliks pārraidi fonā un turpinās darīt savas lietas, varbūt vienreiz ieskatīsies ekrānā.
Dažreiz citi konkursi var būt daudz nozīmīgāki un radīt lielāku atbalsi muzikālajā karjerā.
Dziesmu rakstītājiem tāds ir “International Songwriting Competition”, pieminams “Emergenza” festivāls/konkurss, kas dod iespēju jaunajām alternatīvas, roka, indi mūzikas grupām parādīt sevi uz skatuves.
“Battle of the Bands” ir konkurss, kas ļauj alternatīvas roka mūzikas grupām sacensties un saņemt iespēju doties tūrē.
Šāda veida konkursi pastāv, katra konkursa specifika ļauj atrast savu īsto vietu ātrāk.
Tas, ko nesapratīs “Eirovīzijā”, iespējams, sapratīs kur citur!
Baltijas valstīs interese par “Eirovīziju” radās 90. gados. Lietuva un Igaunija savu dalību konkursā uzsāka jau tolaik.
Latvija, iedvesmojoties no Igaunijas, uzsāka nākamo gadsimtu ar veiksmīgu debiju, iegūstot 3. vietu 2000. gada “Eirovīzijas” dziesmu konkursā.
Tas bija lielisks iesākums, ņemot vērā pieredzes trūkumu šāda veida konkursos. Kā arī lielisks atspēriens, lai turpinātu doties iesāktajā virzienā.
Kad Latvija sāka savu dalību “Eirovīzijā”, pusfinālu vēl nebija, un ar dažām neveiksmēm sākums bija veiksmīgs.
Pateicoties Marijas Naumovas uzvarai ar dziesmu “I Wanna”, šķiet, ka Latvijai vēl aizvien ir cerība, ka kādreiz šī veiksme atkārtosies.
Augstas vietas iegūtas arī 2005. gadā, kad uzstājās Valters un Kaža ar dziesmu “The War Is Not Over” un ieguva 5. vietu, kā arī Aminatas 6. vieta 2015. gada “Eirovīzijā” ar dziesmu “Love Injected”.
Tikmēr divus garus posmus Latvijai tā arī neizdevās kvalificēties finālam, līdz Dons pērn pārrāva šo neveiksmju sēriju.
Kas īsti bija tas, ar ko izcēlās Latvijas veiksmes stāsti? Vērojot Marijas Naumovas priekšnesumu, šķiet, ka elpa nedaudz aizraujas. Šāds šovs uz “Eirovīzijas” skatuves pirms tam nekad nav bijis.
Optimistiska dziesma, kuras vēstījums saprotams plašai auditorijai ar neparedzamu šovu.
Tas aizrāva ne tikai mūs pašus, latviešus, bet arī pārējo Eiropu.
2005. gada veiksme – iegūta 5. vieta. Liels kontrasts ar Marijas Naumovas dziesmu. “The War Is Not Over” ir ļoti vienkārša, sirsnīga dziesma, nekāda šova, tikai divi puiši, kas izdzied savu dvēseli.
Unikālākais par šo priekšnesumu vienmēr būs izmantotā zīmju valoda, tā, lai Mārtiņa Freimaņa ielikto vēstījumu dziesmā saredzētu vai sadzirdētu ikviens. Dziesma, kurā ikviens var ieraudzīt sevi, atrast pats savu nozīmi.
Aminatas priekšnesums savā ziņā ir ļoti vienkāršs, pāris plūstošas kustības, kas tiek izdejotas, nepārvietojoties pa skatuvi, taču šķiet, ka notiek tik daudz.
Viņas balss, diapazons, ekstravagantais tērps, šķiet, piepilda visu telpu. Liekas, ja viņa paspertu kaut soli pa labi, tas jau būtu par daudz, jo viss ir tieši tā, kā tam jābūt!
Lai gan 6. vieta ir augsts novērtējums, taču, tagad to klausoties, rodas sajūta, ka šī ir ideālā dziesma, ar ko uzvarēt “Eirovīzijā”.
Ja ar šo dziesmu uzstātos kāda lielāka un ietekmīgāka valsts, tā noteikti uzvarētu. Piemēram, tā pati Zviedrija, kas arī uzvarēja 2015. gadā.
Latvijai nav veicies regulāri, īpaši, kopš 2004. gadā tika ieviesti pusfināli. Tieši 2004. gadā Latvija netika finālā.
Šobrīd “Eirovīzijā”, vērojot no malas, liekas, ka publika priekšroku piešķir dziesmām, kuras nav angļu valodā.
Agrāk tā nebija, lielākā daļa dziesmu, kas tika izpildītas, bija angļu valodā.
Neņemot vērā Fomina un Kleina “Dziesmas par laimi” latviskumu, rodas sajūta, ka tas ir parasts dzīvais rokkoncerts, ne dziesmu konkurss. Dziesma savā ziņā bija autentiska, tomēr trūka šova, kas piestāvētu dziesmas enerģijai.
2013. un 2023. gads, desmit gadi, divi pavisam dažādi priekšnesumi. Šķiet, pilnīgi pretstati, taču finālā netika ne “PeR” 2013. gadā, ne “Sudden Lights” 2023. gadā.
“PeR” dziesma “Here We Go” tiešām ir enerģijas bumba. Enerģiska, jauneklīga, piemērota ballītēm, tomēr pārāk liels haoss, ļoti liela nesaprašana par to, kas ir šīs dziesmas vēstījums.
Pilnīgi pretēji – “Sudden Lights” dziesma “Aijā”. Dziesmas vēstījums skaidrs, haoss ir visapkārt, bet ne šajā dziesmā. Tā ir spēcīga, taču trūkst skatuves tēla, trūkst šīs dziesmas vēstījuma attēlošanas uz skatuves.
Mūziķim ir ļoti svarīgi izveidot saikni ar publiku.
Svarīgi ir pievērst uzmanību detaļām un tam, kā vizuāli veidot pievienoto vērtību dziesmai, ne tikai – lai izskatītos skaistāk.
Turpinot par saikni ar publiku, arī tēmai ir jābūt universālai, kaut kam, kur klausītājs var ieraudzīt arī daļu no sevis.
Nenoliedzami, tendences spēlē lielu lomu, taču ir svarīgi dziesmā pielikt kaut ko savu, kaut ko cilvēcīgu, kas radīs lielāku interesi par šo daiļradi.
Vai Latvija spēj parādīt to, kas mums ir? Vai arī tomēr turpināsim tiekties pēc kaut kā, kā mums nav, un centīsimies atrast unikālo tur, kur tā nav?
Ja tiks sūtīta dziesma latviešu valodā, tad gribētos, lai tas nav tikai tendenču dēļ, bet gan lai pavēstītu pasaulei, ka mēs esam svarīgi un ka mēs esam kas vairāk nekā tikai maza tauta!
Un neaizmirsīsim, ka tas ir konkurss, kurā konkurentus mēs vēl nemaz nezinām. Sāncensībai arī ir nozīme visā šajā procesā. Bet to ietekmēt mēs nevaram.
Tāpēc skatīsimies, kā Latvijai veiksies vispirms “Supernovā” un vēlāk arī “Eirovīzijā”.
