Izveido video kanālu

J. Čakstes Liepājas 10. vidusskolas sporta skolotāja Marta Flaksa savu pieredzi darbā ar skolēniem sauc par pozitīvo piemēru.

”Ja sākumā šķita, ka tā ir neiespējamā misija – organizēt sportu attālināti, tad tagad varu godīgi pateikt, ka man tas izdevās, jo izmantoju inovatīvu pieeju,” sāk stāstīt pedagoģe.

Viņa sportu māca 5.–12. klašu skolēniem. ”Vislabāk izdevās vingrošana un aerobika, un citi līdzīgi sporta veidi.

Vingroja zūma stundās, izpildīja vingrojumu kompleksus. Bija saslēgtas kameras, es varēju tajās redzēt bērnu kļūdas un tās novērst, vēroju viņus, kā un cik centīgi vingro – tā bija daļa no vērtējuma.

Stundas kopumā ir ļoti apmeklētas, un nav tā, ka vadu tās pāris skolēniem. Es izveidoju kanālu vietnē Youtube. Tas gan bija laikietilpīgi, bet izglāba mani – atviegloja darbu man un skolēniem. Ievietoju 14 dažādus treniņus – paši varēja izvēlēties. Es līdz tam nonācu, jo e-klasē nevarēju kā failu nosūtīt, tur ievietojamais datu apjoms ir ļoti mazs,” savu pieredzi izklāsta M. Flaksa.

”Kamēr nebija kanāla, meklējām citus risinājumus – likām uzfilmētos materiālus skolas mājaslapā un sociālo tīklu kontā. Jau tad sapratu, ka tas nestrādās, jo skolēniem paiet laiks, kamēr viņi sameklē informācijas jūklī vajadzīgo, jo arvien nāk klāt jauna informācija. Izveidojot video kanālu, man e-klasē vajag ielikt tikai saiti,” viņa skaidro.

Vissarežģītāk bijis saplānot, lai vingrojumi būtu piemēroti gan puišiem, gan meitenēm visos vecumos.

”Mums martā bija izaicinājums ar nosaukumu ”10 tūkstoši soļu dienā”, kurā iesaistījās ne tikai skolēni, bet arī viņu ģimenes, skolotāji, darbinieki.

Gribēju noskaidrot, vai mēs visi kopā varam aiziet līdz Francijai. Visi iekrita azartā! Atsūtīja soļu vai kilometru skaitu, ko apkopojām, un izrādījās – esam tikuši līdz Ņujorkai! Visi iesaistītie kopā nogāja vairāk nekā 9000 kilometru!” priecājas M. Flaksa.

Akcentē muskuļu stiprināšanu

”Svarīgākais šādu sporta stundu norisē, kam vajadzēja pievērst uzmanību, bija drošība, jo skolotājs nav klāt skolēniem,” uzsver Raiņa Liepājas 6. vidusskolas 5.–12. klašu sporta skolotājs Juris Zilvers.

”Stundas zūmā plānoju tā, lai skolēni izprastu dažādas kustības, to saistību ar ikdienas dzīvi, lai viņi zinātu, kurā dzīves situācijā šis vingrojuma paņēmiens būs nepieciešams. Sadarbojamies arī ar citu mācību priekšmetu skolotājiem. Mums ir projekts ar angļu valodas skolotāju – izkopjam audzēkņu ritmu.” Bija uzdevums – norunāt mēles mežģi dažādu ritmu kombinācijās.

Vai nav jāizdomā veidi, kā skolēnus pamudināt apmeklēt attālinātās stundas, lai viņi iesaistītos un patiešām sportotu? ”Ir dažādas aplikācijas, kā sekot līdzi tam, vai viņi pilda manus uzdevumus,” teic skolotājs.

Visu sporta stundu norise lielākoties vērsta uz fiziskās sagatavotības pilnveidošanu. J. Zilvers teic, ka bērni un jaunieši apgūst arī jautājumus par veselību, taču atsevišķas sporta jomas at liktas uz laiku, kad varēs mācīties klātienē, piemēram, sporta spēļu apguve.

”Es lieku uzsvaru uz muskuļiem un muskulatūru, kas notur mūsu ķermeni,” uzsver pedagogs.

”Šis laiks ir grūts. Mūsu uzdevums ir audzēkņus virzīt uz kustībām ārā. Ja vadu Zoom stundu, bērni ir pie ekrāniem. Daudzi netiek laukā, jo vecāku nav mājās, bet ir jāatrod laiks pavingrot,” pauž J. Zilvers.

Attālināto mācību laikā parādās arī dažādas skolēnu viltības. ”Tagad ir visādas lietotnes. Pastāv risks, ka skolēns nokopē no kāda cita, un izmērīt, vai viņš tiešām to izdarījis pats, nav tik vienkārši. Tādi gājieni vairāk raksturīgi vecāko klašu skolēniem, mazie dara, varu redzēt stundās.”

8. un 9. klašu audzēkņi esot viltīgākie – viņiem gadoties problēmas ar tiešsaistes kameru ieslēgšanu. ”Cenšos iesaistīt arī ģimenes locekļus, lai vingrošana kļūst par ģimenes tradīciju. No vecākiem šobrīd tiek daudz prasīts. Mēs tādēļ nedodam uzdevumus, kur nepieciešama kāda pieaugušā klātbūtne, dodam vienkāršākus uzdevumus, kas nerada draudus arī pašiem bērniem,” piezīmē sporta skolotājs.

”Pats svarīgākais šobrīd ir tas, lai bērni pārvarētu to negribēšanu sportot, lai nesāktos problēmas ar aptaukošanos, ar ēšanu, lai nerastos lieks stress,” uzsver J. Zilvers.

Meklē risinājumus inventāra aizvietošanai

”Es uzskatu, ka par 90 procentiem viss izdodas ļoti labi,” pauž O. Kalpaka Liepājas 15. vidusskolas 5.–12. klašu sporta skolotāja Andra Šlisere.

Kopā ar audzēkņiem zūma stundās gan vingrots, gan apgūtas ar sportošanu un veselību saistītas tēmas. ”Sākumā grūtības bija ar kameru ieslēgšanu – kādam tehniskas problēmas, cits pārlieku kautrējās,” uzskaita pedagoģe.

”Ja neskaita tos desmit procentus, ka bērni nolaiduši rokas tīri psiholoģiski vai ir slinkums un negribēšana, kopumā sportā arī šādi veicas itin labi,” viņa uzsver.

Šī ir pilnīgi cita pedagoģiskā pieredze un metodika, pilnīgi citāda stundu norise. ”Tādēļ bija jāizdomā visādi knifi un risinājumi.

Hanteļu vietā pudelēs pildījām ūdeni un bumbiņu vietā izmantojām mīkstās mantiņas, ābolus, apelsīnus. Vajadzēja inventāru, bet tieši tajā laikā inventāru nopirkt nevarēja,” saka A. Šlisere.

Sporta stundās organizēti arī pārgājieni ar orientēšanās elementiem. ”Skolēniem pēc fotogrāfijām bija jāatrod konkrētas vietas Liepājā, jāaiziet un jānofotografējas pie objektiem, jānobrauc vai jānoiet ar kājām noteikta distance.”

Mācītas arī dejas. ”Bērni apgūto rāda zūma stundās, citi, kas kautrīgāki, sūta video,” teic skolotāja. ”Jāspēj pielāgoties visiem bērniem, neraugoties uz to, ka viņi ir tik dažādi, jāņem vērā arī viņu iespējas,” sporta stundu galveno uzdevumu šajā laikā nosauc A. Šlisere.

”Mūsu skolai šis periods bija pat izdevīgs, jo mums pašlaik nav sporta zāles – tur notiek remonts. Bērniem būtu bijis grūti izbraukāt uz citu vietu pilsētā, kur skola īrētu telpas sporta nodarbībām.”

Jārēķinās ar brīvu platību

Liepājas Liedaga vidusskolā sportu visām klašu grupām māca Kristīne Potocka, kura vērtē, ka viņai līdz šim nav bijis problēmu ar skolēnu atsaucību izkustēties un iesaistīties stundās.

”Bija jāpārplāno darbs, jo tēmas ir ierobežotas. Divi mācību moduļi pat tika aizliegti – sporta spēles un pašaizsardzība – drošības un inventāra dēļ, jo bērns mājās var būt arī viens pats,” viņa stāsta.

”Es nesaskaros ar slinkuma pazīmēm. Bērni zina, ka darbs ir jāpadara un vērtējums jāsaņem,” uzsver K. Potocka.

”Paldies vecākiem. Bez viņu iesaistes 1.–3. klašu bērniem uzdevumus ir tikpat kā neiespējami izpildīt, jo viss, kas saistīts ar fiziskām aktivitātēm ārpus telpām, šai klašu grupai nav atļauts bez vecāku pavadības. Vecāki ir gana noslogoti, jo tas vēl ir papildu darbs.”

Patlaban stundās ir tēmas par veselību un drošību. ”Cukura lietošana, dienas režīms, miega režīms, veselīgi un neveselīgi ieradumi ikdienā,” tematus uzskaita skolotāja.

Tiek izmantotas mobilās lietotnes, kur tiek fiksēta izpildītā slodze. ”Nevaram uzspiest pirkt inventāru. Mums bija galda teniss un driblēšana, pielāgojām jebkādu plakanu virsmu: pannas, planšetes, virtuves dēlīšus, klades, grāmatas – visu, ar ko var uzsist. Bumbiņas vietā ņēma dzīvnieku spēļu bumbiņas, kamolus, saburzītu papīru. Mēs vingrinājumus paši izmēģinājām, parādījām, kā var pielāgot inventāru.”

Skolotāja devusi arī fotoorientēšanās uzdevumus par katra mikrorajona, kur dzīvo audzēkņi, ievērojamākiem objektiem. ”Man ir jāstrādā tā, lai skolēniem uzdevumi būtu pa spēkam.”

Organizējot mācības šādā režīmā, ir jārēķinās, ka bērni nāk no dažādām ģimenēm. ”Varbūt kāds dzīvo dzīvoklī, kur ir virtuve un vēl tikai viena istaba, ir trīs vai četri brāļi, mamma virtuvē vāra kartupeļus. Ja ir zūma stunda sportā, tad vismaz tiem diviem brīviem kvadrātmetriem ir jābūt, kur var rokas sānis pacelt un soļus uz priekšu vai atpakaļ izpildīt. Ir arī tādi bērni, kuriem mājās ir trenažieru zāles,” situāciju raksturo skolotāja.

Viņa ļoti gaida brīdi, kad paliks siltāks un sporta stundās varēs doties laukā. ”Viņi ilgi sēž pie datoriem, es redzu, ka bērni ir pieņēmušies svarā, jo dzīvesveids ir mazkustīgs,” attālināto mācību sekas nosauc K. Potocka.