Šobrīd viņš bauda pirmssezonas mirkļus ar ģimeni Limbažos, taču, kā pats atzīst – vairums domu ir tikai par basketbolu. Un viņš spēlēs Parīzē. Pēc astoņiem gadiem. Ja ceļi būs vēlīgi.

– Kāda bija bērnība Limbažos?

– Limbažos esmu dzimis un nodzīvojis līdz 15, 16 gadiem, kad pārcēlos uz Liepāju.

Bērnībā ļoti daudz un bieži trenējos. Vieglatlētikā sāku jau no bērnudārza, tur arī trenējos līdz 9. klasei, 2. klasē pievienoju basketbolu. Vēlāk bija jāizvēlas viens sporta veids, uz kuru fokusēties, un man tas bija basketbols.

– Daudz trenējies, jo patika, vai tāpēc, ka nekā cita nebija?

– Jā, varētu teikt, ka es pārsvarā tikai trenējos, gāju uz skolu, gāju uz treniņiem, skolu, treniņiem, skolu, treniņiem. Īsti varbūt nebija tā, ka ir ļoti, ļoti daudz kā cita, ko darīt, bet man arī patika trenēties.

Vieglatlētika bija vieta, kur var sākt vismazākie, tāpēc tur gadījos, bet

uzskatu, ka tieši vieglatlētika iedeva ļoti labu bāzi basketbolam.

Es nekad nebiju lielākais, bet biju ātrākais, tas bija mans pluss. Principā, tas joprojām ir mans pluss.

– Kā nokļuvi Liepājā?

– Biju “Elite Basketball” nometnē, tur bija arī Arturs Visockis-Rubenis, viņš mani pamanīja. Tad noskaidroju, ka

viņš mani bija ievērojis jau agrāk un aicināja jau pēc 8. klases uz Liepāju, taču vecāki slēpa no manis, ka bija tāds uzaicinājums.

Tikai, kad pēc 9. klases domāju, ko darīt tālāk, vecāki pačukstēja, ka bija tāda lieta.

– Vai dusmojies, ka vecāki noklusēja šādu faktu?

– Īpaši nedusmojos, jo domāju, ka pēc 8. klases es nebūtu bijis gatavs šim, gribēju pabeigt 9. klasi, pirmos eksāmenus nolikt tur, kur esmu ieradis mācīties, nevis pāriet uz pilnīgi jaunu skolu tādā posmā.

Iespējams, labi, ka nejauca galvu, koncentrējos mācībām un treniņiem tobrīd. Pēc 9. klases savukārt tieši bija laiks pārdomām, un uzaicinājumam tas bija jau labs brīdis.

– Kādi bija pirmie iespaidi par Liepāju?

– Es atkal vairāk koncentrējos treniņiem nevis pilsētai. Atbraucu tajā vasarā, uzreiz ielika kojās dzīvot ar vienu komandas biedru, kurš bija no Īrijas.

Sanāca sadraudzēties ne vien ar viņu, bet ar vairākiem jauniem cilvēkiem, uzreiz sāku trenēties ar diezgan labiem čaļiem.

Tas bija kultūršoks – tā uz sitiena nonākt citā līmenī, salīdzinot ar to, kas bija Limbažos.

Nācās adaptēties, pielāgoties, arī progresēt, protams, dzīve prom no vecākiem bija citādāka, bet esmu priecīgs, ka šādu izvēli veicu.

– Līmeņu atšķirība bija ļoti liela?

– Nevarētu varbūt teikt, ka tā bija milzīga, bet tieši intensitāte Limbažu treniņos nestāvēja klāt tam, kā tas notika Liepājā, vajadzēja krietni vairāk koncentrēties, būt visu laiku gatavam.

Es arī uzreiz biju lielajā grupā šeit – pie Viscoka-Rubeņa, bija “Next Generation” nometne. Vasaras periodā trenējos ar klubu, ar lielo komandu, bet, kad sākās rudens, pārgāju uz jauniešu komandu, ko trenēja Arvis Steckis.

– Kur mācījies?

– Līdz 11. klasei mācījos 5. vidusskolā, bet pēdējo gadu attālināti, lai varu pilnvērtīgi trenēties.

– Mācīties attālināti tu pats gribēji vai tas vienkārši bija kas tāds, ko vajag darīt?

– Domāju, to vairāk vajadzēja, nevis es pats gribēju.

Man tiešām patika, ka varu būt neatkarīgs no skolas, pildīt mājasdarbus, kad gribu, plānot laiku, koncentrēties treniņiem un strādāt,

skolas lietas savelkot vakaros vai brīvdienās.

Mana pieredze rāda, ka attālinātā režīmā tomēr tā slodze nav tik liela, kā parastā skolā, klātienē.

– Un kā ar kvalitātes atšķirību?

– Kvalitāte ir atkarīga no tevis paša, cik cītīgi tu mācies, cik vari sevi piespiest. Neteiktu, ka es ļoti daudz vai rūpīgi mācījos, bet eksāmenus nokārtoju ļoti labi.

Ja esi vienpadsmit gadus klātienē mācījies, tad zināšanas tāpat ir, un 12. klasē ir vairs daži priekšmeti, kas ir jāpabeidz un jānokārto eksāmeni.

– Kā sadzīvoji ar būšanu prom no mājām?

– Sākumā pirmie daži mēneši bija grūtāki, ilgojos, bet, kad sākās skola, treniņi un režīms, man nebija laika par to domāt, vienkārši fokusējos uz to, kas jādara un viss cits aizmirstas.

Sākumā gandrīz katras brīvdienas braucu mājās, tagad gan ļoti reti – reizi vai divas pusgadā.

Vecāki bieži atbrauc uz spēlēm, brauc arī uz mūsu izbraukuma mačiem, kas ir tuvāk tam galam – Rīgā, Valmierā, arī Pērnavā, Tallinā, piemēram.

– Tev ir svarīgi just vecāku atbalstu spēlēs?

– Protams, man tas patīk, jo bieži viņus nesatieku un, kad atbrauc uz spēli, vienmēr prieks redzēt.

Limbažos arī viņi nāca uz katru spēli, tur jau nebija variantu, ja tik tuvu, protams, ka viņiem bija jānāk (smejas).

– Kas ir tas, kas tev patīk basketbolā?

– Konkrēti vienu, divas nianses nenosaukšu, jo man tas kā sporta veids ļoti patīk.

Man vienkārši ļoti patīk, varu teikt, ka mīlu to, ko daru, un tas ir galvenais, manuprāt.

Ja patīk tas, ko dari, tad nav sevi jāpierunā, vienkārši ej un dari.

– Publiskajā telpā daudz izskanējis tas, ka Liepāja ir laba vieta, kur jaunajam basketbolistam augt, laba platforma, bet kā tas ir no jaunā spēlētāja perspektīvas?

– Domāju, ka tā, kā ir teikts – tieši tā arī ir. Reti kur esmu redzējis, ka 15 vai 16 gadīgus jauniešus ņem uz augšu un palīdz attīstīties, ir jāsaka paldies treneriem un klubam par to uzticību avansā, par iespēju sevi pierādīt.

Jā, daudz kas ir atkarīgs no paša, jo es arī daudz un intensīvi trenējos, strādāju, bet

“Liepāja” ļoti labi sagatavoja veču basketbolam.

Es jau neesmu vienīgais, virkni jaunos izaudzināja, piemēram, Juri Vītolu, kurš tagad atgriežas pie Visocka-Rubeņa, taču “Ogrē”. Mani neizbrīna, ka pie šī trenera gribas atgriezties.

Man atmiņā stāv viņa teiktais – vienalga, ka esi jaunākais, tu esi saspēles vadītājs un vari visus koriģēt laukumā, neviens tev neko pretī nevar teikt, lai es nebaidos. Un tā arī bija, centos to paņemt un pielietot spēlēs.

Tas, protams, palīdzēja, bet arī pats apzinos, ka saspēles vadītājs ir tāds kā otrais treneris vai treneris uz laukuma. Nav jāgaida, ka mani respektēs tāpat vien, tas respekts ir jāpaņem, tas ir mans.

– Kā jūties par treneru maiņu?

– Pat nevaru īsti pateikt. Man, protams, ļoti patika Visockis-Rubenis, personīgi patika spēles stils, ka jutāmies brīvi uz laukuma.

Gundaru Vētru vēl neesmu saticis, bet droši vien būs kaut kas pilnīgi jauns, būs jāpierod un jāadaptējas citai spēlei, bet ticu, ka treniņos sezonas gaitā varēs saprast, ko un kā.

Esmu priecīgs, ka ir notikušas izmaiņas tā konceptuāli.

Nezinu gan, kāda ir Gundara ideoloģija, kāds ir spēles stils, bet esmu pārliecināts, ka būs labi, galvenais – strādāt.

– Un ziemeļu līgu?

– Man tieši kā jaunajam spēlētājam tā ir superīga vieta, kur uzspēlēt, iespējams, ar vēl labākiem pretiniekiem, nekā tas ir Latvijas līgā. Tas ir ļoti vērtīgi, es ar nepacietību gaidu startu ziemeļu līgā.

Kad iepriekš “Liepāja” tur spēlēja, es šeit vēl nebiju, man tā būs debija.

– Arī komplektācijas ziņā lielas izmaiņas, kā uz to raugies?

– Diezgan labi, jo tas ir kaut kas jauns… tā pati ziemeļu līga, treneris, jauni izaicinājumi. Es arī jūtos gatavs kaut kam jaunam, kaut kam tādam, kas, iespējams, šajos trīs iepriekšējos gados nav pieredzēts.

Ja par komplektāciju, Lasenbergu un Mačohu es jau pazīstu, esmu ar viņiem spēlējis kopā, tāpat arī ar Avotiņu esam daudz trenējušies, būs labi, tie ir zināmi cilvēki, domāju, atradīsim ķīmiju.

– Neizliksimies, ka nebūtu pietiekami daudz nācies sagremot zaudējumus. Kā tiec ar to galā?

– Jā, tā gan, bet basketbolā svarīgi neiegremdēties zaudētajās spēlēs, ir pēc iespējas ātrāk jāaizmirst un jāiet uz priekšu, jo nākamā spēle vienmēr ir pavisam cita spēle.

Ja paliksi zaudētajās spēlēs ar prātu vai emocijām, būs daudz grūtāk spēlēt.

Protams, nav patīkami, bet ir jātiek tam pāri.

– Vai pēc zaudētas spēles ir dusmas, niknums?

– Es neteiktu, ka mēdzu būt dusmīgs. Nav jēgas dusmoties pēc spēlēm, tas viss ir pagātnē, neko nevar izmainīt, ar vēsu galvu jāpaņem secinājumi, jāiet tālāk, jāturpina augt.

– Skaidrs, ka basketbols ir fiziski prasīgs sports, bet vai mēdz arī psiholoģiski nogurt no šī visa?

– Jā, pēc sezonas ir tā, ka vajag kādu mēnesi atpūtai, vajag atiet, padarīt ko citu, uzspēlēt futbolu, volejbolu, tāda mazā atpūšanās, lai var ar jaunu degsmi doties atpakaļ un cīnīties katrā spēlē.

– Šogad nesanāca…

– Jā, nesanāca gan, bija izlase, pirms tam vēl jaunatnes finālu jānoslēdz, taču nedēļa, divas man atpūtai bija, turklāt izlasē nav tā, ka tas ir darbs, jo tur atrasties, pārstāvēt savu valsti man ir prieks, gods un lepnums.

– Pastāsti, kā gāja, kā juties U20 Eiropas čempionātā?

– Bija liela konkurence, izkonkurēju divus saspēlniekus, kas ir mana vecuma, tieši manā pozīcijā visi 2006. gadi palika. Ja sākumā vecuma sadalījums bija vairāk vai mazāk līdzīgs, beigās vairāk tomēr palika tie, kas ir vecāki, un es biju starp jaunākajiem.

Šis man bija pirmais nopietnais Eiropas čempionāts, iepriekš biju spēlējis Baltijas kausā, tas bija ziemā un sagatavošanās posms bija četras dienas, bet tagad pusotru mēnesi gara nometne un kādas sajūtas… bija grūti, bet liels gandarījums.

Pašam ir prieks par sevi, ka varēja tikt izlasē

un pirmoreiz aizbraukt uz Eiropas čempionātu.

– Vai nospēlēji uz savu maksimumu?

– Manuprāt, varēju mazliet labāk, bet kā bija, tā bija, jāpaņem labākais no šīs pieredzes.

Arī kopumā uzskatu, ka varējām labāk, bet galvenais mērķis bija noturēties A divīzijā, to arī izdarījām, līdz ar to trenera uzstādījumus izpildījām un nevar teikt, ka neveiksmīgs turnīrs.

– Kādas ir tavas stiprās puses laukumā?

– Esmu prasīgs spēlētājs. Uz laukuma es maksimāli cenšos un gribu, lai arī pārējie cenšas uz visiem simts, lai atdeve no visiem ir daudz, daudz lielāka, gribas, lai viss ir precīzi, skaisti, bez liekām kļūdām.

Izlasē pamanīju, ka kaut kur ir aizslīdējis mans metiens, pirmssezonā ir pie tā jāpiestrādā.

Arī pagājušajā sezonā nebiju gluži spīdošs metējs, bet ir jāstrādā, lai realizēto metienu procents pieaug un ir stabils, tad būs labi.

– Vai tev ir svarīgi būt rezultatīvam?

– Īpaši nē, man ir svarīgāk, lai komanda uzvar, bet, ja gan komanda uzvar, gan arī vēl pašam labi aiziet spēle un sakrīt metieni, ir mazdrusciņ tāds dubultprieks.

– Tu teiktu, ka basketbols ir hobijs vai dzīvesveids?

– Domāju, kamēr patīk spēlēt, tas noteikti ir hobijs. Visu laiku faktiski tas ir kā hobijs, līdz ko sāk ar to labu naudu pelnīt, tādu, ka par neko citu var nedomāt, tas kļūst par dzīvesveidu, karjeru.

Tomēr, kā Visockis-Rubenis teica –

ja kādreiz basketbolu uzskatāt par darbu, kaut kas nav pareizi, tam ir jābūt hobijam. 

– Kādi ir tavi mērķi?

– Protams, ar katru sezonu gribētu augt un dot lielāku kvalitāti laukumā, tas arī ir individuālais mērķis uz gaidāmo sezonu – dot lielāko iespējamo pienesumu komandai.

Ja runājam vispārīgi, gribu pabeigt augstskolu un tad – kur basītis mani aizvedīs, tur arī aizvedīs. Vēl gribas ilgi spēlēt, esmu jauns, man viss vēl ir priekšā.

– Kur studē?

– Vēl neesmu iestājies, jo neesmu paspējis no vidusskolas izņemt atestātu, bet “Turībā” attālināti studēšu mārketingu.

Visas programmas attālināti nepiedāvāja, šis bija viens no dažiem variantiem, kas bija, un arī tiešām likās vissakarīgākais.

– Ja tev piedāvātu ASV koledžu basketbolu un studijas tur vienlaicīgi, vai gribētu?

– Ir daudz piemēru. Kilupam ļoti labi sakrita ar augstskolu, ļoti laba koledža.

Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka, ja brauc uz ASV, jāmeklē pēc iespējas labāka koledža, lai tā ir D1 skola, turklāt arī faktors, cik spēcīga ir skola tieši akadēmiski, iegūstamā grāda kvalitāte.

Jā, tāda iespēja mani vilinātu, taču ir jāskatās pēc piedāvājumiem un ar vēsu galvu.

Domāju, ja man būtu labs piedāvājums Latvijā un Amerikā vienlaikus, es varbūt dotu priekšroku piedāvājumam tieši Latvijā, lai gan būtu ļoti atvērts arī variantiem koledžu basketbolā.

– Vai jūti interesi no ārzemju klubiem?

– No ārzemēm tieši neesmu dzirdējis, ka būtu spēcīga, konkrēta interese, Latvijas klubi gan ir likuši par sevi manīt, bet pagaidām es vēlos palikt “Liepājā”.

– Kāpēc?

– Esmu nodzīvojis te trīs gadus, man ļoti iepatikusies Liepājā kā pilsēta, jūtos kā otrajās mājās, visi cilvēki, kas apkārt, un man šeit ir ļoti labi draugi.

Arī tas, protams, ka man vēl vismaz uz vienu gadu ir līgums.

– Un tad?

– Tad skatīsimies, kā jau teicu – kur basītis mani aizvedīs, tur aizvedīs.

– Vai tev ir vēl kādi hobiji?

– Man patīk makšķerēt un pēdējā laikā esmu aizrāvies ar disku golfu, arī pludmales volejbolu ar draugiem aiziet uzspēlēt – tā man ir laba atpūta.

– Kāds ir bijis lielākais loms?

– Karpa apmēram 40 cm garumā, tāda smagā, tas bija pirms kādiem četriem gadiem, tobrīd likās milzīga.

– Vai tev ir rutīna, kā uzturi sevi formā arī ārpus aktīvā treniņu laika?

– Braucu uz svaru zāli trīs, četras reizes nedēļā, tas pats disku golfs, volejbols – aktīvā atpūta.

– Par tevi daudz runā, kā par nākotnes prospektu, vai jūti spiedienu un kā ar to tiec galā?

– Būšu godīgs, protams, ir spiediens.

Jūtu ekspektācijas, tas arī uzliek pašam spiedienu pret sevi,

bet es pagaidām ļoti nedomāju par tālu nākotni, tuvojas sezona, koncentrēsimies sezonai, liekas domas galvā cenšos neturēt.

– Ko lai tev novēl?

– Daudz izdevušos spēļu.

– Atnesīsiet medaļu šosezon?

– Domāju, tas mums visiem ir viens no mērķiem. Skatoties uz komplektāciju, komanda uz papīra ir ļoti konkurētspējīga, vajadzētu atnest kādu medaļu Liepājai. Katrā ziņā – tas ir tas, ko gribam.

– Ja bez domāšanas jāatbild, kur spēlēsi pēc astoņiem gadiem?

– Galvenais, protams, spēlēt, bet, ja jāatbild bez lielas domāšanas – Parīzē.

Vizītkarte

Reds Martinsons

• Dzimis 2007. gada 11. septembrī Limbažos.
• Profesionāls basketbolists.
• Pozīcija laukumā – saspēles vadītājs.
• Pirmais treneris – Kristaps Zaļupe Limbažu Novada sporta skolā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.