Latvijas Basketbola līgas otrā posma pirmās divīzijas astoņas aizvadītās spēles ar BK “Liepājas lauvas” līdzdalību gan līdzjutējiem, gan vienkārši basketbola draugiem un droši vien arī Liepājas kluba pārstāvjiem radījušas daudzmaz skaidru priekšstatu par mūsu komandas šās sezonas spējām. Bez šaubām, turpmākajā čempionāta gaitā var gadīties pa kādam pārsteigumam, taču lielos vilcienos aina valsts augstākajā basketbola līgā ir izkristalizējusies.  

Atgriežoties nesenajā pagātnē, kad jaunizveidotais basketbola klubs “Liepājas lauvas” uzsāka LBL sezonu, sabiedrībā vairāk bija tādu liepājnieku, kas uz komandas iecerēm un plāniem raudzījās skeptiski, nereti izsakot arī pa kādai personu aizskarošākai piezīmei. Šobrīd tādu līdzjutēju pesimistiski negatīvie izteikumi ir novērojami un dzirdami krietni mazāk, jo Liepājas komanda otrajā posmā turpina demonstrēt itin saturīgu basketbolu, ko pierāda ne tikai spēļu rezultāti, bet arī pašu spēlētāju sniegums. Protams, kā būtiskāko faktu šim apgalvojumam gribas minēt cīņas ar SEB Baltijas Basketbola līgā spēlējošo vienību “Valmiera-Lāčplēša alus”, kurās liepājnieki vēlreiz apstiprināja (izbraukumā lauvas uzvarēja ar plus trīs, bet savā laukumā piekāpās ar mīnus trīs), ka ir spējīgi spēkoties ar šādas klases komandām, lai tās uzvarētu, nav nepieciešama virkne viesspēlētāju, kā tas bija agrāk, spēlējot ar nosaukumu “Līvu alus”.

Šķiet, ka vismaz pagaidām varam būt droši par savu pozīciju turnīra tabulā, jo pa reizei atkal esam pieveikuši LBL pirmā posma konkurentus – komandas “Gulbene/Bumerangs/ASK”, “Falco/Ķeizarmežs”, “ASK/Juniors” un, kā jau minēju, vienā no diviem mačiem pārspējuši valmieriešus. Ja runājam par augšgala komandām, tad mūsējie tām piekāpās ar visai pieklājīgiem rezultātiem, izņemot maču Ventspilī, kur pašreizējie Latvijas čempioni, demonstrējot apskaužamu metienu precizitāti, lauvas burtiski saplosīja. Zaudēt vienmēr ir nepatīkami, taču, raugoties no cita skata punkta, vai mums par to ir jāsatraucas? Visdrīzāk jau nē, jo galu galā tā sauktajiem Latvijas basketbola milžiem salīdzinājumā ar mūsu klubu ir cits budžets un citi mērķi. Nav jau tā, ka pret vadošajām komandām mūsējie laukumā dotos ar nolaistām rokām, taču, lai uzvarētu, ar gribasspēku vien nepietiek. Atkal, kā piemēru minot spēli ar “Ventspili”, nākas secināt – vēlme cīnīties pēc labākās sirdsapziņas ir laba lieta, bet, ja trūkst, meistarības, veiksmes un varbūt arī pretinieku neveiksmes, tad pieveikt šādas raudzes klubu ir praktiski nereāli. Atgriežoties uz zemes, gribas teikt, ka komanda tādā sastāvā, kā tā ir pašreiz, ir sasniegusi varbūt pat vairāk, nekā tika gaidīts, jo pašlaik galveno kodolu vienībā veido mūsu pašu Liepājas Basketbola skolas absolventi un viņiem palīdz tikai trīs nosacīti leģionāri. 

Viens no galvenajiem vadmotīviem, kam treneri cenšas pievērst uzmanību, ir jauno basketbolistu iesaistīšana lielajā komandā. LBL pirmajā posmā mazpieredzējušajiem puišiem tiešām tika dots samērā ievērojams spēles laiks, kuru katrs no viņiem centās izmantot, kā nu spēja. Spriežot pēc otrajā posmā laukumā pavadītajām minūtēm, treneru uzticību tā īsti nav izpelnījies neviens no viņiem, tiesa, ja spēles gaita atļauj, tad lielākoties kā pirmais no jauno basketbolistu kalves laukumā dodas augumā raženais Mārtiņš Provizors, kurš ar katru aizvadīto spēli turpina progresēt un, izejot laukumā, jūtas arvien drošāk. Tas, ka jaunie otrajā posmā spēlē mazāk, ir likumsakarīgi. Runājot par komandas līderiem, acīmredzami ar retiem izņēmumiem pirmās vijoles lomu vienības rindās parasti cenšas uzņemties un jau divreiz par mēneša vērtīgāko spēlētāju atzītais Mareks Jurevičus, bet cīņā zem groza mūsu lielākais vilcējspēks ir Klāvs Ansons, savukārt saspēles vadīšana gulstas uz Mārtiņa Luika un Vaira Pusaudža pleciem. Nedrīkst nepieminēt arī nosacītos leģionārus. Dainis Oberšats pamazām sāk iejusties mūsu komandā un laukumā demonstrē arvien stabilāku sniegumu. Līdzīgi ir ar Jāni Graudiņu, kas ļoti veiksmīgi aizvadīja pēdējo maču ar gulbeniešiem, taču nedaudz pieklusis ir liepājnieku slepenais ierocis Māris Citskovskis (bieži vien viņš ir tas, kurš grūtās situācijās nodemonstrē savas snaipera dotības), kurš vēl īsti nav atguvies no savainojuma un nerāda tik produktīvu spēli, kā tas bija sākumā. 

Par līdzjutējiem. Nesenajā spēlē “Celtnieka” sporta zālē ar valmieriešiem mūsu komandai tik nepieciešamais atbalsts diemžēl netika sniegts. Gluži pretēji – nebūt ne kuplais vidzemnieku pulciņš savējiem Liepājā lika justies kā mājās un, iespējams, arī tas bija viens no faktoriem, kādēļ Valmieras basketbolistiem tomēr izdevās mača galotnē izraut uzvaru. Jācer, ka sezonas turpinājumā, kad sāksies izšķirošie notikumi, mūsu basketbolistiem grūtos brīžos tomēr palīdzēs sestais laukuma spēlētājs un vismaz savā laukumā nevajadzēs spēlēt mazākumā.

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”