“Pametam Baltkrieviju!” Šāds virsraksts pirms diviem gadiem rotāja “Kurzemes Vārda” sporta lapu. 2006.gada pavasarī, pēc neveiksmīgās sezonas Baltkrievijā, SK “Liepājas metalurgs” vadītāji nolēma atteikties no līdzdalības kaimiņvalsts atklātajā čempionātā. Iemesli bija divi – nespēja konkurēt ar baltkrieviem klubu budžetu ziņā un no tā izrietošā nevēlēšanās cīnīties par pēdējām pozīcijām turnīra tabulā. Arī pašmāju meistarsacīkstēs liepājniekiem neizdevās izpildīt maksimālo uzdevumu – izcīnīt zelta godalgas.

Kas gan ir mainījies šo divu gadu laikā? Pirmkārt, komandas galvenais treneris Vladimirs Golubovičs savā trešajā sezonā Liepājā beidzot ir izcīnījis čempionu titulu. Otrkārt, mūsējo sastāvs ir tik labi nokomplektēts, ka, iespējams, arī sābru klubu sabiedrībā varēs cīnīties ja ne par pirmo trijnieku, tad par vietu olimpiskajā sešniekā (patiesie spēku samēri, protams, būs redzami tikai sezonas gaitā). Un, treškārt, Rīgas “Dinamo” faktors. Ja sastāva ziņā spēcīgākā Latvijas komanda spēlēs vienā no pasaules spēcīgākajām līgām, tad pārējām mūsu valsts profesionālajām komandām būtu nepiedodami startēt tikai pašmāju čempionātā. Un to saprot arī citi, jo komandu startu Baltkrievijā finansiāli atbalsta Latvijas Hokeja federācija, bet metalurgus – arī Liepājas pašvaldība.

Pirms diviem gadiem rakstīju: “Atsaucot savu līdzdalību Baltkrievijas čempionātā, mūsējie ne tikai zaudēs 66 pietiekami augsta līmeņa spēles sezonā, bet varētu kavēt savu jauno spēlētāju izaugsmi. “Liepājas metalurga” jauno spēlētāju progresu, spēlējot vienreiz nedēļā pret pašmāju čempionāta komandām, nav iespējams pielīdzināt cīņām pret spēcīgajiem Baltkrievijas klubiem. Zaudētāji noteikti būs arī līdzjutēji, kuriem ies secen gana augsta līmeņa hokeja vērošana. “Latgale”, “ASK/Ogre” un “Vilki” nav salīdzināmi ar “Dinamo”, “Sokil” vai “Junostj”.”

Un savu nostāju nemainu – pat pieļaujot, ka “Rīga 2000”, ogrēnieši un daugavpilieši ir kļuvuši spēcīgāki, lietderīgāk ir sezonā aizvadīt četrus apļus Baltkrievijas čempionātā nekā līdz apnikumam mīcīties pa lielveikalu ledus laukumiem Igaunijā, hokeja šķūni Lietuvā, vai treniņlaukumiem Latvijā.

Protams, ir skumji, ka nav izdevies paaugstināt pašmāju čempionāta prestižu, jo, jāpiekrīt V.Golubovičam, ja Latvijā būtu vismaz 8 – 10 profesionālu klubu, tad mums nevajadzētu lūkoties pāri robežām. Bet kas gan ir labāk – būt lokālpatriotiem un priecāties par valstī esošajiem četriem profesionālajiem klubiem vai kopā ar kaimiņiem izveidot spēka ziņā itin solīdu līgu? 

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”